Eskluzīva intervija ar grupu Metallica
Laikā, kad leģendām apvītās Metallica jaunais albums St.Anger jau atrodas vai katra pasaules melomāna kolekcijā, Mikseris.LV piedāvā saviem lasītājiem ekskluzīvu iespēju lasīt pavisam svaigu interviju ar grupu, kas pēc vairāk kā 20 gadu ilgas darbošanās nulle kā ierakstījusi smagāko albumu savā vēsturē.
Metallica intervē Deivs DiMartino (Dave DiMartino) /Launch Music Magazine/
Deivs: Vai jums kādreiz ir bijusi tāda sajūta, ka Metallica jau ir izdevusi savu pēdējo albumu?
James Hatfield: Šajā pasaulē nekad nevari būt par kaut ko pilnīgi pārliecināts. Mēs, protams, sliecamies ticēt, ka esam izturējuši laika pārbaudi, taču, no otras puses, mēs saprotam, ka vienā brīdī Metallica būs jābeidzas, vienalga, vai tās būs mūsu dzīves vai uguns mūsu sirdīs, kas dzisīs pirmā. Pēdējo divus gadus es esmu ziedojis ļoti daudz laika pats sev, dziļi ielūkojies sevī. Un kad tu esi kā salaulāts ar trim džekiem, ir ļoti grūti pateikt: "Man vajag laiku padomāt...". Jau tā ir grūti to pateikt savai sievai, vēl grūtāk ir to pateikt šiem trim džekiem un kur nu vēl producentam, kas jau sen rezervējis laiku, lai visu gadu strādātu ar tavu jauno albumu.Tomēr šī pilnīgā atslēgšanās no Metallica man bija nepieciešama, lai izietu tādu kā mentālās rehabilitācijas kursu, lai no jauna atklātu to Džeimsu Hetfīldu, kas bija kaut kur pazudis jau kopš man bija palika 19. Un es noriskēju sev pajautāt, vai, ja Metallica nebūs ar mani nākamnedēļ, vai es izdzīvošu vai tomēr aiziešu bojā? Vai šī grupa ir mana vienīgā vērtība? Un tā es sapratu, ka būdams Metallica dalībnieks, šajos gados esmu aizgājis tālu no savas patiesās būtības.
Lars Ulrich: Jāsaka, ka vismaz manā prātā tādi brīži ir bijuši pavisam noteikti. Viscaur deviņdesmitajiem lietas virzījās tik ātri. Tās nekad ne uz mirkli nenorima, lai mēs varētu apdomāt kas ir kas. Mēs domājām tikai par lietām, kas noritēja ārpus grupas, bet nekad īsti neapsēdāmies un neaprunājām, kā tad mums katram iet, esot šajā grupā, cik liela ir garīgā spriedze. Mēs gandrīz sadegām. 2000. gadā kļuva skaidrs, ka grupas iekšienē lietas nemaz tik labi neiet, gan attiecībās, gan savādāk. Un, kad 2001. gadā Džeisons Ņūsteds iesoļoja mūsu mēģinājumu telpā un paziņoja visiem, ka pamet grupu, tas it kā atvēra slūžas visām tām lietām, ar kurām mums nekad nebija laika tikt galā. Un tā, 2001. gads turpinājās, mēs bijām atvēruši šo tārpu bundžu un tad Hetfīlds devās tikt galā ar savām personīgajām problēmām. Tā gada Oktobrī es pirmoreiz savā mūžā sev jautāju, vai Metallica spēs izdzīvot, vai tai ir nākotne, vai varbūt tomēr būtu daudz graciozāk pacelt cepuri un teikt: "Piedrāzt to visu. Mēs kopā lieliski pavadījām laiku, paldies jums, bet ir laiks darīt ko citu." Pusotru gadu vēlāk, esmu laimīgs paziņot, ka viss ir pagriezies par 180 grādiem un tagad mums ir lielisks ieraksts, lielisks sastāvs un ar mums notiek visas šīs lielās lietas.
Kirk Hammet: Nu, pēc tam, kad Džeisons aizgāja, palikām tikai Džeimss, Larss un es. Un bija tāda sajūta, it kā mēs vairs nebūtu viens vesels, it kā saites, kas mūs saistīja kopā, vienkārši izzustu. Tās nelūza, tās vienkārši izzuda un tas ir vēl biedējošāk. Un mums nācās patērēt ļoti daudz laika, lai šīs saites atjaunotu, lai padarītu tās vēl spēcīgākas. Bet šajā procesā uzpeldēja ļoti daudz lietu un emociju. Daudz personīgu lietu, aizvainojumu un laikā, kamēr mēs visam tam būrāmies cauri ar grupas terapijas palīdzību, Džeimss saprata, ka viņam, lai turpinātu darboties grupā, ir jāiziet rehabilitācijas kurss klīnikā. Un kamēr viņš tur atradās, bijām palikuši tikai mēs ar Larsu un tas bija ļoti biedējoši. Mēs bijām tikai divi, kaut vēl pirms 6 mēnešiem Metallica bija 4ratā. Tas mani nobiedēja, tas nobiedēja Larsu un nobiedēja arī visus, kam vien bija kāds sakars ar grupu. Visgrūtākais bija saglabāt sevī sajūtu, ka viss ir kārtībā, ka nekas nav beidzies. Tu zini, Larss un es, mēs mēģinājām turēties kopā cik labi vien varējām. Kopā ar [producentu] Bobu Roku (Bob Rock), kurš mums ļoti palīdzēja uzturēt šo kopības sajūtu. Viņš it kā aizpildīja ceturtā grupas dalībnieka vietu. Tā dalībnieka, kura mums vairs nebija. Un kad Džeimss atgriezās no klīnikas un mēs atkal sākām ar viņu satikties, mēs sākām atjaunot šīs te saites, arī tad man šķita, ka mums kā grupai nav nākotnes, bet tas bija ļoti biedējošs un neziņas pilns laiks visiem mums.
Deivs: Vai visas šīs personīgās izmaiņas atspoguļojas jaunajā albumā?
James: Jā, visas personīgās izmaiņas, kurām esam gājuši cauri kā individuāli, tā kopīgi. Kad es atgriezies, man bija daudz šaubu un baiļu par to, kā ielēkt atpakaļ specifiskajā grupas atmosfērā. Es jautāju sev, ko tas nozīmēs manai jauniegūtajai nosvērtībai? Mums priekšā stāv ceļš, kas būs citāds, nekā tas, ko gājām līdz šim. Atbrīvošanās no šīm bailēm, to izrunāšana, bija laba lieta. Jo iepriekš es laikam biju iedomājies, ka visi spēj lasīt manas domas. Komunikācija - tas vienkārši nebija priekš manis. Man bija grūti kontaktēties ar cilvēkiem. Un palasot savus iepriekš radītos dziesmu tekstus, es saprotu, ko es tolaik domāju. Jaunā albuma (St.Anger) tekstos var pamanīt visas šīs savstarpējās sarunas, savu vājību atklāšanu, kas dīvainā kārta dara mūs stiprākus. Nu mēs spējam vairāk atvērties. Sākot ar albumu "Black", es tekstos noslēdzos sevī. Nu mēs tekstus rakstām kopīgi. Arī sākot rakstīt albumu, mums nebija ne mazākās nojausmās kā tam vajadzētu un kā tas viss izklausīsies. Mēs vienkārši improvizējām. Zinājām, ka vēlamies, lai tas izklausās labi, taču tas viss ir radies tikai mūsu atbrīvotības un emociju rezultātā.
Kirk: Tas nebija biznesa jautājums, kā tas ir parasti. Tas bija kā... nu kā lai es to pasaku? Mums nebija spriedzes, bet bija steidzamības sajūta uzrakstīt šo mūziku, jo mēs sapratām, cik trauslas ir mūsu attiecības un cik tuvu galējai iznīcībai tas viss bija nonācis. Un katru reizi, kad mēs ko rakstījām, mēs atdevām tam sevi visu, jo apzinājāmies, ka jau nākamajā dienā viss var sabrukt pīšļos. Un tā šī steidzamības sajūta piedeva enerģiju dziesmu rakstīšanai. Un tā mēs uzrakstījām 25 dziesmas...
Deivs: Larss ir teicis, ka daudz kas no grupas agrākā materiāla ir negatīvas enerģijas iespaidots. Vai jūs piekrītat?
James: Es piekrītu, ka Metallica vairāk turējās uz negatīvām emocijām. Tomēr arī negatīvajam dzīvē ir sava vieta un es nedomāju, ka mūsu mūzika no tā būtu daudz zaudējusi.
Lars: Viena no lietām, par ko es visvairāk esmu lepns mūsu jaunā ieraksta sakarā, ir tas, ka mēs no jauna esam sevi pierādījuši ne tikai paši sev, bet arī visai pasaulei. Ļoti daudz cilvēku neticēja, ka mēs spēsim radīt dusmīgu, agresīvu, brutālu un dinamisku albumu pat tad, ja grupā valdītu perfekta saskaņa un komunikācija vienam ar otru. Nez kāpēc daudzi cilvēki automātiski pieņem, ka tavs jaunais darbs būs pilnīgs s**s, jo domā, ka grupas dienas ir skaitītas. Taču mēs šī gada laikā pašu pozitīvāko ierakstu sesiju grupas 20 gadu ilgajā vēsturē. Es katru dienu ar prieku nācu šurp (uz studiju), lai dalītos ar savām domām un emocijām. Gan trīs, gan piecus un desmit gadus atpakaļ, tas bija kā pamosties un sagatavot sevi ļaunākajam murgam. Situācija ir mainījusies.
Kirk: Es domāju, ka viņš domāja to tā, ka Metallica iespaidoja negatīva enerģija, jo mēs absolūti nespējām sava starpā komunicēs tādā līmenī, kā mums to būtu vajadzējis darīt. Tā bija mūsu nespēja izteikt savas sajūtas un būt atklātiem, kas radīja daudzus aizvainojumus. Un aizvainojumi ir tas pats, kas negatīvā enerģija. Ja telpā ir daudz aizvainojumu, tad tās aura ir negatīva. Un tāpēc, patiesi, negatīvisms ieplūda mūsu mūzikā. Tas bija motivējošs, bet tas nebija veselīgi. Protams, beigās mums būtu lielisks albums, taču mūsu attiecības kristu tam par upuri.
Deivs: Runā, ka St.Anger ir atgriešanās pie Metallica agrīnā, smagā skanējuma. Vai piekrītat?
James: Interesanti, ka tagad, kad mēs jūtamies tik komfortabli viens ar otru, ar jauno basistu (Robert Trujillo), jaunais albums ir tik smags un agresīvs, kā vēl nekad agrāk. Tas man liek aizdomāties par to kā un kāpēc tas tā ir noticis. Vai iespējams, ka mūsos vēl ir tik daudz agresijas, no kuras neesam spējuši atbrīvoties? Mums vienmēr ir daudz enerģijas, tikai parasti nav skaidrības, kā to izmantot. Šis ieraksts ir atgriešanās vecajos, labajos laikos. Tas izklausās kā veca, laba manta, papildināta ar vairāk kā 20 gadu pieredzi.
Deivs: Cik ilgi jūs spējat iedomāties Metallica turpināmies?
James: Metallica nav jābeidzas, kamēr vien mēs paši domājam, ka tai ir jāturpinās, ja nu vienīgi nenotiek kaut kas katastrofāls. Mēs esam gājuši cauri tik daudz kam, ka nu jau ir grūti iedomāties, kam būtu jānotiek, lai tas viss pajuktu. Metallica ir izdzīvojusi visdažādākajos apstākļos. Daudz grūtību, taču, jo vairāk mēs tās pārvaram, jo stiprāki topam. Ja nebūtu visa šī epopeja ar "Napster", Džeisona aiziešanas, manas rehabilitācijas, un daudz citu lietu, es nedomāju, ka mēs būtu tik stipri un vienoti kā tagad. Šīs lietas izaicina mūs, tās iedveš Metallica jaunu dzīvību. Mums nav nekāda iemesla to visu pārtraukt. Pat tad, ja mēs sēdētu sasodītajos invalīdu ratiņos. Vai nu kopā ar Metallica vai nē, man nav nekāda iemesla pārtraukt rakstīt mūziku. Un es pietiekami labi zinu pārējos, lai teiktu, ka arī viņiem nav nekāda iemesla pārtraukt. Būt Metallica - tā ir lieliska sajūta.
(C)2003 Dave DiMartino
(C)2003 Launch Music Magazine
(C)2003 Tulkojums latviešu valodā Jānis Polis