t.A.T.u. "200 km/h In The Wrong Line"

Psihologa Šapovalova precīzi izskaitļotais aprēķins, kurš savā būtībā balstās uz to pašu cilvēces psiholoģisko fenomenu, kas parādījās jau pagājušā gadsimta 50., 60.gados un bija rokmūzikas rašanās pamatā. Proti, anarhistiskās un maksimālistiskās jaunatnes vidū lielu popularitāti gūst idejas, kas ir opozīcijā vispārpieņemtajām sabiedrības normām un protestē pret pieaugušo izgudrotajiem morāles un ētikas likumiem. Prasības, protams, ir augušas - ja toreiz kaut kas sevišķs skaitījās vien lēkāšana uz skatuves nevīžīgā apģērbā un "trakas" ģitārmūzikas spēlēšana, tad tagad pasauli var nošokēt ar seksuālām perversijām, un mazgadīgo lesbisms bija viena no pēdējām popmūzikas šovbiznesa nepārkāptajām robežām. Un atkal pieaugušie ir šokā, bet jaunatne - sajūsmā. Lielbritānijā aizliedz rādīt t.A.T.u. videoklipu, bet pārdoto ierakstu daudzums no tā tikai iegūst! Ikviens piekritīs, ka t.A.T.u. galvenokārt pārdod savu imidžu, nevis mūziku. Savukārt, ja kāds vēl tic, ka abas meitenes patiešām ir lesbietes, tad šis cilvēks no šovbiznesa īpatnībām nesaprot itin neko.

Jāsecina, ka skandālistu (piem., Eminems, Mensons)  mūzika galu galā nebūt nav slikta. Arī t.A.T.u. daiļrade, kā jau esmu rakstījis iepriekš, nav gluži zemē metama, taču tas nenozīmē arī, ka debesīs ceļama. Pirmais iespaids par albumu paliek ļoti sadrumstalots. Nekas cits neatliek, kā klausīties to vēlreiz. Taču arī pēc trešās un ceturtās reizes iespaids nemainās - kā vienots veselums albums galvā ne par ko "nelien". Nezinu, vai vaina ir dziesmu sakārtojuma secībā vai pārāk spilgtajā kontrastā starp dažām albuma kompozīcijām - līdzās agresīvajām un ātrajām atrodamas arī lēnas dziesmas, kuras var mierīgi klausīties pat pie stūres, nebaidoties nejauši sasniegt ātrumu 200 km/stundā un ar tādu iebraukt pretējā joslā. Drīzāk gan draud citas - iemigšanas briesmas. t.A.T.u. mūzikas pluss ir tas, ka tā tomēr totāli atšķiras no visa cita, ko šobrīd varam sastapt topos, piedāvā alternatīvu "spīrsveidīgajām" popdziesmām, un, ja grupa nebūtu sasniegusi popularitāti, iespējams, tiktu spēlēta pagrīdes klubos un neatkarīgajās radiostacijās kā underground novitāte. Taču te atkal jāpiebilst, ka novitāte šī mūzika ir ļoti nosacīti, jo liela daļa dziesmu būvētas uz THE PRODIGY tipa ritmu pamatiem, bet šādā stilā kliedzošus sieviešu vokālus mūzikā esam dzirdējuši jau kopš NO DOUBT laikiem. Bez tam Galojana melodijas ir visai vājas un vienveidīgas, balstītas uz vieniem un tiem pašiem "knifiem", un tas jau aizdomīgi "uzsit" lētuma smaku. Beigu beigās pievienojot visam klāt faktu, ka t.A.T.u. absolūti nemāk dziedāt "dzīvajā", rodas secinājums, ka arī viņu mūzika tomēr ir tikai veiksmīgs triks, kā ar dažiem no citām grupām nospertiem citātiem un dažām pašu idejām "apvest ap stūri" un savaldzināt pusaudžus visā pasaulē. Šapovalovs izdomāja imidžu, bet Trevors Horns (grupas producents) pielaboja mūziku, taču šķiet, ka jau drīz viņu piedauzīgajai t.A.T.u. pasakai pienāks gals. Apmēram 80 % gadījumu grupa, kas ar savu iepriekšējo singlu noturas Lielbritānijas topa 1.vietā 4 nedēļas, arī ar savu nākamo dziesmu uzlauž šī čārta virsotni. Taču t.A.T.u. jaunākais singls "Not Gonna Get Us" pirms 2 nedēļām katastrofāli izgāzās, iekļūstot tikai 7.pozīcijā UK topā. Tas neapšaubāmi liecina, ka grupa strauji zaudē popularitāti. Šos vārdus atceries - pēc gada t.A.T.u. neviens vairs pat nepieminēs!

ATZĪME: 5