KALPANA "Hors De Combat" (9,5/10)
KALPANA
"Hors De Combat"
(Redder)
-----------------------------------------------------------------------
Vizualizēt bezgalības efektu nav nemaz tik grūti - atliek vien nofilmēt televizora ekrānu, kurā tiek rādīts tas, kas tiek filmēts - proti, pats ekrāns. Šis attēls, pakāpeniski samazinoties, turpināsies bezgalīgi. Šī alegorija iešaujas prātā, klausoties amerikāņu postroka grupas Kalpana ierakstu "Hors De Combat". Savulaik postroks radās kā rokmūzikas eksperimentālākā forma, bet nu tas ir nonācis līdz eksperimentiem pats ar sevi.
Laikā, kad mūzikas kritiķi visā pasaulē sūkstās par pašu izdomāto post rock krīzi, Kalpana ir spējuši izdarīt neiespējamo - izkāpt no žanra klišejām un paskatīties uz to no malas. Par pamatu savām idejām ņemot atsauces uz klasiķu Mogwai skanējumu, Kalpana vispirms dekonstruē postroka kompozicionālo struktūru, atsakoties no žanram ierastās "kāpinājums-kulminācija-atslābums" uzbūves formulas un šādi piešķirot mūzikai neprognozējamības piegaršu. Turpinājumā ar stila elementiem viņi spēlējas gluži kā ar "Lego" klucīšiem, pēc patikas būvējot to, kas ienāk prātā. Atsevišķās ieraksta vietās notiek postroka bezprecedenta integrēšana indie rock skanējumā, bet kronis visam ir perfekti izplānotā kompozīciju secība albumā, kas spēj izraisīt līdzpārdzīvojumu klausītājā, sākoties ar vienkāršākajiem skaņdarbiem, to sarežģītības un emocionālās piesātinātības līmenim pakāpeniski pieaugot un sasniedzot savu apogeju priekšpēdējā, 12 minūšu garajā "Amber", savukārt pabeidzot ar nomierinošo, rezumējošo "Frozen Machines", kurai izskanot pārņem neviltota sajūta, ka tikko piedzīvots kas ļoti skaists.
Cik ir postroks kvadrātā? Atbilde - "Hors De Combat".