ALBUMU APSKATS #7/2003

Mikseris.LV albumu apskats - katru nedēļu par 3-5 jauniem un aktuāliem albumiem.

Šoreiz : Chilli, Mushroomhead, Ludacris un izlase "Mūzikas Video 4".

  Mushroomhead

 "XIII"

 (Universal)

----------------------------------------------------------

Astoņu mūziķu komanda Mushroomhead, kas nāk no bezgalīgajām
Amerikas smagās mūzikas dzīlēm, šogad sasniedza jau cienījamo desmit
gadu vecumu, bet "XII" ir jau piektais ieraksts grupas diskogrāfijā.
Viņi ir vieni no tiem, kas arī mūsdienās seko Kiss un citu 80.gadu
rokgrupu iedibinātajai tradīcijai koncertos uzstāties maskās, bet savā
mūzikā izvirza koncepciju savienot dažādus smagos stilus
un ietekmes jaunā kvalitātē.

Šķiet, ka arī šajā albumā mūziķu mērķis bijis pierādīt, kā, mainot
saskaitāmos vietām, summa var atšķirties. Reti kura no "XIII"
dzirdamajām idejām ir viņu pašu, tomēr, saliktas kopā, tās izveido
visai monstrozu un diezgan oriģinālu skaņu kopumu.

Ievaddziesmā "Kill Tomorrow" ģitāras tiek dublētas ar ritmu veidojošām, dobjām bungu skaņām un repu, līdzīgi kā to dara Drawning Pool,
savukārt piedziedājuma laikā tās izplūst krietni lēnākās un stieptākās
pasāžās. Raustīts temps, rūcošas ģitāras un tieši pastiprinātājos
akcentēts reps turpinās arī nākamajās kompozīcijās, arvien vairāk talkā
nākot arī industriālām skaņām, kas noved līdz asociācijām ar Oomph!, Ministry un brīžiem pat ar Nine Inch Nails. Sesto dziesmu "One More Day" bagātina klavieru un stīgu fons, savukārt dažas citas kompozīcijas vokālā ziņā ir īsti black metal
paraugi. Albums noslēdzas ar tā izcilāko gabalu un dramaturģijas ziņā
interesantāko skaņdarbu, ko šīgada laikā nācies dzirdēt - "Thirteen",
kura pirmajā daļā piecarpus minūtes skan vecas plates čirkstoņa un kāds
nenosakāms instruments (atgādina ērģeļu, dūdu, vijoles un ģitāras
hibrīdu), ko papildina kāda mazuļa periodiska klepošana (vai smiekli?)
un ēteriskas eņģeļu kora balsis, bet tad kompozīcija pēkšņi pārvēršas
tradicionālā Mushroomhead skaņdarbā ar vokālu, ģitārām un visu pārējo.

Albums patiešām izklausās spēcīgs un nobriedis, un ar savu urbāni drūmo, noskaņas ziņā ar Cooper Temple Clause
salīdzināmo skanējumu varētu kalpot kā efektīgs uzsaukums apvienoties
visiem pasaules frankenšteiniem. Melna apģērba, melna humora un melnas
mūzikas cienītājiem noteikti patiks.

  Ludacris

 "Chicken'N'Bear"

 (Def Jam)

----------------------------------------------------------

Ludacris Amerikā ir pazīstams kā viens no lielākajiem joku
plēsējiem hiphopā, ne velti pirms mūziķa karjeras sākuma viņš komiķa
ampluā strādājis kādā Atlantas radiostacijā. Sadarbība ar producentu
autoritāti Timbaland 1998.gadā pavēra Ludacris ceļu uz repera karjeru,
un pēc diviem gadiem viņš jau atradās tā sauktā dirty south viļņa priekšgalā.

Tie, kas cer sagaidīt no "Chicken'N'Bear" tikpat melodiskus un
lipīgus hitus kā "Rollout (My Business)", varētu albumā nedaudz
vilties, jo galvenais uzsvars šeit likts uz tekstiem, taču, tā kā
Ludacris tos brīžiem skaita tādā ātrumā, ka pat profesionālam tulkam
varētu apskrieties dūša, angļu valodas puspratējiem lielākā daļa albuma
burvības aizies gar degunu. Taču, esot asprātīgam savā lirikā, Ludacris
nereti izdodas tādam būt arī savā mūzikā, piemēram, bītu ieklepošana
kompozīcijā "We Got" vien ir ko vērta, tāpēc jautrs noskaņojums,
klausoties "Chicken'N'Bear" garantēts tik un tā.

Pirmā kompozīcija "Southern Fried Intro", ko pavada interesants elektriskās ģitāras aranžējums, nedaudz atsauc atmiņā D-12
albumu "Devils Night", lai arī pamatā Ludacris "vārās pavisam citā
katlā". Diemžēl muzikāli albums ir kvalitatīvi visai nevienmērīgs, to
veicinājis apstāklis, ka gandrīz katrai dziesmai ir cits
producents. Līdz ar to daļa no sacerējumiem skan visai garlaicīgi.

Kopumā "Chicken'N'Bear" sniedz labu alternatīvu tiem hiphopa cienītājiem, kas ir noguruši no 50 Cent smagnējuma vai Nelly un Ja Rule komercialitātes. Tas, ka ieraksts pabijis ASV pirktāko albumu topa 1.vietā, kā arī Chingy un Outkast labie panākumi apliecina, ka šāda alternatīva ir nepieciešama daudziem.

  Chilli

 "Chilli"

 (Platforma Records)

----------------------------------------------------------

Reketa "Kājas Gaisā, Galva Lejā" pirms diviem mēnešiem kļuva
par pirmo nopietno TF1 "bezdelīgu" Latvijas mūzikas debesīs, ko
nežēlīgie kritikas ērgļi noknāba ātri un bez liekām ceremonijām. Pret
Chilli albumu vietējie recenzenti izturas daudzmaz saudzīgāk, un tam ir
zināms pamats, jo tas patiešām ir ieskaņots mazliet augstākā līmenī
nekā Reketa haltūra. Tomēr, no otras puses, Chilli albums vispār tikai
ar lielām grūtībām nosaucams par albumu, jo tikai pusi - 7 dziesmas no
tā izpilda pati Chilli, bet pārējo diska daļu aizņem Dona&Lily,
Macho, Flame, Indrras, Madeiras, Astras un Soho ieskaņojumi.

Pirmais, kas rada neizpratni vēl albuma "Chilli daļā" - ja reiz
Arnis Mednis apgalvo (un tam var tikai piekrist), ka Chilli balss
materiāls ir Latvijā sen nedzirdēts unikums, tad kāpēc tas pilnvērtīgi
tiek izmantots tikai divās kompozīcijās, kamēr pārējās Chilli ir
spiesta dziedāt sev galīgi nepiemērotas un vokāli visai kailas
popdziesmas? Skaidri dzirdams, ka tieši roķīgie gabali ir īstā Chilli
stihija, tāpēc cepuri nost dziesmu "Paņem mani sev līdz" un "Kad tevis
nav klāt" priekšā - tie tiešām ir izdevušies gabali, ar kuriem
Chilli vairāk nekā pārliecinoši izgriež pogas, piemēram, Kellijai Osbornei.

Tomēr ieraksta sacūkošana, padarot to par kaut ko vidēju starp viena
izpildītāja soloalbumu un dziesmu izlasi, manuprāt, droši varētu
pretendēt uz gada lielākās muzikālās nejēdzības statusu. Un ir pat
absolūti nesvarīgi, ka dziesmas šeit svārstās no Dona&Lily eltondžoniskās, neciešamās dūdošanas un Flame visai amatieriskajam mēģinājumam mazliet "alternativizēt" visu šo pasākumu, līdz pat Indrras samērā kvalitatīvajam latinos rock
darinājumam - viņiem visiem te vispār nebija jāatrodas. Rodas sajūta,
ka Chilli ir kļuvusi par upuri Platforma Records paniskajām bailēm par
viņas albuma komerciālo veiksmi, tāpēc kā iespējamie situācijas glābēji
šeit "piekabināti" klāt arī pārējie populārākie fabrikanti. Atliek
jautāt "Talantu Fabrikas: 2" dalībniekiem, kuri cer uzvarēt šovā - vai
jūs savu debijas albumu vēlētos šādu?

  Izlase

 "Mūzikas Video 4"

 (Platforma Records)

----------------------------------------------------------

Jāatzīst, ka neesmu regulārs LNT Mūzikas Video pasākumu
skatītājs, līdz ar to arī nevaru spriest, vai šajā izlasē patiešām
apkopotas šī šova "labākās dziesmas", vai varbūt kāda no tām ir atstāta
"aiz borta". Tāpēc izlasi uztveru drīzāk kā veiksmīgu kopējo
atspoguļojumu Latvijas meinstrīma pēdējā laika novitātēm.

Izlase sākas ar Enrikes Iglesiasa supergrāvēja "Hero" ne visai izdevušos versiju The Hobos variantā, tam seko deju ritmi Ladybird un koverversiju mānijā iegrimušo BTH izpildījumā, tālāk šeit sastopami gan Latvijas pop- un rokmūzikā pēdējā laikā iemirdzējušies izpildītāji (C-Stones, Z-Scars, Fors, Delete), gan jau krietnāku laiku pazīstamas zvaigznes (Lauris Reiniks, Tumsa, A-Europa, u.c.), gan arī relatīvi veterāni (Ainars Mielavs, Dzelzs Vilks, Lādezers). Protams, ka neiztikt arī bez "Talantu Fabrikas" pīlāriem - Dona&Lily un Chilli, kuri, šķiet, pēdējā laikā tiek izmantoti par piesaistes objektiem visur, kur vien nepieciešama ļaužu ieinteresētība.

Par izlases muzikāli augstāko punktu vēlētos nosaukt Time After Time sadarbību ar Skamp vokālisti Ēriku Dženingsu
kompozīcijā "Thank God It's Friday". Izlases veidotāji pelnījuši
uzslavu arī par šīs pašas Dženingsas un Amerikas latvieša, repera Delete kopdziesmas, Fēliksa Ķiģeļa un Lādezera garadarbu
iekļaušanu izlasē, kas pierāda, ka tā nav stūrgalvīgi veidota
tikai un vienīgi kā populāru un radiostacijās atklausītu hitu
apkopojums. No pārējām kompozīcijām atzīmējamas Ainara Mielava, Dzelzs Vilka, RAP, Jāņa Stībeļa sacerējumi un leģendārā trompetista Gunāra Rozenberga "Disko Roze" Boyza II ritmos.

Lai gan saprotamu iemeslu dēļ stilistiski šeit valda liels raibums,
klausoties tas netraucē, jo dziesmas veiksmīgi skaņojas kopā, un, lai
gan tāds nav bijis izlases uzdevums, galu galā pat visai
precīzi parāda Latvijas popmūzikas kompakto kopainu un vidējā
klausītāja pašreizējo gaumes standartu - pārsvarā vienkāršas,
melodiskas un romantiskas dziesmas (vienalga - pop, rock vai dance žanrā). "Mūzikas Video 4" ir sanākusi gandrīz kā tāda laikmeta liecība, turklāt pietiekami kvalitatīva.