ALBUMU APSKATS #8/2003

Mikseris.LV albumu apskatā šoreiz jaunākie latviešu mūzikas ieraksti: Raimonds Pauls, Viktors Lapčenoks, Madara Celma un jauniešu koru koncerts.

  RAIMONDS PAULS

 "Naktstauriņi"

 (Micrec)

-------------------------------------------------------

Katram, protams, var būt savs iemesls, kāpēc cienīt Raimondu
Paulu. Kamēr vairumam viņš ir daudzu iemīļoto melodiju autors, daudz
mazāk ir to, kas Paulu asociē arī kā klavieru virtuozu, labu
instrumentālās mūzikas komponistu un smalku džeza pazinēju.

"Micrec" ziņās vēstītais, ka šajā ierakstā "jūs iepazīsiet pavisam
citu Raimondu Paulu", šoreiz nudien nav tikai lēts reklāmas triks.
Maestro, šķiet, pirmo reizi mūžā ir atļāvies pa īstam eksperimentēt,
šos eksperimentus tiražējot diskos. "Naktstauriņos" skan tikai un
vienīgi klavieres, taču, ja iedomājaties, ka šeit izdzirdēsit melodisku
un atslābinošu fona mūziku apmēram Richard Clayderman
garā, jūs rūgti maldāties. Melodijas iezīmes šeit parādās tikai
epizodiski un tūlīt pat pazūd, ieraksta skanējums ir minimālistisks,
bet skaņdarbu kompozicionālā uzbūve - neprognozējama. Pamatā Pauls
izmanto klavieru smalko un vidējo toņu saspēli, no pavisam lēna un
miermīlīga skanējuma visnegaidītākajos brīžos pārejot uz pēkšņu
ekspresiju, kas savienojumā ar skaļuma līmeņa celšanos Maestro vecuma
cilvēkiem varētu izraisīt pat sirdsklauves. Ieraksta lielākais mīnuss,
manuprāt, ir tas, ka pārāk strauji tiek aprautas kulminācijas, nedodot
īstu piepildījumu klausītāja cerībām pēc sakāpinātas pilnskanības.

Kopumā "Naktstauriņi" ir viens no gada interesantākajiem un
negaidītākajiem pašmāju mūzikas ierakstiem, kurā Raimonds Pauls
beidzot it nemaz nesatraucas par to, cik cilvēkiem vēl bez viņa
paša patiks tas, kas šeit tiek spēlēts.

  RAIMONDS PAULS

 "Populāras Ziemassvētku melodijas"

 (Micrec)

-------------------------------------------------------

Atšķirībā no "Naktstauriņiem", šis disks jau ir ar krietni
komerciālāku ievirzi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši līdz jaunajam
gadam abi CD būs pieejami kopā un par viena albuma cenu. "Populārās
Ziemassvētku melodijas" ir iecerētas kā klausītājus pievilinošais
faktors, kas, nopērkot šo ierakstu, liks tiem gribot negribot
iepazīties arī ar "Naktstauriņiem", un galu galā nodrošinās visai
riskantā pasākuma finansiālo izdevīgumu.

Tāpēc otrajā diskā vairs nevar manīt īpaši netradicionālu un
oriģinālu instrumentālo pieeju labi zināmajām Ziemassvētku melodijām,
starp kurām atradīsit gan klasiskos ārzemju autoru sacerējumus "Klusa
nakts, svēta nakts", "Jūs bērniņi nāciet", "Santa Klauss pilsētā",
u.c., gan paša Paula garadarbus "Krīt pārslas, krīt", "Marijas sapnis
Ziemassvētku rītā", "Circenītis", (...), kā arī vienu amerikāņu un
divas vācu tradicionālās Ziemassvētku tautasdziesmas - "Ej, stāsti
kalnos lejās", "Ak, eglīte" un "Cik koši svētku egle laistās".

Atklāti sakot, nevaru iedomāties labāku audiālo noformējumu
Ziemassvētku vakaram, jo tikai instrumentāla mūzika var dot garam un
prātam pilnīgu brīvību, ne tikai veiksmīgi uzburot svētku gaisotni, bet
arī ļaujot ceļot domām. Paula profesionalitātes vadītas, gaišās
melodijas klavieru skaņās izvijas cauri smadzenēm, modinot bērnībā
piedzīvoto Ziemassvētku atmiņas, rosinot pārdomas par šo svētku
patieso jēgu, un galu galā atgādinot, ka Ziemassvētki jau atkal klauvē
pie durvīm! 

XXIII VISPĀRĒJIE LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKI

 "Jauniešu koru koncerts Skonto stadionā"

 (Micrec)

------------------------------------------------------

Šķiet, ka pirmo reizi ideja ar kora atbalstu izpildīt
populārās mūzikas kompozīcijas Latvijā tika realizēta 2001.gadā
"Rīgai 800" dziesmu svētku ietvaros. Šogad tas pats, tikai ar krietni
lielāku vērienu, tika atkārtots XXIII vispārējo dziesmu svētku laikā un
līdzās deju lieluzvedumam jauniešu koru koncerts, daudzuprāt, kļuva par
dziesmu svētku programmas emocionāli saviļņojošāko brīdi. "Micrec"
pasniedz klausītājiem vēl vienu lielisku dāvanu gaidāmajos svētkos,
laižot klajā albumu, kurā ietilpināta 21 dziesma no šī vēsturiskā un
neaizmirstamā pasākuma.  

Tā bija revolūcija, kas šī gada 3.jūlija vakarā notika "Skonto"
stadionā, kur pirmo reizi rokās sadevās simfoniskā, populārā un koru
mūzika, un tagad šī revolūcija ir dokumentēta šajā diskā. "Iespaidīgi"
nav īstais vārds, kā aprakstīt skanējumu, kas rodas solistu vokāliem un
dziesmu oriģinālajām "apakšām" saplūstot ar orķestra
instrumentalizāciju un daudzskaitlīgā jauniešu kora (1800 cilv.) balsu
spēku. Protams, koncertieraksts tik sarežģitos apstākļos nevar izdoties
bez tehniska rakstura problēmām, tāpēc atsevišķās vietās šeit zūd
sabalansētas proporcijas starp solista balsi un kora skaļumu, Mārtiņš Freimanis pusi
dziesmas "Vēl ir laiks" aizdzied garām mikrofonam, bet orķestri brīžiem
dzird vāji, brīžiem nedzird nemaz. Arī kontakts ar kori ne visiem
izpildītājiem izdevies tik labs kā Ainaram Mielavam
dziesmā "Tu saviļņoji mani", tomēr kopējo grandiozuma iespaidu un
vienreizējo atmosfēru šīs ķibeles sabojāt nespēj. Neatkarīgi no tām,
latviešu populārās mūzikas pēdējo 20 gadu mantojums, sākot ar Jumpravu un Pērkonu un beidzot ar Ozolu,
šajā koncertā izklausās nesalīdzināmi krāšņāk, nekā parasti, un
ieraksts skan kā mūžīgs apliecinājums tam, ka šis Visuma harmonijas
mirklis "Skonto" stadionā nebija sapnis, bet gan realitāte.

  VIKTORS LAPČENOKS

 "Kolekcija: 1"

 (Baltic Records Group)

------------------------------------------------------

Baltic Records Group dod prettriecienu Micrec ekspansijai
tirgū, piedāvājot klausītājiem īpaši gardu muzikālo kumosu - visu laiku
labākā latviešu estrādes solista Viktora Lapčenoka dziesmu kolekciju
divos diskos, un, jāsaka, ka laikam arī uzvar šajā nosacītajā ierakstu
kompāniju duelī.

Pirmajā diskā ir apkopotas tikai Paula un Lapčenoka (izņemot Gunāra Šimkus sacerēto
"Nedz lādēs, nedz rijās") kopsadarbības dziesmas, kas pārsvarā tapušas
laikposmā no 1971. - 1975.gadam, savukārt otrajā albumā atradīsit
lielākoties 80.gados tapušas kompozīcijas, un šeit starp komponistu
uzvārdiem līdzās Paulam "rēgojas" arī Zigmars Liepiņš, Eduards Rozenštrauhs, Vjačeslavs Mitrohins un Edvīns Zariņš.
Kolekcijas pirmajā daļā pārsvarā iekļautas Paula/Lapčenoka sadarbības
"smagā gala" kompozīcijas, no kurām daļa sava muzikālā elitārisma
dēļ tautā par milzīgiem hītiem nemaz nekļuva.

Jāatzīst, pat manu allaž indīgo kritiķa prātu satrieca tie
apbrīnojamie paņēmieni, ar kādiem dažās dziesmās šeit tiek sasniegta
emocionāli sakāpināta traģisma lidojuma augstākie pilotāžas punkti.
Smalki pārdomāta un perfekti izstrādāta skaņdarbu struktūra,
nevainojama mūziķu spēles kvalitāte, bagātīgās Paula melodijas,
sarežģītie, simbolizētie un brīžiem pat mistiskie Petera un Ziedoņa
teksti, bet par paša Lapčenoka vokālu šaubu nav - otru dziedātāju ar
tādu balss spēku, plašumu un diapazona amplitūdu latviešu popmūzikā
nākamoreiz būs iespējams pieredzēt varbūt pēc simts, varbūt divsimts
gadiem, bet varbūt nekad. Šī patiesi ir augstākās raudzes mūzika, kas
dziesmās "Zilā", "Latviešu jūrniekiem", "Vārds" un, jo īpaši -
"Cielava" -, pārtop šedevrā. Vienīgā iebilde izlases sastādītājiem -
"Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet" gan te varbūt īsti neiederas...

  VIKTORS LAPČENOKS

 "Kolekcija: 2"

 (Baltic Records Group)

------------------------------------------------------

Otrais Lapčenoka kolekcijas disks, manuprāt, ir muzikāli
mazāk augstvērtīgs nekā pirmais, tajā krietni mazāk jūtama orķestra
līdzdalība, parādās pirmie sintezatoru skanējuma elementi un pat skaņu
blakusefekti, Lapčenoka balss ir zaudējusi kripatu savas burvības un
lielākā daļa dziesmu jau ir šlāgeri, kaut gan tādi šlāgeri, kam nav
nekāda sakara ar mūsdienu diletantisma degradēto šī jēdziena nozīmi,
kas mūs stingri pārliecinājusi, ka "muzikāli kvalitatīvs šlāgeris" ir
kaut kas absolūti neiespējams.

Būtībā otrajā diskā brīžiem var novērot interesantu tendenci kopēt
Lapčenoka&Paula agrīnās daiļrades spožākās idejas, tikai realizējot
tās ar citiem muzikālās izteiksmes līdzekļiem, kas, manuprāt,
neizklausās vairs tik emocionāli iespaidīgi un episki kā pirmajā diskā.
Zinot, ka pēc Paula aiziešanas Zigmara Liepiņa vadībā Modo praktiski
tikai agonēja līdz savai nāvei, bet Lapčenoks turpināja arī sadarbību
ar Paulu atsevišķi, atliek secināt, ka tikai vienībā mītošais spēks
bija zudis, jauns laikmets, kurā estrādes mūzikas kvalitātes kritēriji
jau sāka pazemināties, bija pienācis, un 70.gadi joprojām ierakstāmi
vēsturē gan kā Paula, gan Lapčenoka muzikālās daiļrades spožākais
periods un vispār kā latviešu populārās mūzikas zelta laiks.

  MADARA CELMA

 "Hei"

 (Baltic Records Group)

---------------------------------------------------------

Nav noslēpums, ka Eirovīzijas nacionālie fināli Madarai
Celmai allaž bijuši tikai kā labs sevis reklamēšanas pasākums, kā
rezultātā dziedātāju ievēroja liala daļa mūzikas klausītāju
auditorijas, jo Celmas mūzika vienmēr stipri "izleca" uz Eirovīzijas
kopējās "kolāžas" fona. Diemžēl Celmas otrais albums "Hei" vēl nekļūst
par apliecinājumu tam, ka māksliniece būtu sevi atradusi, jo, runājot
līdzībās, nogrimt dzelmē ar pašrocīgi kaklā uzkārtu dzirnakmeni,
manuprāt, nav labu peldētāju raksturojoša pazīme.

Mazliet škelmīgi smaidot uz albuma vāka un uzsaucot: "Hei!", Madara
Celma mūs iemāna savā vēl arvien visai pelēcīgajā mūzikā, kuras
galvenie raksturlielumi ir telpisks skanējums, depresīva gaisotne un
nenoslēpjama mīlestība uz 90.gadu sākuma adult contemporary balāžu
formāta standartu. Ja ierakstā nebūtu jūtami vismaz pašķidrie
mēģinājumi ielikt tajā arī kaut ko mūsdienīgāku, tad vienmuļības doza,
kas velkas līdzi Madaras melanholijai, kļūtu nāvējoša. Visas labās
idejas, kuru albumā nebūt nav maz, tiek konsekventi bojātas ar
vienveidīgiem ritma būvēšanas paņēmieniem, atmosfēriska sintezatoru
fona klātbūtni, kas nez kāpēc tikusi uzskatīta par obligāti
nepieciešamu sastāvdaļu gandrīz ikvienā dziesmā, un citām senatnes
atraugām. Albumu glābj vienīgi sestā kompozīcija "Not As Good", kur
neuzbāzīgas ģitāras skaņas labi sadzīvo ar spalgām trompetes iespēlēm,
un pēdējā kompozīcija "I Want You Back", kas ar savu teju vai The Prodigy stilistikā
(jā, jā, tieši tā!) ieturēto ritmu un austrumnieciskajām vokāla
piedevām pozitīvi disonē ar visu pārējo albumā dzirdamo.

To, kā pareizi pielietot savu specifisko balsi, Madara zin perfekti,
arī zināms komponistes talants viņai piemīt. Taču novecojušā skanējuma
etalona dievināšanu gan vajadzētu mest pie malas, jo tās dēļ "Hei"
atgādina bezmērķīgu maldīšanos pa tukšu, nevienam nevajadzīgu un sen
aizmirstu pasauli, galu galā nekā interesanta tajā neatrodot. Grūžot
sprunguļus pati savu riteņu spieķos, Madara rezultātā ir gandrīz
apmetusi smagu kūleni, jo tikai dažas lietas albumu neļauj nodēvēt par
dīvainu Celine Dion, Sarah Brightman, Whitney Houston un neskaitāmu citu pasaulē populāro dāmu daiļrades ievārījumu, kas pārklājies ar biezu pelējuma kārtu.