Vai modernā mūzika nogrims komercijas akacī?

Reiz kāds ievērojams ārzemju kino režisors izteicās, ka mūzika ir augstākā no visām mākslām. Uzskatu, ka mākslas statusu mūzikai nenosaka tas, vai tā ir akadēmiskā vai modernā mūzika, cita lieta, ka modernās mūzikas pasaule pati ir iedibinājusi kārtību, kurā līdz cilvēkiem pārsvarā nonāk nevis māksla, bet gan mūzikas ikdienišķie, štancētie produkti, tādi paši, kā visparastākie sērkociņi. Turklāt komercializācijas procesi popmūzikas pasaulē nebūt negrasās rimties, bet arvien pieņemas spēkā.

Mūzika kā prece
Topos zūd pēdējās alternatīvisma paliekas

Nav noslēpums, ka laikmetīgās mūzikas mākslinieciskā attīstība pārsvarā norit vienīgi pagrīdē vai puspagrīdē, bet meklēt kaut ko progresīvu un mākslinieciski vērtīgu industrijas topos (kuriem teorētiski taču jābūt mūzikas kvalitātes indikatoriem!), būtu apmēram tas pats, kas - vandīties Getliņu izgāztuvē, cerībā atrast tur zelta rotaslietas. Un fakts, ka šajā ziņā situācija kļūst arvien bēdīgāka. Piemēram, ja vēl 2001. un 2002.gadā tajā pašā Lielbritānijas singlu topā reizēm varēja sastapt tādus interesantas mūzikas izpildītājus kā "I Monster", "The Avalanches", "Dj Shadow", "Beta Band" vai "Gomez", tad šogad mazpazīstamāki un nekomerciālāki mūziķi šajā čārtā vairs neparādījās gandrīz nemaz, pat ne zemākajās (četrdesmitnieka) pozīcijās.

Varbūt viņš meklē mākslu?Līdzās gadu gados ierastajam popmūzikas inventāram (tādam kā Britnija Spīrsa, Robijs Viljamss, Madonna vai "Westlife") tirgu ir pārblīvējuši muzikālo realitātes šovu dalībnieki (redzam, ka tāda pati perspektīva jau tuvākajā nākotnē "spīd" arī Latvijai) un n-tās grupas - garāžroka reanimētājas, un nekam citam vienkārši vairs neatliek vietas. Bet lielākās cilvēku daļas dabā allaž ir bijis pakļauties modei, kamēr patieso mākslas meklētāju niecīgais procents nespēj ietekmēt milzīgo tirgus mašinēriju. Un varbūt tieši tāpēc ar laiku kļūs arvien grūtāk atrast labu mūziku, jo mūziķis (tāpat kā jebkuras radošas profesijas pārstāvis) - lai kāds entuziasts tas arī nebūtu - tomēr cer savu garadarbu nogādāt pēc iespējas plašākam cilvēku lokam. Neredzot nekādas iespējas to izdarīt (nemaz nerunājot par lietas finansiālajiem aspektiem), viņš pakāpeniski var zaudēt motivāciju cīnīties, radīt mākslu tikai sev, draugiem un varbūt vēl nelielam bariņam to, kas ir spējīgi mūzikā "rakt" dziļi.

Popmūzikas industrija kā "matriksa" pasaule

Jēdziens "komerciāls" ir ārkārtīgi stiepjams un ļoti jūtīgs, reizēm pat abstrakts termins. Novilkt robežu, kur sākas komercija, un kur tā beidzas, ir grūtāk, nekā tas sākotnēji šķiet. Kas īsti ir komercija mūzikā? Šādu jautājumu savā šīgada sākumā klajā nākušajā albumā "Kas ir kas" uzdeva arī Latvijas t.s. nekomerciālā spārna hiphopa pārstāvis Armands. Jautājuma adresāts - Ozols - savā šovasar iznākušajā albumā "Dūzis" atbild šādi: "Ja tavs disks pārdodas veikalos, par ko prasa naudu - tā ir komercija; ja tava diska reklāmu laiž pa komerctelevīziju, kas arī maksā naudu - arī tā ir komercija. Redz, cik vienkārši!" Patiesībā viss nemaz nav tik vienkārši, jo ir jānošķir divas lietas - komercija kā mūzikas tirgus procesi, un komercija kā mūzikas standartizēšana, nonivelēšana līdz vidējam, vispārpieņemtam līmenim, māksliniecisko ideālu pārdošana popularitātes un naudas vārdā, apzināta savu radošo ideju apslāpēšana, tiklīdz rodas bažas, ka tās varētu traucēt šiem diviem vaļiem. Šāda komercija sākas brīdī, kad mūziķis savus skaņdarbus sāk sacerēt ne vairs no sirds, bet gan ar aukstu aprēķinu - kā nospēlēt šos akordus, lai tie iepatiktos visiem, kā pamainīt tekstu, lai tas būtu daudziem saprotams un viegli uztverams, kādas maigas, pa ausīm "nesitošas" skaņas šeit piemeklēt, utt. Ir vēl labi tad, ja mūziķis, pakļaujoties tirgus principiem, vismaz spēj saglabāt savā mūzikā kaut ko individuālu, tikai sev raksturīgu. Diemžēl ļoti daudzi to neprot, un tā arī ir atbilde uz mūžīgo jautājumu - kāpēc pasaulē ir tik bezgalīgi daudz grupu un izpildītāju, kas skan praktiski vienādi? Sekojot šīm tēzēm, komercija ārkārtīgi bremzē mūzikas attīstību, jo notiek ieciklēšanās uz kādu noteiktu šablonu tik ilgi, kamēr tas ir sevi komerciāli izsmēlis un cilvēkiem apnicis. Jau divus gadus, kopš "The Strokes" parādīšanās pie apvāršņa, pasauli ir pārņēmis garage rock revival bums, kaut arī underground apritē šis vilnis sākās jau 80.gados ar grupām "The Fuzztones", "The Fleshtones", "The Chesterfield Kings", u.c. Šo divu gadu laikā ir saradies tik nenormāli daudz garage rock izpildītāju, ka vairs nav iespējams atšķirt, kuri no tiem to dara sirds, kuri - komerciālas pārliecības vadīti. Tā nu sanāk, ka visa modernās mūzikas pasaule ir viena milzīga melu zeme, turklāt melots tiek profesionāli un visdažādākajos veidos. Ļaudis notic, ka tas, kas bieži ir tikai smalki veidots imidžs, izlikšanās, ir mūziķa patiesā būtība. Un kā gan lai netic, ja patiesībā iespējas bieži ir tikai divas - neticēt nekam vai ticēt visam. Izšķirot kļūst aizvien neiespējamāk.

Cik no šiem diskiem ir ierakstīti tikai ar mērķi tos pēc iespējas labāk pārdot?

Komercijas dažādās izpausmes

Vai vienmēr meinstrīms=komercija un underground=nekomercija? Manuprāt, nē, jo patiesībā komercija var itin labi pastāvēt arī šķietami neatkarīgas subkultūras iekšienē, tā var pastāvēt jebkur. Piemēram, kurš var apgalvot, ka zināmas daļas black un death metal grupu masveidā izmantotie albumu vāciņu apgleznošanas paņēmieni ar līķiem un briesmoņiem, un sātanisma sludināšana tekstos nav tikai triks, kā pievilināt sev noteikta tipa cilvēku auditoriju? Protams, Vai esat droši, kakomercija ir tikai pirmajā gadījumā?ne visiem, bet kā gan lai atšķir tos, kuriem tā ir dzīves filozofija no tiem, kuriem tikai naudas pelnīšanas veids? Šajā sakarā nāk prātā slavenās norvēģu simfo black metal grupas "Dimmu Borgir" solista Shagrath teiktais, atbildot uz jautājumu par grupas iespējamo komercialitāti: "Mums nekas nav pretī nopelnīt iespējami vairāk. Es respektēju cilvēkus underground apritē, bet mēs vienmēr vēlamies sasniegt jaunu auditoriju, saglabājot arī iepriekšējo. Taču es nedomāju, ka black metal var būt pops, kā "Metallica" vai "Spice Girls". Tas tomēr ir pārāk ekstrēms mūzikas stils meinstrīma auditorijai." Atbilde, kuras viltība apslēpta pēdējā teikumā - jā, meinstrīma auditorijai varbūt, taču, kā jau rakstīju, manuprāt, komercijai nav nepieciešams tikai un vienīgi meinstrīms. Mazāku vai lielāku naudu var pelnīt, arī neesot pašā meinstrīma spicē, un Shagrath tajā pašā intervijā atzīst, ka grupas ienākumi nebūt nav niecīgi.

Pēdējā laikā ir modē runāt par kādu interesantu precedentu mūzikas pasaulē, kas arī labi raksturo, cik sarežģītas un neizprotamas reizēm var būt komercijas un nekomercijas attiecības. Proti, skotu grupa "Belle&Sebastian", kas ir (bija?) pazīstama kā viena no komerciāli veiksmīgākajām nekomerciālajām grupām, aizgāja no sava līdzšinējā, mazā indie leibla "Jeepster" un parakstīja lielsummas kontraktu ar "Rough Trade", kas ietilpst koncerna BMG sastāvā. Jaunā albuma aranžēšanai tika piekomandēts neviens cits kā "Tatu" producents Trevors Horns. It kā nekas traģisks grupas skanējumā nav mainījies - dziesmu uzbūve, izmantotie instrumenti, dziedāšanas maniere ir palikusi tāda pati, kā agrāk, un tomēr klausītājs ar "sesto prātu" jūt, ka tie vairs nav tie paši vecie labie, brīvie "Belle&Sebastian", bet ieslēgti kaut kādās neredzamās važās. Ierakstu kompānija jau labi saprot, ka "Belle&Sebastian" var būt ienesīgi tieši tādi, kādi viņi līdz šim ir bijuši, tomēr nav atturējusies no kārdinājuma mēģināt padarīt grupas skaņu nemanāmi "gludāku", t.i., standartizētāku, nonivelētāku (komercijas pazīmes). Ja ar "Belle&Sebastian" vieglajām, 60.gadiem raksturīgajām melodijām vēl var šādi izrīkoties, lai daļa cilvēku, kas ne pārāk iedziļinās mūzikas industrijas procesos, noticētu, ka joprojām klausās neatkarīgo mūziku, tad tas nekad nevar izdoties, piemēram, ar "Mogwai" vai "Burzum" mūziku, jo viņu idejas tomēr ir pārāk specifiskas un mākslinieciskas.

Tirgus situācija sekmē komerciju vai otrādi?

Ir arī pretēji piemēri - grupas, kas sākušas ar mērķi par katru cenu "izsisties", nenoliedzami vairāk vai mazāk tam upurējot arī dažu labu nekomerciālu ideju savā mūzikā, sasniegušas pietiekami stabilu pamatu zem kājām (fanu loku, finansiālo nodrošinājumu), atļaujas sākt eksperimentus un kļūst absolūti neatkarīgas savā radošajā procesā. Spilgts piemērs - "Radiohead" 2000.gada albums "Kid A", un es nekad nepiekritīšu tiem, kas uzskata, ka "Radiohead" spožākais ieraksts ir "OK Computer". Savukārt šogad kritiķu atslavētie "Blur" savulaik, lai veiksmīgi tiktu ASV tirgū ar savu otro albumu "Modern Life Is Rubbish", ļāva ierakstu kompānijai dīdīt sevi kā vecu zirgu, vairākkārtīgi dodoties atpakaļ studijā, lai speciāli ierakstītu dziesmas, kas varētu kļūt par hitsingliem (taisnības labad gan jāpiebilst, ka pavisam bezkaunīgajai prasībai pārrakstīt visu albumu ar "Nirvana" producentu Baču Vigu grupa tomēr nepiekrita). Jā, neapšaubāmi - ierakstu kompānijas bieži ir galvenās vaininieces mūzikas komercializācijā, tomēr daļēji jau var arī tās saprast - bailīgs biznesmenis nevēlas ieguldīt naudu kaut kā jauna un riskanta popularizēšanā, piedevām vēl, ja neviens tā nedara. Tāpēc pasaulē ir nodibinājusies ačgārnā sistēma, ka kultivēta un veicināta tiek pārsvarā zema, labākajā gadījumā - viduvēja, un tikai ļoti retos izņēmumos - augsta (mākslas) līmeņa mūzika. Tāpēc, ka pastāv mūžīgais priekšstats, ka masas mākslu nesapratīs. Bet, ja tām neko citu nepiedāvātu, ja viss piepeši apgrieztos kājām gaisā, un Britnija dziedātu pagrīdē, bet "Ayreon" - radio ēteros, tad masām nekas cits neatliktu, kā tomēr saprast. Jo tās, kā allaž, būtu par slinku meklēt pagrīdē dziedošo Britniju. Bet tā jau būtu pavisam citāda, utopiska pasaule, kurai ar pašreizējo planētu Zeme vairs nav nekāda sakara.