ALBUMU APSKATS #6/2003

  DIDO                       

 "Life For Rent"                    

 (Arista)

----------------------------------------------------------

Akadēmiski izglītotā britu dziedātāja Dido, pateicoties Eminem grāvējam "Stan" un seriālam "Roswell", 2001.gadā kļuva par pasaules spožāko atklājumu popmūzikā, un 2 gadus iepriekš viņas nevienam nevajadzīgais debijas albums "No Angel" pēkšņi tika izpārdots vairāk nekā 12 miljonos eksemplāru. Ar "No Angel" Dido sevi pieteica kā pietiekami inteliģentas popmūzikas izpildītāju, lai kopš tā mirkļa gan klausītāju, gan kritiķu aprindās nepacietīgi tiktu gaidīts turpinājums.

"Life For Rent" ierakstā būtībā nekas daudz nav mainījies. Dido balss un brāļa Rollo Armstrong producenta iemaņas turpina ekspluatēt atrasto uzvaras formulu, skumīgām melodijām piekombinējot stīgas, akustiskas ģitāras un elektroniku, kas brīžiem atsauc atmiņā Faithless muzikālo mantojumu.

Albums sākas ar droši vien visiem pazīstamo "White Flag" un turpinās līdzīgā garā, prasmīgi "spiežot" uz savu auditoriju, piedāvājot kvalitatīvas popdziesmas īpašajā Dido noskaņas mērcē un brīžiem arī izraisot smīnu par ieslīgšanu minimālismā, ko tomēr ne katrs var atļauties. Lai gan ieraksts radīts ar acīmredzami komerciālu aprēķinu - pasarg' dievs te kaut ko sarežģīt! - patīkamus muzikālus "graudus" ik pa mirklim tomēr var atrast. Piemēram, albuma otrās dziesmas "Stoned" klavieru izskaņa ir vienkārši eleganta, tāpat kā "Sand In My Shoes" izmantotās perkusijas. Taču divas neapšaubāmi spilgtākās dziesmas šajā albumā ir septītā un devītā, kurās albuma autori beidzot uzdrošinās izmainīt muzikālās domāšanas veidu gan Dido dziedājumā, gan instrumentu skanējumā. 

Kopumā plate rada asociācijas ar nesen apskatīto Lene Marlin albumu "Another Day", tomēr, pateicoties mazliet lielākai skanējuma krāsainībai, tā ir nedaudz pārāka. Dido cienītājiem "Life For Rent" vilties neliks, bet mūzikas gardēžiem proporcijas starp ikdienas radiohitiem un mākslu šeit tomēr šķitīs pārāk nesamērīgas.

  BENNY BENASSI

 "Hypnotica"

 (Ultra Records)

----------------------------------------------------------

Itālijas klubu mūzikas skatuve atgādina vulkānu - ik pa laikam tā izmet ārpasaulē kādu, kurš gūst itin lielu atzinību starptautiskajā arēnā, turklāt nekad nevar paredzēt, kurā brīdī un no kuras puses nāks šis "izvirdums". Bija Spiller, bija Gigi D'Agostino, tagad ir Benny Benassi. Tas pats vīriņš, kurš šovasar nošokēja čārtu ekspertus, ar singlu "Satisfaction" debitējot britu topa 2.vietā.

Benassi uz house mūziku skatās caur biezu electro un techno prizmu, reizi par visām reizēm atrodot veidu, kā padarīt to nesalīdzināmi interesantāku un aizraujošāku. "Hypnotica" sākas ar pieminēto hitu "Satisfaction", kam seko albuma otrais , muzikāli vājākais singls "Able To Love". Tomēr aizdomas, ka līdz ar to albuma pulveris jau ir izšauts, izkliedē nākamās kompozīcijas, kas dod klausītājam spēcīgus elektriskās strāvas triecienus ik brīdi, kad tas atkal sāk apšaubīt šīs mūzikas potenciālu. Benny Benassi patiešām ir izdevies apstrādāt elektroniku tā, kā mūsdienās to neviens nedara, un, nedaudz atsaucoties uz klasiķu Kraftwerk un Carl Cox daiļradi, radīt atzīstamu ierakstu, kura baudīšanai nav obligāts priekšnosacījums lēkāšana deju klubā. Nervus kņudinošā sajūta, ka atrodies kādā no strāvas apakšstacijām, kur visapkārt čum un mudž no augstsprieguma elektroierīcēm, līdz ar to viens neapdomīgs solis vai kustība var maksāt dzīvību, pavada albumu no sākuma līdz beigām un pat attaisno tā vājos punktus - visai vienveidīgo un paredzamo skaņdarbu uzbūvi un brīžiem primitīvos ritmus.

  THE RASMUS

 "Dead Letters"

 (Playground Music Scandinavia)

----------------------------------------------------------

Pēc HIM un The Crash panākumiem The Rasmus ir nākamā somu rokgrupa, kas iekarojusiZiemeļeiropas radiostaciju ēterus un ar katru mirkli kļūst arvien populārāka arī Latvijā. Grupa debitējusi 1996.gadā ar albumu "Peep", kas uzrādīja teicamus pārdošanas rezultātus, tāpat kā visi nākamie viņu ieraksti. The Rasmus ielaušanās Skandināvijas mūzikas apritē sākās 2001.gadā, kad viņi parakstīja līgumu ar Zviedrijā bāzēto ierakstu kompānju Playground Music Scandinavia.

"Dead Letters" skaņas materiāls, par spīti savam nosaukumam un padrūmajam albuma noformējumam, nebūt nepiedāvā pārāk depresīvas noskaņas, tieši otrādi - ierakstā dzirdamais pārsvarā ir melodisks, enerģijas pilns roks, kura galvenie raksturlielumi ir pasmagas, mazliet fūzētas elektriskās ģitāras, sintezatoru "dzemdētas" skaņas un solista Lauri spalgi stieptais vokāls.

Somu prese The Rasmus mīl salīdzināt ar Bon Jovi, kam daļēji arī varētu piekrist, kaut gan albuma klausīšanās laikā brīžiem nāk prātā arī Reamonn, A-HA, Gallery mūzika vai pat atsevišķi piemēri no My Life Story un Vacuum daiļrades. Secinājums - The Rasmus mūzika atgādina visu un tajā pašā laikā - neko. Tā ir tipiska un oriģināla reizē.

Ieraksts kopumā gan ir visai garlaicīgs potenciālu radiohitu sakopojums, jo paņēmieni, ar kādiem jaunizceptie somu roka karaļi cenšas savaldzināt klausītāju sirdis, nemainās un galu galā sāk pamatīgi apnikt. Neko jaunu un interesantu šeit ar uguni nesameklēt. Pavāji.

  OST

 "Brother Bear"

 (Disney)

----------------------------------------------------------

Ziemassvētku tuvums masu kultūras pasaulē nozīmē dažādas ar svētkiem saistītās produkcijas pieplūdumu tirgū, tajā skaitā nozīmīgu vietu ieņem produkcija bērniem. "Brother Bear" ir jaunākā Disneja studijas animācijas filma, kurai mūziku sarakstījis (un pārsvarā arī iedziedājis) pēc-Geibriela Genesis līderis Phill Collins, sadarbojoties ar kādreizējo neoficiālo grupas Yes taustiņnieku, ievērojamu amerikāņu bērnu kino mūzikas kompnistu un producentu, Grammy balvas laureātu Mark Mancina.

Rezultātā ar glāstošām ģitārām, stīgām, klavierēm un pacilātu dziedājumu sanācis gandrīz kā tāds Ziemassvētku noskaņu albums apmēram Cliff Richard vai Chris Norman garā. Tik, cik šai melodiskajai un sisrnīgajai mūzikai piemērot izrādījies Kolinsa siltais vokāls, tik neadekvāta albuma otrajā dziesmā ir par roka vecmāmiņu dēvētās Tina Turner ierasti spalgā ķērkšana, ko bērni, visticamāk, varētu arī nesaprast, jo Tērneres rokmūzikas standartu pārsātinātā balss "brāļus lāčus" var tikai pamatīgi sabiedēt, nevis radīt pasaku filmas gaisotni. Manuprāt, ļoti nepiemērota solistes izvēle šādam ierakstam, par laimi, tikai vienā dziesmā.

Patīkams pārsteigums ir piektajā kompozīcijā "Transformation" skanošās bulgāru sieviešu kora balsis, kas kopumā visai klišejisko ierakstu padara nedzudz savdabīgāku. Albums noslēdzas ar 3 pagariem instrumentālās mūzikas skaņdarbiem, kuri gan arī ir pamatīgi multiplikāciju kino mūzikas šabloni.

Taisnība jau vien ir, ka Ziemassvētku vakarā neviens taču neklausīsies, piemēram, Massive Attack vai Bjorku, un "Brother Bear" netieši ir pirmais šāgada svētku mūzikas piedāvājums. Tomēr ceru, ka sagaidīsim arī labākus.

  IDEAL STANDARD

 "Genādijs Klauvē Pie Durvīm"

 (Creative Laboratory)

----------------------------------------------------------

 Ideal Standard, šķiet, ir pats nepiemērotākais nosaukums, ko varētu piemeklēt šim ieraksta autoru duetam, kas sastāv no Latvijas eksperimentālās elektronikas "stūrakmeņa" Hardija Lediņa un viņa kolēģa reklāmas aģentūrā "Creative Laboratory", mūziķa Kaspara Rolšteina. Tāpēc, ka standarts no šeit dzirdamā nav absolūti nekas, vismaz mums pieņemto domāšanas mērauklu kategorijās.

Genādijs pie durvīm klauvē ar pamatīgu arsenālu sintētisku skaņu, nē - trokšņu, ko papildina maksimāli greiza dziedāšana un vārdi, kuri smalkas sabiedrības ļautiņiem varētu izraisīt, labākajā gadījumā, nepatiku. Pirmajā klausīšanās reizē ieraksts tiešām šķiet grūti panesams, tomēr piektajā jau esmu gatavs tajā iemīlēties. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka neko tamlīdzīgu dzirdēt nemaz negadās tik bieži pat underground skatuvē, un "Genādijs" var kļūt par pamatīgu muzikālās pieredzes bagātinātāju, kas liek mums saprast, ka mūzika var būt krietni dažādāka, nekā mēs spējam iedomāties.

Neņemos apgalvot, vai ieraksta tekstos ir apslēpta arī kāda doma (piemēram, septītā kompozīcija varētu būt kā sarkastiska ironija un reizē baiss brīdinājums par zinātnisko progresu klonēšanas jomā, kas pasaulē arvien pieņemas spēkā), bet muzikāli albums ir gana profesionāls un interesants. Tā atslēga precīzi izteikta pašu albuma autoru rakstītajā par savu garabērnu: "Šis albums domāts klausītājiem, kas prot priecāties un rod iedvesmu no muzikāliem eksperimentiem!"

Jāpiebilst, ka ikviens interesents albumu var noklausīties www.laboratory.lv.