"Eirovīzijas" ceļš uz pārmaiņām - mīts vai realitāte?

 Šķiet neticami, bet "Eirovīzija", kas jau gadiem tieklietota kā otrs populārākais jēdziena "stagnācija" skaidrojums tūlītpēc Brežņeva laika Padomju Savienības, starptautiskā mērogā pēdējā gadalaikā sāk pieteikt pretenzijas uz muzikāli daudzveidīgāka,interesantāka un novatoriskāka konkursa statusu. Diemžēl pagaidām tovēl nevar īsti attiecināt uz Latviju, jo Eirovīzijas nacionālās atlasesfinālā tikai balsotāji neļāva triumfēt novecojušiem Eirošabloniem, kas,ņemot vērā Eirovīzijas pēdējā laika tendences, Turcijā mums liktuizskatīties, labākajā gadījumā - atpalikušiem.

Paradoksāli, bet Eirovīzijas nacionālās atlases fināla rezultātišogad izrādījās pat vieglāk paredzami nekā citkārt, lai gan pirmskoncerta medijos it visur tika uzsvērts, ka šoreiz cīņā nav nevienaizteikta favorīta. Tomēr nebija jābūt sertificētam ekstrasensam, laijau pirms pirmā balsojuma rezultātu apkopošanas precīzi noteiktu divusno lielā trijnieka dalībniekiem - Meldru&Johnny Salamander unFominu&Kleinu, trešo vietu atvēlot pēdējā laika supergrupai,,Z-Scars", kuru nosacītā izgāšanās (5.vieta) uzskatāma par konkursalielāko pārsteigumu. Nacionālu vērtību aizstāvji nu var pamatotilīksmot par faktu, ka pirmo reizi starptautiskajā finālā skanēs dziesmalatviešu valodā, un jāsaka, ka šāds iznākums arī ir labākais, kassestdien Ventspilī varēja notikt.

Fomina un Kleina revanšs par pērno zaudējumu nevienlīdzīgajā cīņā arpop-mafiju F.L.Y. varēja arī neizdoties, jo cieši uz pēdām viņiemsekoja cits duets - tēva un meitas apvienība JohnnySalamander&Meldra. Lai arī tas, iespējams, izklausīsies mazlietciniski, liepājnieki par savu uzvaru visvairāk var pateikties... IvoFomina iekaisušajām balssaitēm. Trīsarpus tūkstošu zvanu starpība irdroši norakstāma uz skatītāju līdzjūtības emocijām, kas neizbēgamiradās, otrās balsošanas laikā redzot Fomina nespēju pat īsti parunāt(vēl jo vairāk tāpēc, ka pirmajā balsojumā Salamander&Meldrapārspēja Fomina un Kleina rezultātu). Tikmēr ,,Z-Scars" neveiksmiacīmredzot veicināja "Gada balvā" notikušais nesmukums un tamsekojošais miniskandāls, kas grupas popularitāti auditorijas acīsnositis vēl straujāk nekā politiskās peripetijas - Repšes reitingu.

Par pārējām dziesmām komentāru gandrīz nav - šīgada fināldesmitniekavidējais līmenis, šķiet, bija pats zemākais, kopš Latvijā šis konkurssvispār pastāv. Tie bija tipiski ,,Eirovīzijas" šabloni ar pieteiktām,bet izgāztām ambīcijām uz hitu statusu, un domājams, ka ne viens vienTV skatītājs koncerta pirmās daļas laikā garlaikoti žāvājās. Protams,var jau kaukt par mūžīgo problēmu - profesionālu producentu deficītuLatvijas teritorijā (turklāt, ja vēl daži no tiem, kas šo darbu puslīdzpieprot, ir aizņemti "Fabrikas" talantu dresēšanā, tad "Eirovīzija"nonāk pavisam bēdīgā situācijā), taču tas šoreiz nav būtiskākais.Būtiskākais ir pati ideja, kādam izskatīties ,,Eirovīzijas" konkursamnākotnē.

Jau šogad balsotāju zvanu skaits, salīdzinājumā ar pērn reģistrēto,ir ievērojami samazinājies - no aptuveni 270 000 uz 185 000 (2002.gadātika zvanīts 75 000 reizes, taču tad bija tikai viena balsošanaskārta). Cilvēku interese par konkursu strauji sarūk, jo cik tad ilgivar priecāties un balsot par pliekanām, saturiski tukšām un vienāformātā veidotām kompozīcijām, pat ja tās kāds sāktu kvalitatīviaranžēt? Uz šo faktu, protams, var skatīties divējādi. No vienas pusesvar piekrist uzskatam, ka tas ir tikai labi, jo liecina par veselīguattieksmi pret "Eirovīzijas" pasākumu kā tādu. No otras puses - cikdaudz mums ir pieejami šādi, liela mēroga starptautiski mūzikasfestivāli, kas ļauj sajust sevi Eiropas apritē? Briti un pārējās lielāsnācijas var atļauties smieties par "Eirovīziju", jo viņiem irGlastonberija, Redinga, "Love Parade" un simtiem citu kvalitatīvaspopmūzikas sarīkojumu. Mazajām valstīm, tādām kā Latvija, Lietuva vaiIgaunija atliek divas iespējas - zaudēt interesi par "Eirovīziju" (kaspie tās pašreizējā tēla un satura tik tiešām ir vienīgais prātīgais unnācijas gaumi nedegradējošais lēmums) vai mēģināt paveikt šķietamineiespējamo - attīstīt šo konkursu muzikālās kvalitātes, prestiža uncitu aspektu līmeņos. Kādam tas varbūt šķiet kā futūristiskasfantāzijas, tomēr atļaušos apgalvot, ka šobrīd ir izveidojusiespietiekami labvēlīga situācija, lai šādus sapņus pārvērstu realitātē.

Ūdeņi šajā virzienā sakustējās tieši pagājušā gada "Eirovīzijas"starptautiskajā finālā Rīgā, kura iznākumā toreiz triumfējaizpildītāji, no kuriem visi to gaidīja vismazāk. 3.vietas ieguvējasT.A.T.U., konkursa izsmējējs, austrietis Alfs Pojers (6.vieta),uzvarētāja turciete Sertaba Erenere izpildīja dziesmas, kas (labā vaisliktā nozīmē - tas šoreiz ir sekundāri) atšķīrās no konkursastandartiem, bet beļģu etnomūzikas otrās vietas panākums vispār bijakronis visam. Tas apliecina, ka skatītāji beidzot izmisīgi meklēja kautko jaunu, neordināru, kaut ko, kas atšķirtos no "Eirovīzijas"mūžsenajiem kanoniem, un, no šāda viedokļa raugoties, F.L.Y. izgāšanāsšķiet likumsakarīga. Arī EBU (Eiropas raidorganizāciju apvienības)paziņojums par konkursa noteikumu maiņu ("Eirovīzijas" starptautiskaisfināls tagad notiks divās kārtās) izskanēja kā apliecinājumsorganizācijas neapmierinātībai ar pašreizējo situāciju, kad mūzikasindustrijas acīs "Eirovīzija" izskatās pēc cirka arēnas, un vēlmei šosituāciju kaut kā mainīt.

Jau Ventspils pasākumā bija skaidri redzams, ka vairākasdalībvalstis nopietni rēķinās ar "Eirovīzijas" jaunajām tendencēm.Spilgtākais piemērs tam ir Igaunija, kas deleģējusi uz konkursu kādusavādu folkmūzikas grupu ar stipri caurspīdīgu vēlmi ieņemt beļģuizveidoto nišu šogad. Taču arī somu plašās balss īpašnieks un tangoelementu pielietotājs Jari Silanpaa, kā arī ukraiņu dīvainā lēkāšananeapšaubāmi nav gluži klasiski "Eirovīzijas" priekšnesumi. Protams,pagaidām tas viss vēl ir ļoti tālu no patiesi labas popmūzikas, tomērvēlme uzstāties ar kaut ko atšķirīgu ir manāma.

Kur tad ir Latvijas problēma? Pārsteidzoši, bet masu patērētājsšoreiz izrādījies gudrāks par ārzemju ekspertu sastādīto žūriju, kaslēma 69 Latvijas konkursa atlases kārtai iesniegto kompozīciju likteni.Pēc šīs žūrijas sprieduma pirmajā vietā ierindojās ,,C-Stones", otrajā -,,4.elements", kuru dziesmas atkal bija izteiktas ,,Eirovīzijas"klišejas, kas liek secināt, ka ārzemnieku žūrija apzināti vaineapzināti ignorējusi konkursa aktuālās tendences un vadījusies vēl pēcvecajiem ,,noteikumiem". Nezinu, cik interesantu dziesmu žūrija vēlatstāja ,,aiz borta", taču kā rezervisti uz skatuves kāpušie ,,SisterAct" noteikti bija pelnījuši vietu labāko trijniekā, un tiešām žēl, kapar viņiem nevarēja balsot skatītāji. Taču skatītāji, par laimi,zināja, ko dara - viņi žūrijas mīluļiem ,,C-Stones" un ,,4.elementam"bloķēja pieeju cerībām uz uzvaru, un izvirzīja spicē tos, kuri, ja nekā cita, tad vismaz spēcīgākas individualitātes dēļ to bija pelnījušivairāk - Meldra&Salamander un Fomins&Kleins.

Kāds, kurš pārzina "Eirovīzijas" vēsturi un tās dibināšanasiemeslus, varbūt iebildīs, ka būtu muļķīgi mēģināt padarīt konkursu,kas jau sākotnēji iecerēts kā pavisam viegla izklaides programma, parnez kādu intelektuālās mūzikas iemiesojumu. Piekrītu - šādam nolūkam irakadēmiskās mūzikas "Eirovīzija". Taču vēl jāatceras tas, ka pastāv arībērnu "Eirovīzija", un, ja šos trīs konkursus vizuāli iztēlojas uzvienas ass, kur galapunktā ir akadēmiskā "Eirovīzija" kā muzikālirespektējamākais pasākums, bet sākumpunktā bērnu "Eirovīzija" kāiesācēju parāde, tad popmūzikas "Eirovīzija" šo simetriju pamatīgiizjauc. Proti, manuprāt, (un es ticu, ka tam piekritīs ikviens mūzikaseksperts), tā atrodas nesalīdzināmi tuvāk bērnu "Eirovīzijai", nevistaisnes viduspunktā, kā tam pēc idejas vajadzētu būt. Šajā kontekstāvairāk nekā smieklīgi sestdien Ventspils koncertā izskanēja vakaravadītāju "piekārtā birka" Dzintaram Čīčam pēc viņa uzstāšanās: "Lūk,viens no nākotnē potenciālajiem pieaugušo "Eirovīzijas" dalībniekiem!"Atvainojiet, bet man šķiet, ka Čīča līdz pašreizējās pieaugušo"Eirovīzijas" līmenim jau tagad ir izaudzis, un šāda novēlējuma (drīzākjau lāsta) piepildīšana prasītu no viņa īpašas stagnācijas spējas.

Ja atšķirīgs kolorīts arī šīgada ,,Eirovīzijā" būs cieņā, tad Fominaun Kleina izredzes Stambulā nav no sliktākajām. Maijā varēsimpārliecināties, vai Eiropas skatītāji atkal vēlēsies sagaidīt no,,Eirovīzijas" ko jaunu un konkursam netipisku. Un, ja tā būs, tad jauvairs neviens nevarēs apturēt par ,,pensionāru padarīšanu" zākātāpasākuma pakāpenisku pārtapšanu nopietni ņemamā popmūzikas ekspozīcijā,kur nekaunēsies atrādīties labākie izpildītāji ne tikai no mazajām, betarī lielajām mūzikas industrijām. Neticami? Viss ir mūsu pašu rokās,cien. mūziķi, žūriju locekļi un klausītāji...