"Dour" festivāls Beļģijā. Otrā diena (foto)

Maris Mezroze saglabāja, Tr, 2005-07-27 00:00

Festivāla otrās dienas programma ir ļoti piesātināta - personīgajā sarakstā ar sarkanu atzīmēti 10 mākslinieki. Pusdienlaikā pārsvarā uzturos pie otrās āra skatuves ,,The Red Frequency Stage", kur viens pēc otra koncertē indie popa pārstāvji. Pēc ,,Minerale" un ,,Bacon Caravan Creek" priekšnesumiem, jau ejot uz preses centru, pa ceļam sanāk joka pēc iemaldīties ,,Sebastien Schuller" koncertā, kas beigās izvēršas par vienu no visa festivāla skaistākajiem un aizkustinošākajiem mirkļiem. Akadēmiski skolotais franču perkusionists Sebastiens Šulers un viņa grupa arī spēlē gaisīgu indie popu, taču viņu milzīgais, dvēseli plosošais spēks slēpjas viegli skumīgajās melodijās, kas trāpa precīzi sirdī. Publika sēd, daļa statiski stāv un klusē. Vienaldzība? Bet varbūt spēcīgākās emocijas mūs tieši paralizē, nevis liek lēkāt ritmā? Šajā grupā bija kaut kas maģisks, un pēc viņiem nespēju pa tiešo doties uz kādu citu skatuvi - tā vietā ieeju atgūties preses centrā.

Pēc pusstundas, malkojot dienas pirmo alus glāzi, esmu atkal ,,Red Frequency Stage", lai pievērstos pirmajam īpaši gaidītajam notikumam. Tā kā ,,Tahiti 80" tomēr nespēj aizraut (ierakstos viņi izklausās piecreiz labāk), dodos uz amerikāņu neatkarīgā repera Sage Francis uzstāšanos, kur tiek piedzīvots otrais pozitīvā lādiņa trieciens. Sage Francis ,,izspieda" maksimālo, ko ar tradicionāliem hip hop līdzekļiem (nesākot nodarboties ar psihodēlisku elektroniku) var panākt un piedāvāja ārkārtīgi baudāmu performanci. Sage Francis pieder viens no spēcīgākajiem hiphopa vokāliem pasaulē (ne velti savulaik viņš plūcis uzvaras daudzos lielos ASV freestyle čempionātos), bīti un sempli bija nevainojami un uzstāšanās bija piepildīta arī saturiski. Džonijam Kešam veltītajā kompozīcijā, kur ieskanas slide ģitāras cilpas, Sage Francis repo: ,,The smoke didn't kill Johnny. The drink didn't kill Johnny. The junk didn't kill Johnny. And the women didn't kill Johnny. Was it the road? I don't know. Was it rock and roll? I don't think so. But God, God, God, God, God...would never...kill...Johnny Cash". Kādā citā gabalā Francis uzbrūk meinstrīma hiphopam un saviem Amerikas kolēģiem 50 Cent, G-Unit, Ja Rule - un pārpildītajā ,,La Petite Maison Dans La Prairie" teltī gaisā uzvirmo gluži vai sataustāms pretkomercijas noskaņojuma mākonis. Pēdējā kompozīcijā reperis vēršas pret masu medijiem, kas, viņaprāt, izplata tikai melus un ,,bullšitu". ,,Neticiet presei, domājiet paši!" - kliedz Francis, un te viņam nevar nepiekrist. Jāpiebilst, ka Francis attieksme pret masu medijiem tāda ir ne tikai uz skatuves - preses centrā līdz ar Amonu Tobinu, ,,Etienne De Crecy" un ,,The Neon Judgement" uz lapiņas ar virsrakstu ,,No interview!" redzams arī viņa vārds.

Pēc kāju taupīšanas režīma noteiktās atpūtas pauzes preses centrā, nākamais pieturas punkts ir deju halle un ,,Electrelane". Meitenes spēlē savdabīgu instrumentālo roku ar brīžiem negaidītiem pavērsieniem. Reizēm tiek mēģināts arī dziedāt, taču to gan viņām ieteicams nedarīt. Kopumā - labi, un arī publikai iet pie sirds.

Saule astoņos vakarā beidzot vairs necepina, tikai patīkami silda, un tie ir īstie apstākļi, lai brīvdabas skatuvē ,,Red Frequency Stage" izbaudītu Devendras Banhārta uzstāšanos. Dziesminieks tomēr nepiedāvā cerēto materiālu no ,,Rejoicing In The Hands", taču arī sniegums latīņkarībiskajās dziesmās ir uz goda - Banhārta vokāls ir pilns ar vibrato efektiem, bez tam mākslinieks sevi parāda kā spilgtu personību, atraktīvi komunicējot ar publiku. Koncerta vidusdaļā viņš aicina uz skatuves jebkuru, kurš vēlētos dziedāt, un kompleksus nepazīstošajā beļģu publikā tādi arī zibenīgi atrodas. Beigās uz skatuves tiek kāds puisis, Banhārts viņam nodod savu akustisko ģitāru, un jaunietis patiešām neslikti nospēlē/nodzied pašsacerētu dziesmu par savu mūža mīlestību - meiteni, kura pirms gada mirusi no anoreksijas. Aizkustinātā publika apbalvo puisi ar grandiozām ovācijām, Banhārts un viņa pavadošie mūziķi apkampj un spiež roku.

Pēc Banhārta saulainā priekšnesuma dodos uz otru lielo skatuvi, lai paklausītos ko radikāli pretēju - metālistus ,,Entombed". Šī ir pirmā un pēdējā reize festivālā, kad šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar skaņu - ,,Entombed" ir pārāk klusi. Turklāt arī vizuāli grupa neatgādina metālistus, solista īsmatainās galvas purināšana izraisa vienīgi smieklus un ātri atmetu domu te ilgāk uzturēties. Ieņemu ērtu vietu ,,Popbitch Tent", kur patlaban negaidīti labu dīdžejsetu beidz ,,Shantel", bet tūdaļ startēs gada sākumā ar albumu ,,Do The Bambi" iepazītā un iemīlētā electro pop/disko dueta ,,Stereo Total" uzstāšanās. Taču šeit viņi pēķšņi izklausās daudz neinteresantāk, pat infantili. Par laimi, drīz atjēdzos, ka ,,Last Arena" šobrīd ir ,,Laibach" mūzikas varā. ,,Laibach" bija šovs šī vārda vislabākajā nozīmē - grandiozas gaismu spēles, sinhrona kustību horeogrāfija un monumentāls industriālā roka skanējums radīja kopā fascinējošu iespaidu, kā arī vēl lielāku kremti par ,,Stereo Total" koncertā lieki notērētajām minūtēm. Atlikušajā laikā elpoju ,,Laibach" ar pilnu krūti, bet, protams, pusstunda šķiet stipri par īsu.

Tomēr laizīt brūces nav laika - ,,Popbitch Tent" savu uzstāšanos sāk vācu industrial dance komanda ,,Project Pitchfork". Nesen recenzijā par grupas jauno albumu rakstīju šādi: ,,Drosminieki varētu pamēģināt arī dejot". Tad, lūk - šeit tādu ,,drosminieku" netrūka. Katrs improvizēja, kā mācēja, un deju soļi patiešām iznāca visdažādākie. Diemžēl grupas izpratne par saviem veiksmīgākajiem skaņdarbiem atšķīrās no manējās, piemēram, tā arī nesagaidīju spožo ,,I Am".

Pēc pusnakts ,,Red Frequency Stage" sākas techno/IDM dižmeistara Amona Tobina performance, kas pievilina negaidītus ļaužu kvantumus. Kādu brīdi ir tāds cilvēku blīvums, ka gandrīz nav iespējams izkustēties no vietas. 20 minūšu laikā pacietīgi izlauzis ceļu līdz labas stereo dzirdamības zonai (skaņotāju stalažām), turpmākās stundas garumā hipnotiski sastingstu uz vietas, jo tieši tādu iespaidu uz mani atstāj Tobina valdzinošās skaņu piruetes komplektā ar aizgrābjošo skatu, kā vismaz 20 000 cilvēku vienojas alternatīvās deju mūzikas reiva pārtijā. Efektīgi!

Pēc tam nepieviļ arī ,,Mylo", kas manā plānā iecerēts kā relaksējošs vakara noslēgums - tieši tāds tas arī ir. Vārdi ,,motherfuckers gonna drop the pressure", kas pēdējās kompozīcijas ,,Drop The Pressure" laikā pa zilbei tiek demonstrēti uz lielā ekrāna, skanēs galvā vēl nākamajā rītā.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Turpinājums sekos...

Preses centrs