APOKALIPTISKĀS ČELLU SKAŅAS MASKAVAS FORŠTATĒ (reportāža no APOCALYPTICA koncerta Rīgas Sporta manēžā)

Jana Sibēliusa dzimtenē Somijā laiku pa laikam dzimst projekti, kuru muzikālā sūtība šajā pasaulē ir klasiskās mūzikas un tās 60.gados radītā pretstata - rokmūzikas savienošana. Vieni no tiem, kam tas ir izdevies visveiksmīgāk, un kuri šādā veidā ir ieguvuši slavu, kas pārsniedz dzimtās zemes robežas, ir čellistu apvienība APOCALYPTICA. 18.maijā Rīgas Sporta manēžā notika otrā šo čella maksimālistu viesošanās Latvijā. Pateicoties PRO1 grupai un MIKSERIM, arī man bija iespēja apmeklēt vienu no, tiesa gan, visai daudzajiem šīgada nozīmīgajiem koncertiem Latvijā.

Koncerta sākums bija paredzēts 21-os, bet vietu ieņemšana zālē sākās apmēram 2 stundas iepriekš. Atnākot pie Sporta manēžas ieejas neilgi pirms septiņiem, pārsteigts konstatēju, ka ļaužu pūlis ir krietni mazāks, nekā biju to prognozējis iepriekš - pie nervozi pīpējošo "security" darbinieku sargātajām ieejas durvīm drūzmējās vien apmēram 20 - 30 cilvēku. Lai gan teorētiski APOCALYPTICAs mūzika varētu interesēt arī klasiskās mūzikas cienītājus, pārāk pamanāmā daudzumā to šeit nebija. Ādas ietērps, solīdais matu garums un uzraksti "Korn", "Slayer", "Cradle Of Filth" u.c. uz sanākušo apģērba gabaliem neatstāja īpašas šaubas par to, kāda mūzikas stila piekritēju šeit ir vairākumā. Vienīgi pārsteidza dažu "N'Sync" paaudzes meiteņu atrašanās APOCALYPTICA redzētgribētāju vidū.

Brīdi pēc septiņiem durvis beizdot tika atvērtas un apmeklētāju masa, kas tobrīd skaitliski bija pieaugusi līdz apmēram 100 cilvēkiem, lēnā plūdumā virzījās padomiskā silueta sporta celtnes iekšpusē. Jāteic, ka drošības pasākumi bija līmenī - apsargam aizdomīga un bīstama šķita pat man cepure, ko biju ievietojis jakas kabatā. Zāles iekārtojums - priekšpusē pārsimts "izredzētajiem" paredzētās VIP vietas, aiz tām, ap 30 metru attālumā no skatuves - metāla režģis, aiz kura varēja pulcēties jaunākie, pacietīgākie un izturīgākie klausītāji. Lai gan esmu gan jauns, gan pacietīgs un izturīgs, nedaudz padomājis un apsvēris to, ka pēc koncerta man iespaidīgs gaisagabals vēl jānoiet kājām, izlēmu tomēr nestāvēt 3 stundas kājās, bet iet sēdēt sānos esošajās tribīnēs. Zāle pamazām pildījās, un līdz koncerta sākumam paguva aizpildīties par visiem 100 procentiem. Nekāda īpaša kavēšanās, kā par brīnumu, nenotika, un tikai pāris minūtes pēc deviņiem, aplausu un ovāciju pavadīti, Eikka Topinens, Pāvo Latjonens, Pertu Kivilasko un ceturtais čellists, kurš jau vairākus gadus, kopš no grupas aizgāja, neskaitās oficiāls grupas dalībnieks, bet tomēr šad tad piespēlē viņu koncertos - Antero Manninens kāpa uz skatuves.

Jāsecina, ka zināma daļa jaunatnes uz koncertiem nāk galvenokārt kā uz pamatīgas "iztusēšanās" un izbļaustīšanās vietu, pašai mūzikai pievēršot otršķirīgu nozīmi. Piemēram, man nekad nav bijusi īsti saprotama un pieņemama nesistemātiska fanu bļaustīšanās paša dziesmas izpildījuma brīdī. Nepārprotiet - atbalsts māksliniekam, protams, ir jāpauž, lai veidotos enerģētiskā saikne (kaut gan šajā gadījumā "neiekustināmās" VIP ložas tik un tā bija nepārvarams šķērslis šim mērķim), arī grandiozas kopīgās ovācijas atbilstošās mūzikas harmoniju izmaiņu vietās ir derīgas un vajadzīgas, jo palīdz "uzsvērt" attiecīgo skaņdarba vietu un pastiprināt tā iespaidu, taču neloģiska spiegšana pašas spiegšanas dēļ gan man šķiet neciešama. It īpaši, ja uzstājas tāda grupa kā APOCALYPTICA, kuru mūzika, manuprāt, ir pietiekami nopietna un prasa diezgan lielu koncentrēšanos, lai tajā iedziļinātos. Man koncerta sākumā to neizdevās izdarīt, jo "palaimējās" apsēsties blakus kādai meitenei, kura, piedodiet, kvieca brīžiem tādos decibelos, ka mūziku varēju klausīties tikai ar savu kreiso ausi, kamēr labā džinkstēja no aizrautīgās blakussēdētājas neperiodiskajiem spiedzieniem. Par laimi, koncerta vidusdaļā meitene kļuva manāmi klusāka - vai nu balss aizkrita, vai beidzot arī pati patiešām ieklausījās APOCALYPTICAs mūzikā. Savukārt kādā no tribīņu augšējām rindām kāds jauns vīrietis "kunga prātā", gluži kā ieprogrammēts modinātājpulkstenis, uzskatīja par savu svētu pienākumu ik brīdi, kad vispārējie aplausi pēc kārtējā skaņdarba jau norimuši un mūziķi tūdaļ sāks spēlēt nākamo gabalu, atgādināt visiem par savu eksistenci, pārvērstā rīklē izbļaujot dažādas neartikulētas skaņas. Personīgi man (un, kā redzēju, arī dažiem citiem tuvāk sēdošajiem) tas viss stipri traucēja iejusties APOCALYPTICAs mūzikas brīnišķīgajā un neatkārtojamajā noskaņā. 

Programmas sākumā APOCALYPTICA nospēlēja dažus skaņdarbus no savu iepriekšējo gadu repertuāra - 2001.gada albuma "Cult" un METALLICA kaverversijas. Pēc pirmajām 5 vai 6 kompozīcijām APOCALYPTICA pameta skatuvi, lai tūdaļ pat atgrieztos kopā ar bundzinieku - un tas jau nozīmēja, ka skanēs gabali no grupas jaunā albuma "Reflections". Četru čellu varenais skanējums komplektā ar bungu ritmiem bezmaz lika sākt šaubīties, vai tikai vecā grausta sienas izturēs šo skaņas viļņu spiedienu. Pārsvarā visas kompozīcijas tika izpildītas, mūziķiem sēžot, taču dažās Pertu sadomāja "uzdarboties" aktīvāk, pastaigājoties pa skatuvi ar visu čellu rokās un brīžiem mūzikas ritmā kratot mataino galvu tik sparīgi, ka radās sajūta - skatos paātrinātu filmu. Pēc METALLICAs "Nothing Else Matters", kurā visiem labi zināmo piedziedājuma frāzi "... and nothing else matters" "pievilka" publika, Pertu paziņoja, ka nākamā būs "last song tonight". Lai cik arī dīvaini tas nebūtu, bija daži, kas šim paziņojumam noticēja (vai varbūt viņiem vienkārši nepatika koncerts?), un laikā, kad visi pārējie, kājās stāvēdami, aplaudējot pieprasīja APOCALYPTICA atgriešanos uz skatuves, viņi paspēja atstāt zāli. Tālāk viss norisinājās pēc jau ierastā scenārija - APOCALYPTICA, protams, atgriezās uz skatuves, paņēma rokās čellus un nospēlēja vēl trīs skaņdarbus. Apziņā visu laiku cirkulējošais jautājums: "Kur tad "Path"?" tika atbildēts otrā "bonus treka" laikā, un tieši šī, laikam vislielākā APOCALYPTICAs oriģinālhīta laikā, it sevišķi momentā, kad visi čellisti sinhroni apgrieza savus čellus par 360 grādiem, publikas aizrautība sasniedza savu apogeju - un nav jau arī nekāds brīnums, jo daudziem tieši pirms diviem gadiem pat komercstacijās skanošā "Path" kļuva par pirmo lielo mīlestību APCALYPTICAs mūzikā. Šajā brīdī sajūsma pārņēma pat daļu no VIP zonā esošajiem, vienīgi pašās pirmajās rindās sēdošā prominentā publika, kā jau tai pieklājas, palika nesatricināma savā aukstasinībā. Kā pēdējo grupa nospēlēja klasisko "Hall Of The Mountain King", un, nevienu čellu tā arī nesalauzuši, publikas rēkoņas pavadīti, nozuda no skatuves. Atskanēja maigi sērīga čellu mūzika un koncerts bija beidzies. Šoreiz pa īstam. Apmeklētāji virzījās uz izejām, savā starpā pārrunājot, cik "rullējošs" bijis šis koncerts. 

Pēc manām domām, koncerts bija labs, taču diemžēl nevar gluži teikt, ka neaizmirstams. Palika kaut kāda nepabeigtības sajūta - koncerts beidzās brīdī, kad bija sācis pa īstam iepatikties. Daļēji pie vainas jau iepriekšminētie faktori, tāpat ne pārāk izdevīgā atrašanā vieta zālā, un nešaubos, ka, sēžot VIP vietās, iespaids būtu bijis krietni efektīgāks. Ja būtu pieņemts koncertiem likt atzīmes, tad mans vērtējums (pilnīgi subjektīvs, ņemot vērā tikai manas personīgās izjūtas) šim koncertam būtu - 7. Lai nu kā, APOCALYPTICA ir sava veida fenomens pasaules mūzikā, un es priecājos, ka man bijusi izdevība redzēt šīs grupas "dzīvo" uzstāšanos. Izmantot gadsimtiem seno klasiskās mūzikas instrumentu čellu kā heavy metal ieroci - tā ir uzdrīkstēšanās un riskants eksperiments, taču APOCALYPTICA ir pierādījusi visai pasaulei, ka tas ir iespējams. Nešaubos, ka mūzikā ir iespējams atklāt vēl daudz interesantu un ģeniālu ideju. Kurš būs nākamais, kas mums atklās kādu no tām?