EIROVĪZIJA'2003 - KOMERCIALITĀTES FIASKO

Dusmas, sašutums un neizpratne izrādījās galvenās emocijas, ko pagājušās sestdienas naktī 1,2 miljoniem pie TV ekrāniem pieplakušajiem Latvijas iedzīvotājiem sagādāja tik nepacietīgi gaidītais Eirovīzijas dziesmu konkurss. Šīgada sacensība pilnīgi droši nosaucama par visneprognozējamāko no pēdējo gadu Eirovīzijas konkursiem. Lai gan šajā spēlē vieni no lielākajiem zaudētājiem šoreiz izrādījās arī mūsējie, man šīgada konkursa rezultāti tomēr nešķiet nekāda bēdu leja. Iespējams, ka tieši Rīgā ir iemirgojusies vāju cerību signāllampiņa, ka nākotnē Eirovīzija varētu piedzīvot krasas pozitīvas pārmaiņas.

"Dīvainīšu" kompānija Eirotabulas virsotnē

Pirms pāris mēnešiem kādā TV raidījumā Mārtiņš Freimanis izteica "viedo" frāzi, ka, redz, labu komerciju esot grūtāk radīt nekā mākslu. Acīmredzot, Eirovīzijai dibinātais projekts F.L.Y. savas Eiro-trieciendziesmas "Hello From Mars" radīšanas procesā bija tā nopūlējies, ka pat visiem klasikas dižgariem, sākot no Baha un beidzot ar Bizē, pienāktos noliekt galvas Laura, Janas un Mārtiņa priekšā, ja reiz pēdējais atļāvās teikt tik skaļus vārdus. Nevar noliegt - kā komercija "Hello From Mars" ir pat ļoti izdevusies dziesma, kurai visi daudzmaz sakarīgi domājošie prāti, tajā skaitā arī šo rindu autors, pirms konkursa paredzēja vietu pirmajā sešniekā. Paši F.L.Y. par saviem labajiem panākumiem bija tik pārliecināti, ka dažos mēnešos uz ātru roku "uzcepa" albumu, ko izdošanās gadījumā mēģināt "iebarot" Eiropas publikai. Taču liktenis bija sadomājis izspēlēt savu kārtējo joku, un izrādījās, ka šogad Eirovīzijas skatītājiem komercionāli Eirovīzijas kanoni absolūti nav vajadzīgi. Tā vietā viņi izmisīgi meklēja kaut ko neordināru, kaut ko, kas atšķirtos no Eirovīzijā gadu gadiem līdz apnikumam atklausītajiem meldiņiem. Gan igauņu un slovēņu 80-tie gadi, gan Kipras un Izraēlas dienvidnieciskie ritmi, gan Maltas, Latvijas un Lielbritānijas tradicionāli "eirovīzijiskie" popgabali draudzīgi sarindojās pēdējās pozīcijās. Savukārt augstāko novērtējumu guva austrumnieciskās noskaņas, kuras Eirovīzijā allaž pārstāvējusi vienīgi Turcija, ekscentriskās un arī muzikāli šim konkursam netipiskās TATU meitenes, vēl neraksturīgākās beļģu folkpopa skaņas, austrietis ar savām komediālajām izdarībām un pusaizsmakušā metāla vokālista balsī popbalādi "ķērcošais" polis. Pat Bosnijas/Hercegovinas dziesma, kas muzikāli bija gluži vienkārši nebaudāma, savus 15.vietas punktus nopelnīja tieši ar to, ka bija tik nebaudāma - vismaz ar kaut ko atšķīrās. Un izskanējušais viedoklis, ka šīgada balsojums bija politiski motivēts, nav nekas cits kā britu veikli izgudrots attaisnojums savai fatālajai neveiksmei. Cik atceros, tad arī Turcija atļāva ASV lidmašīnām izmantot savu gaisa telpu karadarbībai Irākā, bet, kā redzējām, tas turkiem it nemaz netraucēja uzvarēt konkursā.

Eirovīzija nākotnē: industrijas virzītājspēks vai cirkus arēna?

Manuprāt, šobrīd Eirovīzija ir nonākusi krustcelēs. Tai ir divas iespējas. Pirmā - laika gaitā kļūt par patiesi kvalitatīvas, pat progresīvas un futūristiskas popmūzikas ikgadēju Viseiropas ekspozīciju, kas meklē un atrod jaunus talantus un starptautiskas zvaigznes, nosaka pasaules popmūzikas tendences. Otrā iespēja - palikt uz mūžīgiem laikiem par konkursu, kura muzikālā kvalitāte zinātājos izraisa vienīgi nicinājumu vai labākajā gadījumā smīnu, (s)hitparādi, kurā reizēm gluži vai pārpratuma pēc "iemaldās" kāda vērtīgāka kompozīcija. Protams, allaž izraisot arī interesi un ažiotāžu kā jau ikviena liela mēroga internacionāla valstu sacensība, bet bez jebkādām pretenzijām uz kaut nelielu svaru mūzikas industrijā. Šīgada konkursa balsojuma rezultāti klusi čukst, ka pirmais variants nemaz nav tik nereāls, kā šķiet. EBU ir apstiprinājusi, ka nākamgad konkurss notiks divās kārtās. Pagaidām gan neredzu, kāda tam jēga, bet jau pats fakts, ka konkursa vadība vēlas kaut ko reformēt, apliecina, ka ar šobrīdējo Eirovīzijas prestižu un būtību viņi vairs nav apmierināti. Variants, ko piedāvātu es - nākamgad paredzētajā atlases kārtā tiek ņemts vērā tikai un vienīgi mūzikas ekspertu balsojums (piemēram - katrā valstī pie "apaļā galda" sapulcējas šīs valsts gudrākie mūzikas prāti, un, gluži tāpat kā skatītāju balsojumā, izvirza savu versiju par desmit labākajām dziesmām; pēc galarezultātiem zināms skaits dziesmu iekļūst lielajā finālā, un tajā balsotāji jau ir skatītāji). Protams, kāds atkal nebalsī bļaus, ka Eirovīzija taču ir visas tautas svētki, un tāpēc neko nedrīkst atstāt žūrijas rokās, taču tā diemžēl ir vienīgā iespēja, kā Eirovīziju padarīt kvalitatīvāku - šādā variantā dalībvalstis vairs nevēlēsies sūtīt uz konkursu vienveidīgus un nevērtīgus komerciālus produktus, jo baidīsies, ka tie var netikt cauri ekspertu atlases "sietam". Gluži tāpat arī nacionālajās atlasēs ir jāpaaugstina prasību līmenis mūziķiem. 

Varbūt Rīgas konkurss ieies vēsturē kā konkurss, kurš iezvanīja Eirovīzijas lielās pārmaiņas. Katrā ziņā būtu jau skaisti, ja tā notiktu. Bet laikam jau pārāk skaisti, lai būtu ticami...