ALBUMU APSKATS #5/2003

Mikseris.LV albumu apskats - katru nedēļu par 3-5 jauniem un aktuāliem albumiem. Šoreiz: R.E.M., Basement Jaxx, Bardo Splash, Lene un Water Boys.

R.E.M. --- "In Time: The Best Of R.E.M. 1988-2003" (Warner)

Veikalu plauktus sasniegusi gada svarīgākā dziesmu izlase. Savus lielākos pēdējo 15 gadu hitus, kas ierakstīti un izdoti Warner Music paspārnē, apkopojuši R.E.M., kuru nozīme mūzikas vēsturē nav pārvērtējama. Vispirms viņi pielika punktu nīkuļojošajai panku ērai, parādot ASV underground aprindām jaunu ceļu, pa kuru iet, bet pēc tam kļuva par apjūsmotāko un spilgtāko poproka preču zīmi pasaulē. Šajā izlasē atradīsiet dziesmas, kas jau kļuvušas par klasiku - gan "Man On The Moon", gan "Loosing My Religion", gan "The Great Beyond" un daudzas citas, bez kurām populārās mūzikas vēsture nebūtu iedomājama. Grupas uzticīgāko fanu pievilināšanai izlasē ievietotas arī divas pirmpublikācijas - jaunais, supermelodiskais singls "Bad Day", kas esot tapis... 17(!) gadus (dziesmas ideja radusies 1986.gadā) un kā pilnīgs pretstats - "Animal", kuras radīšanas process ildzis tikai 15 minūtes.

Priecē tas, ka izlase nav kārtota pēc hronoloģiskā principa - jaunākie gabali ar vecajiem mijas jauktā kārtībā, ļaujot labāk izgaršot R.E.M. daiļrades dažādās iezīmes. Šeit ir pārstāvēta gan viņu sentimentālā ("Everybody Hurts", "Nightswimming"), gan eksperimentālā puse ("Daysleeper"). Tomēr visam pāri stāv šīs grupas galvenais ierocis, kas vienmēr ir bijušas lieliskas melodijas. Diez vai ir vērts šaubīties, ka, tāpat kā ABBA gadījumā, pēc daudziem gadiem arī par R.E.M. atgriešanos uz skatuves kāds būtu gatavs samaksāt miljardu. Jo R.E.M. melodijām piemīt tā pati brīnišķīgā spēja nogulsnēties cilvēku apziņā un pēcāk asociatīvi simbolizēt laikposmu, kad tā pirmoreiz dzirdēta. Tieši tāpēc "In Time..." var izvērsties ne tikai par labu mūzikas vēstures mācībstundu, bet arī par jauku atmiņu ceļojumu ikviena paša pasaulē, kur noteikti ir vieta gan saulainām un karstām vasarām, gan pirmajai mīlestībai. Šī izlase ir teicams pozitīvās enerģijas lādiņš, un reizē tā ir varenības apliecinājums vienai no joprojām dzīvajām 20.gs. mūzikas leģendām. Obligāta sastāvdaļa ikvienā nopietnā mūzikas kolekcijā!    

VĒRTĒJUMS: * * * * * * * * - -

vāciņa dizains: 8

BASEMENT JAXX --- "Kish Kash" (Astralwerks/Emd)

Lai gan Basement Jaxx jau kopš viņu debijas albuma "Remedy" laikiem ir pazīstami kā vieni no progresīvās klubu mūzikas karognesējiem, šoreiz viņi ir pārspējuši paši sevi. Pasaulē pastāv tūkstošiem dīdžeju apvienību, kas visas karjeras laikā nespēj radīt tik daudz interesantu skaņu, cik Basement Jaxx - šajā vienā albumā. Un nebrīnieties, ja kāds "Kish Kash" nosauktu par "draņķi, pie kura nav iespējams ne dejot, ne to klausīties" - ļaužu attieksme pret ģeniālām lietām bieži mēdz būt ļoti neviennozīmīga.

Šķiet, ka albumu ievadošās kompozīcijas nosaukums "Good Luck" ir simbolisks - veiksme klausītājam tūdaļ patiešām būs nepieciešama, jo turpmāko 50 minūšu laikā garantēta maldīšanās sarežģītākajos un viltīgākajos skaņu biezokņos, kādus vien mūsdienu elektronika spēj piedāvāt. Saimona Retklifa un Fēliksa Batona izdomai šoreiz nav bijis robežu. Visdažādākie skaņu efekti gāžas kā no pārpilnības raga, tomēr abi mūziķi ar apbrīnojamu aukstasinību kārto visu šo gūzmu noteiktās, komplicētās sistēmās, ne brīdi neļaujot "Kish Kash" pārtapt par vienkāršu "kiš miš". Albuma ierakstā Basement Jaxx ir pieaicinājuši brangu skaitu viesvokālistu - savas balss dotības šeit demonstrē gan megapopulāri, gan vidusmēra klausītājam pilnīgi nezināmi solisti. No underground dzīlēm "izrakta" Lisa Kekaula no Amerikas indie/punk rock autoritātes The BellRays, mūžam mainīgais džeza, R&B, hiphopa, roka un regeja jaucējs, Vācijā dzimušais amerikānis Meshell Ndegeocello, amerikāņu džeza dziedātāja Phoebe un 65 gadus vecais regeja mākslinieks Totlyn Jackson, kurš reiz pat esot sabijis par gidu  nevienam citam kā Dž. F. Kenedijam, kad tas apceļojis Jamaiku. Savukārt no relatīvi "populārā gala" albumā piedalās leģendārā britu goth madama Siouxsie Sioux, šīgada Mercury balvas laureāts, reperis Dizzee Rascal un pat bijušais 'N Sync dalībnieks JC Chasez. Lūk, cik interesanta kompānija vienā albumā! Tiesa gan, lielas jēgas tieši vokālā ziņā no tā nav, jo šajā "skaņu ellītē" būtībā ir pilnīgi vienalga, kurš dzied - šķiet, pat Pavaroti balss te zaudētu savu unikalitāti un paklausīgi iekļautos Basement Jaxx radītajā skaņu mašinērijā. Taču rodas spēcīgas aizdomas, ka vismaz daži no šiem viesvokālistiem tieši vai netieši ir ietekmējuši arī muzikālo procesu, jo ierakstam piemīt neticami plašs stilistiskais spektrs. Manuprāt, šo albumu varētu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā kā visgigantiskāko stilu sintēzi cilvēces vēsturē, ja vien kāds mūzikas zinātnieks apņemtos saskaitīt šeit izmantoto žanru un to novirzienu elementus. "Kish Kash" variē no 2 step un hip hop līdz punk un rock'n'roll, no house un techno līdz R&B un soul, no ambient un groove līdz world music, no... Tas ir ultramoderns, futūristisks un gandrīz universāls 20.gs. mūzikas katalogs 21.gs. mūzikas skaņās. Absolūti neordinārs ieraksts, kas pedantus var novest līdz "baltajām pelītēm", bet brīvdomātājus - ekstāzē! Haoss tiem, kas ir pieraduši pie standartizētajiem un līdz nāvei garlaicīgajiem klubu ritmiem, bet dārgakmens tiem, kas no šīs vienveidības ir noguruši. Neapšaubāmi gada labākais klubu mūzikas ieraksts.

VĒRTĒJUMS: * * * * * * * * * -

vāciņa dizains: 8       

LENE --- "Play With Me" (Universal)

Popmūzikas pasaulē pēdējā laikā arvien izteiktāka kļūst kāda interesanta tendence, ko savulaik aizsāka Spice Girls muzikālā nāve - puišu un meiteņu popgrupas izjūk (vai vismaz uz laiku aptur savu darbību), bet to dalībnieki uzsāk solokarjeras - cik nu katram veiksmīgi tas izdodas. Šādā ceļā topos nonākuši gan Džastins Timberleiks no 'N Sync, gan Bijonsī Noulza un Kellija Roulenda no Destiny's Child, Kima Mārša no Hear'say, Reičela Stīvensa no S Club, u.c. Acīmredzot, solodziedātāji patlaban ir modīgāki un mūzikas biznesam daudz ienesīgāki nekā grupas. Kā jau parasti, mūzikas industrijas nostūros "ķēmojas" līdzi lielajiem, un varbūt tieši tāpēc šobrīd solokarjeru ir nolēmusi iesākt Lene, kas kādreiz dziedāja dāņu slavenākajā popgrupā Aqua. 

Lai ierakstītu savu vārdu popa vēsturē vismaz ciparu ziņā, pirmie priekšnoteikumi ir lipīgas melodijas, prefekts producenta darbs un nevainojama PR kampaņa. Lenes gadījumā nav neviens no šiem faktoriem. "Play With Me" prātā neatstāj nevienu pašu melodiju, aranžējums ir sanācis tik samocīts un neloģisks, ka noklausīties ierakstu līdz galam vienā piegājienā nav iespējams, bet savās fotogrāfijās albuma bukletā Lene izskatās drīzāk atbaidoši, nevis seksīgi. Un neveiklie Kristīnas Agileras, Avrilas Lavinjas un citu megazvaigžņu citāti ieraksta muzikālajā materiālā tikai nostiprina pārliecību, ka šis ir gada visamatieriskākais popalbums (sāk pat likties, ka tas tāds radīts speciāli). Piemērs pārējiem, kā nevajag darīt. 

VĒRTĒJUMS: * * - - - - - - - -

vāciņa dizains: 2

WATER BOYS --- "Forever Young" (Universal)

Šķiet, ka mūzikas industrijai nekad nepietrūks ideju, kā iedarboties uz mūzikas pircēju apziņu. Kas sekos pēc tam, kad pašreizējās metodes - realitātes šovi un rokmūzikas zelta laiku imitācijas būs sevi izsmēlušas? Varbūt tad modē nāks bērnu ansambļi, kas izpildīs populāru hitu koverversijas?

Šādu perspektīvu ar albumu "Forever Young" mēģina iezīmēt franču mūzikas biznesa darboņi (galu galā kopš 2000. un 2001.gada disko un funk uzliesmojuma, kad topos "ganījās" tādi kolektīvi kā Modjo, Daft Punk un Supermen Lovers, Francija vairs nav bijusi popmūzikas modes tendenču noteicēja). "Forever Young", kas neneoliedzami ir viens no gada pārsteidzošākajiem un īpatnējākajiem ierakstiem, piedāvā labi zināmu 80.gadu supergrāvēju (piemēram, Soft Cell "Tainted Love", Alphaville "Forever Young", The Cure "Boys Don't Cry", AC/DC "Highway To Hell") versijas apmēram 7-14 gadu vecu bērnu izpildījumā. Diska lielākais pluss ir tas, ka vokālie pedagogi šeit patiešām ir paveikuši brīnumus - mazo nerātneļu dziedājums it nemaz nelīdzinās tradicionāla bērnu kolektīva izpildījuma manierei, un iemācīt šāda vecuma knēveļus "izraut cauri" 80.gadu rokmūzikas ābeces repertuāru ar tādu ironijas pieskaņu balsīs, kas brīžiem jau sāk atgādināt izsmejošu mēdīšanos, tomēr ne mirkli nepārkāpj labas games robežas, ir jāprot. Savukārt producenti to iepinuši pamatīgi sintētiskā skaņu pavadījumā, kas savā vienkāršībā atgādina iesācēja niekošanos ar kādu no elementārākajām mūzikas datorprogrammām un līdz ar to albuma kopējo, visai infantilo noskanu palīdz veidot ļoti labi. Un tad projekta autoriem tikai atliek ierakstīt albuma bukletā skaistas frāzes par jaunības brīnišķīgo enerģiju, brīvību un svaigumu, ko sevī nes šī mūzika un kronēt to ar lozungu: "Forever young!", lai pat viens otrs mūzikas kritiķis no sajūsmas lektu gaisā. Savukārt man, noklausoties "Forever Young", pirmās asociācijas rodas vienīgi ar dažus gadus atpakaļ izdoto vācu jampampiņa Maksa Rābes izdoto parodiju albumu - pamatideja šeit ir tā pati, atšķirība vienīgi tāda, ka "Forever Young" ir ēsma pieaugušo, nevis jaunatnes auditorijai. Kopumā ieraksts kā t.s. komediālās mūzikas piemērs jau nebūt nav slikts, un ar savu netipiskumu, labo humora izjūtu un idejas oriģinalitāti vienai noklausīšanās reizei pat samērā interesants, tomēr - tikai vienai.

VĒRTĒJUMS: * * * * - - - - - -

vāciņa dizains: 6

BARDO SPLASH --- "Bordo" (Baltic Records Group)

Bardo Splash jau labu laiku ir viena no manis iecienītākajām Latvijas jaunajām grupām. Tikko klajā nākušais grupas debijas ieraksts šo pārliecību nesagrāva, kaut gan - nepastiprināja arī.

Kā jau tika solīts, "Bordo" ir pildīts ar eksperimentiem - gan veiksmīgiem, gan neveiksmīgiem. Albuma sākums, kas ieturēts uz akustiskās ģitāras pamatiem būvētā, nenopietnā pop rock gaisotnē, jau liek nedaudz vilties Bardo Splash muzikālajos ideālos, taču otrā dziesma "Atmiņas" vispār ir kā spļāviens sejā - ar savu tipisko šlāgerritmu, akordeona iespēlēm un banāli smeldzīgo flamenko stīgu raustīšanu tā šķiet gluži vai kā izrauta no Ērika Gruzniņa repertuāra. Par laimi, ar to Bardo Splash nesaprotamās kaprīzes arī beidzas, un abos post folk skaņdarbos "Māras Avots" un "Spoku Kamanas" viņi beidzot sāk parādīt sevi no labās puses. Turpinājumā seko plates potenciāli lielākais hīts "Nebeidzams Rīts", "Bordo" skanējums arvien vairāk pagriežas roka virzienā, Rudīte Būmane sāk demonstrēt savas teicamās vokālās dotības un kvalitatīvo kulmināciju ieraksts sasniedz pirmās angļu valodā skanošās kompozīcijas (pavisam tādas ir piecas) - "Force Majeure" laikā, kas, manuprāt, ir visai eklektisks darbs ar atmosfēriskām sintezatoru pasāžām, klavieru skaņām, elektriskām stīgām un pat baznīcu zvaniem kompozīcijas finālā.

Kopumā "Bordo" ir izdevies albums, kas, pateicoties Aigara Grāvera producenta "zelta rokām" un vairākiem viesmūziķiem (arī no The Hobos), neslimo ar skanējuma neprofesionalitāti, kas ir viena no biežākajām Latvijas jauno grupu problēmām. Ja nākamajā albumā Bardo Splash sapratīs, ka līdz īstai mākslai nevar nonākt, meklējot kompromisus ar mūzikas tirgu (šeit tādi brīžiem tomēr ir jūtami), tad, ļoti iespējams, viņiem izdosies savu milzīgo potenciālu realizēt vēl pilnīgāk. Par to, ko tas, manuprāt, var nozīmēt, pagaidām varbūt labāk vēl paklusēšu... 

VĒRTĒJUMS: * * * * * * * - - -  

vāciņa dizains: 6