Nedēļas albums: HOPE OF THE STATES "Lost Riots" (8,5/10)
HOPE OF THE STATES
"Lost Riots"
(Sony)
-----------------------------------------------------------------------
Postroks, ko varētu uzskatīt par rokmūzikas otru māksliniecisko virsotni līdzās ārtrokam, par spīti dažu mākslinieku panākumiem un zināmai popularitātei, tā arī nav sasniedzis kulta kustības statusu, joprojām ieņemot šauru, mūzikas intelektuāļiem adresētu nišu. Hope Of The States, kas ir svaigākais britu piedāvājums žanra lauciņā, spējuši radīt ap sevi pamatīgu ažiotāžu, kas "Lost Riots" licis kļūt par vienu no gada gaidītākajiem albumiem.
Lai cik ciniski tas neizklausītos, grupas ģitārista Jimmy Lawrence pakāršanās Peter Gabriel ierakstu studijā gada sākumā bija liels ieguldījums sekojošajā grupas popularitātes kāpumā, kas novedis pie HOTS atrašanās britu topu virsējos ūdeņos. Komerciālas veiksmes medaļas otra puse vienmēr ir ļaužu aizdomas par grupas iespējamo darbošanos mūzikas tirgus interesēs, t.i. komerciālismu, un šādi pārmetumi jau izskanējuši arī HOTS virzienā.
Šaubos, vai postroks tomēr būtu tas žanrs, ar kura palīdzību kāds censtos labi nopelnīt. Protams, nevar noliegt, ka HOTS melodiskā un ne pārāk sarežģītā mūzika ir komerciāli ērtāks un masām draudzīgāks post rock, kas Mogwai, Sigur Ros un citu avangardistu kvalitātes nesasniedz, tomēr runāt par HOTS kā ierakstu kompāniju projektu, manuprāt, ir paranoja. Piemēram, "Black Dollar Bills" videoklips tika izmests no MTV rotācijas, jo bijis "pārāk satraucošs laikā, kad notiek karš".
"Lost Riots" galvenā problēma drīzāk jāmeklē grupas pieredzes trūkumā, kas izpaužas tajā, ka HOTS pārāk bieži kopē paši sevi. Vairākās kompozīcijās saklausāmi burtiski identiski instrumentālie paņēmieni (spalgti stiepta ģitāras kulminācija, viena veida marša bungu ritms), kas brīžiem sāk nedaudz nogurdināt. Tomēr citādi "Lost Riots" ir lielisks albums ar melanholiskām himnām un ne pārāk eksperimentālu, taču pietiekami piepildītu muzikālo pavadījumu. Varbūt ne tik spēcīgs, kā cerēts, tomēr atliek tikai paklausīties patiešām vāju post rock - piemēram, pēdējo Statistics ierakstu "Leave Your Name", lai uzreiz novērtētu "Lost Riots" priekšrocības.