OZOLS "Dūzis"
Pats sliktākais esot vienaldzība. Ozols vienmēr ir mācējis sevi pasniegt tā, lai vienaldzīgos neatstātu - viņam netrūkst ne piekritēju, ne ienaidnieku, taču diez vai jums izdosies atrast kādu, kurš apgalvotu, ka Ozola imidžs, izskats un teksti viņā neizraisa ne mazākās emocijas.
Būdams pirmais, kurš sāka repot latviski, pēc labākajiem ārzemju paraugiem ar pāris skandāliem pievērsis sev visplašākās sabiedrības uzmanību, Ozols kļuva par galvenokārt tīņu paaudzes elku un Latvijas hiphopa simbolu, un skaidrs, ka popularitātes ziņā vietējā mērogā viņam tālāk vairs nav, kur iet. Atliek to darīt muzikālās kvalitātes ziņā...
Kamēr Ozola principiālākā pretinieka Gustavo jau pirms gada solītais soloalbums acīmredzot ir iekritis kādā no kosmosa "melnajiem caurumiem", Ozols pamanā laist klajā jau trešo ierakstu, kurā šoreiz nedaudz pieklusina savas personiskās ambīcijas un vairāk pievēršas tradicionālākām hiphopa tēmām - tādām kā karš, noziedzība un sociālās problēmas. "Dūža" teksti tiešām brīžiem liek aizdomāties, diemžēl visu sabojā mūžīgā "kasīšanās" ar Gustavo un Armandu (ar asprātīgo skitu "Komercija" taču būtu pieticis!), kas kopā ar vēl dažām albuma kompozīcijām neļauj plati saukt par konceptuāli pārdomātu. Arī Ozola atskaņu veidošanas māka, lai gan ir progresējusi, tomēr joprojām atrodas tālu no pilnības.
Savukārt Ozola nemainīgais producents Midis šajā ierakstā spējis atbrīvoties no paša soniskajiem stereotipiem, un līdz ar to "Dūzis" izklausās krietni citādāk, nekā to varējām gaidīt. Skanējumā ar plašu vēzienu iesaistīta ģitāra, arī taustiņi, stīgas, tas viss tiek kombinēts ar ierastajiem bītiem un ne mirkli albums nepazaudē hiphopa "garšu". Lai arī par "revolūciju Latvijas hiphopā" (šāds izteiciens tika manīts medijos laiciņu atpakaļ) albuma skaņu būtu krietni par skaļu saukt, tomēr eksperimenta rezultāts, manuprāt, ir tiešām atzīstams. Albuma pluss ir arī melodiskie piedziedājumi, kas vairākām dziesmām varētu nodrošināt radiohitu statusu.
Kopumā "Dūzis" ir muzikāli un tekstuāli samērā aizraujošs, noskaņas ziņā drūms albums, un reizē tas ir arī labākais pret Ozolu vērsto apvainojumu (bērnu reps, plaģiātisms) atspēkojums.
VĒRTĒJUMS: * * * * * * - - - -