Rokmūzikas eksplozija Madonā - "Sinepes un medus 2004"
Līdzās "Liepājas dzintaram" un "Bildēm", "Sinepesun medus" ir viens no tradīcijām bagātākajiem, lielākajiem unpopulārākajiem rokmūzikas festivāliem Latvijā. Tāpat kā kantri un senāsmūzikas festivāli Bauskā vai neatkarīgo mūziķu parāde "Tabūns" Kuldīgā,"Sinepes un medus" ir gada centrālais notikums mazās Vidzemes sirdsMadonas dzīvē. Rīgā, Ventspilī, Liepājā vai Jelgavā dzīvojošie tonesapratīs, taču - šādi pasākumi mazpilsētās bieži ir kā mākslīgieelpināšanas aparāti uz nāves robežas gulošajiem pilsētiņukultūras dzīves procesiem.
Taču, ja ticam vietējo acīm un runām, ar katru gadu "Sinepēs unmedū" apmeklētāju kļūst arvien mazāk. Arī festivāla galvenais kuratorsImants Pulkstenis pasākuma avīzē apzināti vai neapzināti baidarokmūzikas cienītājus: "Blakus pārliecībai dzīvo arī šaubas, vai tas"Sinepis" kopumā kādam ir vajadzīgs, vai nes pozitīvu zīmi. Varbūtsarīkojam festivālam bēres tieši nākamajā - 15.jubilejas reizē..." Navšaubu, ka tādā gadījumā Madona zaudētu savu seju, bet tie mūzikascienītāji, kuru finansiālā rocība neatļauj braukāt pa dārgajiem ārzemjumegafestivāliem - vienu no nedaudzajiem samērā kvalitatīvajiempašmāju muzikālajiem pasākumiem.
Festivāla norises vietā ierados tikai piektdienas novakarē,jo 160 kilometru garo ceļu no Rīgas līdz Madonai bijusadomājis veikt ar divriteni. Līdz ar to lielākā daļa no "Cerībuskatuves" izpildītājiem diemžēl palika neredzēta. Pirmie uz skatuvesplosījās kāda diezgan dīvaina pēdējo rokmūzikas modes viļņusintezētājgrupa Post Factum no Liepājas, kuru galvenā vērtība bija enerģiskā un izjustā solista darbošanās. Pēc viņiem sekojošie It's For The Family(Rīga) sagādāja pirmo patīkamo festivāla pārsteigumu, bija jūtams, kašie mūziķi necenšas akli kopēt kādas tendences, bet gan rada skanējumuar zināmu oriģinalitātes piesitienu. Skaidri nolasāma dziesmu struktūra(kas Latvijas grupām ir retums), veiksmīgas spēles ar ritmu tempamaiņām, vienā dziesmā uz mirkli pat ieskanējās postrokam raksturīgaisbungu zīmējums - kopumā puišiem, protams, vēl daudz jāstrādā un derētuatrast labu producentu (ko ir viegli pateikt - grūti izdarīt), tačusākums noteikti nav slikts. Sekoja kāda visai pliekana nu metal/crossover/rap apvienība Powlick, apmēram Linkin Park un X-Ecutionersgarā. Šamējie turklāt bija tā aizrāvušies ar muzicēšanu, ka tikai pēcatkārtotiem pasākuma vadītāja Mario aicinājumiem un laika pārtēriņapiekrita atstāt skatuvi. "Mums vēl ir daudz labu dziesmu, ko jumsnospēlēt!" - aizejot kliedza solists, un vakara muļķīgākā uzstāšanāsbeidzot bija laimīgi beigusies. Acīmredzami publiku iekustinājanākamie - valmierieši Pupa, kas arī nav nekāds brīnums, jo grupa spēlēja izteikti latvisku poproku (a la Z-Scars, Tumsa),tikai mazliet asākā manierē. Radiostaciju atbalsta gadījumā viņi varētukļūt par nākamajām lokālajām zvaigznēm. Garlaicīgi. Rīgas grupa So-Nata mēģināja pretendēt uz eklektiska mistrojuma statusu, kaut ko vidēju starp Skamp un Yeah Yeah Yeah's,taču galu galā, šķiet, tikai grupa pati saprata, ko vēlas pateikt.Labākie brīži viņu sniegumā bija solistes asins stindzinošo spiedzienusaplūde ar spalgajām saksofonista iespēlēm.
Ar to "Cerību skatuve" arī bija galā, bet pasākums turpinājās arviesu koncertiem. Pilnīga izgāšanās sanāca starptautiskajam jauniešugarīgās mūzikas projektam - kopkorim, kas dažādās valodās un žanrosizpildīja reliģiska rakstura kompozīcijas. Pirmkārt, kora balsis bijapar vājām, lai aizsniegtu pat pirmajās rindās sēdošos, otrkārt,projekta runasvīrs nodemonstrēja apbrīnojamu neorientēšanos mūzikasžanros, nosaucot par blūzu to, kas drīzāk varēja būt folks, bet parkādas meitenes centieniem sludināt Dieva vārdu varbūt sīkāk vispārnerunāsim... Atvainojos par skarbumu - bet vai "Sinepes un medus"tiešām ir tā vieta, kur debitēt absolūtiem zaļknābjiem (vakara vadītājsvairākkārt ar lepnumu uzsvēra, ka šī, lūk, esot kora pirmā uzstāšanās!)?
Grupas Zombis skanējums savukārt bija tikgarlaicīgs un viendabīgs, ka visiem tiem, kas šīs grupas uzstāšanāslaikā neaizmiga, droši varētu piešķirt Trīszvaigžņu ordeņus. Klasinodemonstrēja Opus Pro, tiesa, vairākus no saviem,manuprāt, uzlādētākajiem hitiem ("Aicinājums") viņi tā arīnenospēlēja. Taču pirmās dienas nagla neapšaubāmi bija "Raibā taureņaierakstu" pirmā kontrakta īpašnieki, Latvijas mūzikas kritikas skaļiapsveiktā ansambļa Hospitāļu iela uzstāšanās. Ne tikjūsmīgi, kā par "hospitāļiem" raksta citi, tomēr jāatzīst, ka šīsdiezgan vienkāršās, uz regeja bāzes būvētās dziesmiņas arŠubrovska īpatnējajiem tekstiem spēj radīt nedefinējamu, patīkamu unmājīgu noskaņu, kas pirmo reizi vakara gaitā lika arī šī rakstaautoram izkustēties no savas ieņemtās pozīcijas piektajā rindā undoties laukumiņā iepretim skatuvei, vakara krēslā pašūpoties Hospitāļu ielas melodijās kopā ar kādiem simts domubiedriem.
Naktī nogulējis burtiski vienu stundu (ledus aukstajā teltī tasbija ilgākais, ko varēja iespēt), jau pašā rīta agrumā devos bezmērķīgāpastaigā pa Madonas pilsētu. Vairākas stundas noklejojis, izsalkumu unslāpes remdinājis ar picu un alus bundžiņu, dienasvidū, kad estrādēatkal bija atsākusies rosība (skanēja koncerts bērniem), ielīdu teltīpagulēt, lai tas nebūtu jādara tuvojošās festivāla kulminācijas - jaunogrupu konkursa un atlikušā vakara gaitā.
Otrās festivāla dienas vadītājs bija Radio SWH Rockdīdžejs Gustavs Terzens, kuram var izteikt tikai atzinību parinteresantajiem, asprātīgajiem un pārdomātajiem komentāriem, kasaizpildīja vakuumu grupu uzstāšanos starplaikos. Galvenā daļasākās ar konkursa žūrijas priekšā stādīšanos. Elita Mīlgrāve, kura,šķiet, nepalaiž garām nevienu publisku izdevību aģitēt pret pirātismu,pavaicāja publikai, cik no klātesošajiem iepriekšējā nedēļāiegādājušies legālos mūzikas ierakstus. Pacēlās apmēram desmit rokas."Pati esi nopirkusi, d***?!" - nebalsī iebrēcās kāds netālu no manissēdošs mūzikas cienītājs.
Konkursu atklāja Madonas grupa Special Cases,kas konkursantu divpadsmitniekā, šķiet, tikai tāpēc arī bija iekļuvusi,ka ir vietējā. Ne ar ko citu, izņemot pabriesmīgu, šķību, Jura Kaukuļavirzienā neveiksmīgi orientētu vokālu un pseido-Dzelzs Vilka tekstiem, grupa atmiņā nepalika. Muzikālā pavadījuma garlaicīgumā ar viņiem laikam vienīgi iepriekšējā vakara Zombis varētu sacensties... (Vērtējums. Mūzika: 1,5/10, skatuviskais priekšnesums: 2,5/10)
Turpinājumā uz skatuves kāpa jūrmalnieki Xenos, kaspiedāvāja sava vienkāršuma robežās labi izpildītu kristīgo roku unsamērā pārliecinošu solistes vokālu. Grupas pluss ir arī tāskonceptuālā skaidrība - dzīves pozitīvisma, arī Dieva vārda sludināšana(tas viņiem izdevās nesalīdzināmi veiksmīgāk nekā jau pieminētajamgarīgās mūzikas korim iepriekšējā vakarā). Līdz Sixpience None The Richer, kas varētu būt viena no Xenos muzikālajām autoritātēm, gan vēl tālu, taču kopumā vismaz ciešami. (Vērtējums. Mūzika: 4,5/10, skatuviskais priekšnesums: 6/10)
Rīdzinieki Groovie Mood parādīja sevi kā diezganoriģinālu apvienību un pārsteidza ne tikai ar tērpiem (abi trompetistiģērbušies dažāda spožuma dzeltenos kreklos, virtuozais ģitārists -viscaur oranžā), bet arī īpatnējām, interesantām melodijām un brīžiemtiešām atzīstamām instrumentālām saspēlēm. Ne gluži latviešu Phoenix, kā pēc Groovie Mood pozicionētā stila funk rockvarētu noprast, taču kaut kas uz to pusi. Katrā ziņā šajā grupā bijapretendenti gan uz konkursa labākā soloģitārista, gan basģitāristastatusu. (Vērtējums. Mūzika: 6,5/10, skatuviskais priekšnesums: 6,5/10)
Kā ceturtie uzstājās skandalozajā konkursā "Zāģis 2004" uzvarējušie IndyGo,un ar savu šķietami improvizēto, taču, visticamāk - iepriekš smalkipārdomāto skatuvisko šovu savaldzināja ne vienu vien klātesošo. Pret šogrupu vienaldzīgam nav iespējams palikt - tas nu ir skaidrs. "Atveracis, visapkārt valda haoss" - ar Māra Žigata balss intonācijām Pienvedēja Piedzīvojumupirmsākumos, emocionāli, dramatiski un sāpīgi kliedz ekstraordināraissolists Mārtiņš Vaters, dziesmas beigās vēl uzsēžoties uz grupasģitārista pleciem un ar roku pabakstot milzīgo, no zaļumiem sapītouzrakstu "Sinepes un medus", kas karājās virs skatuves. Skaisti uniespaidīgi. (Vērtējums. Mūzika: 6/10, skatuviskais priekšnesums: 9/10)
Bardo Splash tekstu autora un idejiskā līdera Aksela Ruģēna (Sniega) blakus projekts Pupociklu Vasaraar pilnīgi nekādu vokālu, bet dinamiskām ģitāras - sintezatora pārmijāmun patiešām sviestainu (lasi - humorpilnu) attieksmi pret visu pasauli,nebaidoties saukt lietas īstajos vārdos, izraisīja vēl vienusajūsmas vētru publikā. Labs humors līdz zināmai robežai vienmērir interesants, tomēr, manuprāt, Pupociklu Vasaradrīzāk varētu pretendēt uz uzvarām Freda un UFO Radio "Lāgas" topā,nevis vienā no Latvijas lielākajiem jauno grupu konkursiem. Kābeigās izrādījās, žūrija domāja gluži pretēji... (Vērtējums. Mūzika:3,5/10, Skatuviskais priekšnesums: 7/10)
Tūdaļ uz skatuves kāpa pilnīgs "sviesta" pretstats - iespējams, muzikāli nopietnākā komanda visā konkursā, Rīgas ārtrokeri Margaritas Ante Porcos. Lai gan kaut vai līdz mūsu pašu Holy Lamblīmenim viņiem vēl jāpaaugas, tomēr ļoti žēl, ka žūrija šīs grupassniegumu neatzīmēja pat ar nomināciju labākā ģitārista vaibundzinieka sektorā. Un grupas nosaukumā apslēptais apgalvojums, kaspēlēt ārtroku Latvijā ir tas pats, kas kaisīt pērles cūkām,apstiprinājās par visiem 100 procentiem - Margaritas Ante Porcosuzstāšanās laikā pēkšņi pazuda gandrīz 4/5 no visiempriekšējos solos sēdošajiem, kas šo, ne tik viegli sagremojamo ārtrokaģitāru vibrāciju laikā atzina par labāku aiziet iekost kārtējo picu vaiizdzert aliņu. Skumji... (Vērtējums. Mūzika: 7,5/10, skatuviskaispriekšnesums: 5,5/10)
Punch bija īpaši ar to, ka nebija īpaši ne ar ko -ja nu vienīgi ar samērā labu liriku, tomēr muzikāli šī grupa ir diezganbranga pelēcība. (Vērtējums. Mūzika: 4/10, skatuviskais priekšnesums:6/10)
Age Of Stones, kuru uzstāšanās laikā uz brīdiuzlija lietus, muzicēja profesionāli, enerģiski un no sirds, taču arīapliecināja, ka nekas vairāk par "viena hīta brīnumiem" viņi tomēr nav- neko līdzvērtīgu 2002.gada grāvējam "Tumsas pils" šīs grupasizpildījumā vairs nav nācies dzirdēt. (Vērtējums. Mūzika: 5/10,skatuviskais priekšnesums: 5/10)
Vēl viena Valmieras grupa - Ghetto Zloba, uzskatuves kāpa, tērpusies viscaur baltā, un piedāvāja tik nesakarīgu unkontrastainu muzikālo sniegumu, kas festivāla nosaukumam izrādījāsvairāk nekā adekvāti - tad jau patiešām labāk pamēģināt uzkostsinepes kopā ar medu. Nu metal ģitāru rifi sajaucās ar pilnīgi amatieriskiem solista mēģinājumiem black metal,brīžiem pat hiphopa lauciņā, vienuvārdu sakot - skanēja nebaudāmi.(Vērtējums. Mūzika: 1/10, skatuviskais priekšnesums: 5/10)
Lielisku uzstāšanos izpildīja Crowd. Ar katrunākamo kompozīciju paaugstinot savas kvalitātes, pēdējā gabalā viņiieveda teju vai psihodēliskā roka virpulī, turklāt grupa atdeva sevivisu uz skatuves - īpaši šajā ziņā gribētos izcelt solistes unģitārista darbību. (Vērtējums. Mūzika: 7/10, skatuviskais priekšnesums:8/10)
Pavisam citādas, līdz tam nedzirdētas noskaņas festivālā ienesa nākamā grupa - Metal H no Saldus. Thrash ritmu sintēze ar vijoles spēli un kompozīciju izvērstā dramaturģija mazliet atgādināja izcilo Amerikas thrash apvienību Tourniquet, un tas vien jau ir milzīgs pluss Metal H mūzikai. Grupai vēl vajadzētu sameklēt labu solistu, un, kas zina - varbūt tad Skyforger vairs nesauksim par Latvijas labāko metālgrupu! (Vērtējums. Mūzika: 8/10, skatuviskais priekšnesums: 7/10)
Konkursu noslēdza neslikta hard rock brigāde Dzelzs Dvēseleno Ventspils - plosoši teksti, pievilcīgas melodijas un samērāprofesionāls skanējums. Vēl jo vairāk, ja paskatāmies, cik grupasdalībniekiem šobrīd ir gadu - 18, 18, 17, 17 un 17. Ja Dzelzs Dvēselespēs progresēt, tad nākotnē varam no viņiem sagaidīt lielas lietas.(Vērtējums. Mūzika: 6,5/10, skatuviskais priekšnesums: 6,5/10)
Pēc konkursa klātesošos metal cienītājus ar lielisku uzstāšanos iepriecināja pērnā gada "Lielās Sinepju balvas" ieguvēji, simfo metal pārstāvji Disease, sekoja Rīgas blūzrokeru Blues Gang un Britānijas viesu Firewalluzstāšanās, bet pēc pusnakts tika paziņoti žūrijas vērtējuma rezultāti.Diemžēl palika iespaids, ka pret individuālajām balvām žūrijasattieksme bija visai nenopietna - par kaut ko liecina vien Pupociklu Vasarasiegūtie 3 (!) apbalvojumi. Elita Mīlgrāve paziņoja, ka pie vērtējuma irlīdzatbildīga arī publika - jo žūrija esot grupas vērtējusi, skatoties,kā reaģē auditorija. Rodas jautājums - kāda Belcebula pēc tad šī žūrijavispār bija vajadzīga? Tad atlika tikai izdalīt katram no klātesošajiemlapiņas, kurās tas atzīmētu savus favorītus, un viss (ilgāk par pārisstundām rezultātu apkopošana laika neprasītu)! Man līdz šim vienmēršķitis, ka tieši tāpēc pastāv žūrijas, lai tās saklausītu to, koparastais apmeklētājs palaiž gar ausīm...
[MM#1263#right#IndyGo solists Mārtiņš Vaters (foto no festivāla mājaslapas)]
Par laimi, svarīgākās balvas tomēr ieguva grupas, kas to vairāk vai mazāk bija pelnījušas - Crowd un IndyGo. Crowd ieguva pašu vērtīgāko - iespēju ierakstīt un izdot savu albumu Taureņa ierakstu paspārnē. Jau pieminētais IndyGo solists Mārtiņš Vaters no priekiem vēlreiz nodemonstrēja savu īstas rock'n'rollzvaigznes neordināro uzvedību, pakļaujoties publikas prasībām novilktbikses un parādot tai visā krāšņumā savu pēcpusi... Šķiet, neko līdzīguLatvijā tik bieži redzēt negadās.
Pēc šīs kulminācijas vēl notika vairākas uzstāšanās - vispirms uz skatuves kāpa igauņu Slipknot - maskās un ugunsdzēsēju tērpos ģērbušies "zāģeri" no grupas Daruma. Diezgan primitīvais nu metal un grindcoremaisījums ātri liktu zaudēt interesi, taču šai grupai piemita arī kastiešām bezprecedentāls - proti, viens no grupas mūziķiem bija...bez kājām. Invalīdu ratiņos sēdošais, iespaidīgās miesasbūves ģitāristsdarbojās ar instrumentu ne sliktāk kā viņa kolēģi.
Vairāk spēka rezervju noturēties nomodā sevī neatradu, un, rībotigauņu dārdiem, devos uz telti gulēt... ...no rīta ap plkst.pieciem nolemju, ka turpināt svaidīšanos starp cauru miegu unperiodisku ķermeņa berzēšanu, lai nenosaltu, nav vērts. Saule jau iruzlekusi, šašliku, picu un alus pārdevēji, droši vien priecādamiespar divās dienās ievākto pusgada peļņu, vāc savas mantas kopāun pa vienam atstāj festivāla teritoriju, bet skatuves strādnieku āmuruklaudzieni un ik pa brīdim kāds blīkšķis liecina, ka arī steidžs drīzvien pazudīs bez pēdām.
Lai gan es, atzīšos, uz festivālu devos ar krietnu skepses dozuazotē, piedzīvotais noteikti pārspēja gaidīto. Bija, ko redzēt,bija arī, ko dzirdēt un noteikti būs, ko atcerēties. Ne jau kādugrandiozu muzikālo kvalitāšu, bet gan kopējās gaisotnes dēļ, kassalasījās kopā no mazākām un lielākām festivāla epizožudruskām. Tie rokmūzikas fani, kas šeit nebija, noteikti ir daudzko zaudējuši.