THEY MIGHT BE GIANTS "The Spine" (6,5/10)

THEY MIGHT BE GIANTS

 "The Spine"

 (Zoe)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

"They Might Be Giants" izskatās kā izkāpuši no kādas naivas amerikāņu TV komēdijas, un pamatā tāda arī ir viņu mūzika, ko šie divi puiši ar apskaužamu pacietību spēlē jau vairāk kā 20 gadus. Atšķaidītā veidā tā ir alternatīvā poproka skaņa, par kuras pamatlicējiem pēc-panku laikmetā kļuva ,,R.E.M.", bet kuras izpausmes uz 90.gadu skatuves meklējamas neskaitāmu grupu, piemēram, ,,Weezer", ,,Barenaked Ladies", ,,Deep Blue Something", ,,Glow", ,,Sugar Ray" un daudzu citu skanējumā.

Ja kādam šī ir pirmā iepazīšanās ar ,,They Might Be Giants", tad iesaku vispirms noklausīties šogad pat izdoto grupas EP ,,Indestructible Object" (tajā rodamas arī vairākas ,,Spine" dziesmas), kurā, manuprāt, dzirdama grupas daiļrades labāko izpausmju esence. Pilnais albums kopumā tomēr ir vājāks - šādam ,,tilpumam" nedaudz pietrūcis ideju koncentrāta, taču vairākus lieliskus mirkļus neapšaubāmi dāvā arī ,,Spine". Mētāšanās pa stiliem, teicamās melodijas un labsirdīgā pasmiešanās par popkultūras ikonām (piemēram, Deividu Boviju vai Maiklu Džeksonu) gan ar tekstu, gan mūzikas palīdzību iedarbojas kā spēcīgs eliksīrs garastāvokļa uzlabošanai. Turklāt grupai izdevies ierakstu sabalansēt tā, lai kritiķis būtu paēdis un klausītāji paliktu dzīvi - pozitīvs un humorpilns poproks šeit savietots ar itin smalkiem gājieniem aranžējumos. ,,Spine" ir optimisma un enerģijas piliens dzīves paguruma brīžiem.

[][]{}13{}||1043{}4{}0{}{}2004-09-11{}11:32:48{}THE (INTERNATIONAL) NOISE CONSPIRACY "Armed Love" (7,5/10){}Četri ideālisti no Ūmeo pilsētas Zviedrijā piedāvā līdz kaulam patiesu, līdzsvarotu un kvalitatīvi iespēlētu 70.gadu rokmūzikas renesansi, kas, atšķirībā no nesen apskatītajiem The Hives, neatbaida ar mūsdienās neiederīgu un pārspīlētu punk muzikālo (anti)estētiku.{}

THE (INTERNATIONAL) NOISE CONSPIRACY

 "Armed Love"

 (Burning Heart)

 

 

------------------------------------------------------------------------

Četri ideālisti no Ūmeo pilsētas Zviedrijā piedāvā līdz kaulam patiesu, līdzsvarotu un kvalitatīvi iespēlētu 70.gadu rokmūzikas renesansi, kas, atšķirībā no nesen apskatītajiem The Hives, neatbaida ar mūsdienās neiederīgu un pārspīlētu punk muzikālo (anti)estētiku.

"The (International) Noise Conspiracy" jau kopš saviem pirmsākumiem 1998.gadā pazīstami kā viscaur politiski noskaņota grupa, kuras mūzika vērsta kā protests pret kapitālistisko iekārtu. Mūziķu debijas albums "Survival Sickness" 2000.gadā izpelnījās atzinīgas kritikas atsauksmes, sekoja uzstāšanās dažādās pasaules valstīs, ieskaitot Ķīnu un ASV. "Armed Love" ir jau ceturtais studijas ieraksts grupas diskogrāfijā.

TINC mūzika balstās 60./70.gadu garage, hard un punk rock tradīcijās. Šāds, apvienots skatījums uz to laiku mūziku grupai sanācis itin interesants, dinamiskos ģitāru akordus nereti pavada elektroērģeļu vai klavieru skaņas, savukārt solista Lars Stromberg vokāls mazliet atgādina Lenny Kravitz dziedāšanas manieri. Kopumā šī mūzika ne uz ko nepretendē, tajā jūtams absolūti brīvs, nepiespiests un neaprēķināts domas un spēles plūdums, kas arī ir ieraksta lielākā vērtība. TINC, manuprāt, ir viena no retajām mūsdienu grupām, kas spēj uzturēt dzīvu īsto rokmūzikas garu - iespējams, subjektīvi, bet "Armed Love" tas ir jūtams katrā notī.    

{}13{}||1047{}4{}0{}{}2004-09-16{}22:45:24{}THE MUSIC "Welcome To The North" (8/10){}Viena no britu pēdējo gadu spilgtākajām jaunajām rokgrupām The Music, kas 2002.gadā kļuva par vērtīgu atklājumu ne vienam vien melomānam, šogad diemžēl atgriežas ar mazliet miermīlīgāku un pieradinātāku sava triumfālā debijas albuma "The Music" turpinājumu. Par laimi, tikai mazliet...{}

THE MUSIC

 "Welcome To The North"

 (Capitol)

 

 

------------------------------------------------------------------------

Viena no britu pēdējo gadu spilgtākajām jaunajām rokgrupām The Music, kas 2002.gadā kļuva par vērtīgu atklājumu ne vienam vien melomānam, šogad diemžēl atgriežas ar mazliet miermīlīgāku un pieradinātāku sava triumfālā debijas albuma "The Music" turpinājumu. Par laimi, tikai mazliet...

Lielbritānijas rokmūzikas scēnā 2002.gads bija īpaši produktīvs - viena pēc otras pasauli pārsteidza vairākas interesantas apvienības (The Cooper Temple Clause, Electric Soft Parade, Doves), starp kurām bija arī The Music, kas britu presē tika nodēvēti par iespējami nozīmīgāko grupu kopš Oasis laikiem. Padsmitgadīgo jauniešu radītais enerģētiskais un psihodēliski, brīžiem šķietami pārspīlēti sabiezinātais skanējums bez ievērības nepalika nevienā sevi cienošā mūzikas medijā un līdz ar to - arī masās. Interesanti, ka uz The Music debijas albuma vāciņa tika attēlots milzīgs, krāsains apļveida virpulis - manuprāt, nav labāka simbola, kā vizuāli varētu attēlot grupas mūziku.

The Music jaunajā ierakstā pārsvarā izmanto savus ierastos un apspēlētos trumpjus - draivojošas ģitāru ekspresijas, enerģiju, nevainojami izstrādātu kompozīciju dramaturģiju un solista atbalsojošo vokālu, kas rada iespaidu, ka tiek izkliegts kādā milzīgā tērauda angārā, pamestā vietā, kur kilometriem plašā apkārtnē neatrast nevienu dzīvu dvēseli. Tiesa, albumā ir sadzirdamas arī vairākas inovatīvas ieskaņas (dažbrīd mazliet netipiski skan bungu sekcija, pēdējā dziesma "Open Your Mind" jau ir diezgan radikāla atkāpe).

Lai arī sākotnēji (īpaši pirmo kompozīciju kontekstā) "Welcome To The North" šķiet lielisks, tomēr finišā jāsecina, ka tā labākie mirkļi jau dzirdēti puišu debijas albumā, bet no jaunajām idejām organiski iekļauties The Music skanējumā un aizraut spēj ne visas (jāizceļ "Bleed From Within" un "Breakin"). Ierakstā visvairāk pietrūkst tādu kulminatīvu "sprādzienu", kāds "The Music" bija "Float". Tomēr kopumā grupas īpašais kolorīts, protams, vēl nav zudis. Šī aizvien ir rokmūzika tās mūsdienu labākajā izpausmē.   

{}13{}||1048{}4{}0{}{}2004-09-18{}12:35:06{}THE THRILLS "Let's Bottle Bohemia" (6,5/10){}Grupa, kas pirms diviem gadiem devās "nosist laiku" Kalifornijas pludmalēs, lai izjustu to gaisotni, kas 60.gadu sākumā tur lika dzimt saulainākajai un bezrūpīgākajai rokmūzikas atvasei - t.s. surf rock.{}

THE THRILLS

 "Let's Bottle Bohemia"

 (Virgin)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Grupa, kas pirms diviem gadiem devās "nosist laiku" Kalifornijas pludmalēs, lai izjustu to gaisotni, kas 60.gadu sākumā tur lika dzimt saulainākajai un bezrūpīgākajai rokmūzikas atvasei - t.s. surf rock. Iegūtās sajūtas viņi transformēja perfektā surf rock mūsdienu attēlā, izmantojot atsauces uz The Monkees un rezultātā pērn izraisīja lielāku ažiotāžu, nekā paši spētu nosapņot - "So Much For The City" bija neiztrūkstoša sastāvdaļa teju ikvienā gada labāko albumu sarakstā.

Jau The Beach Boys laikos tika pierādīts, ka surf rock potenciāls atklājas tikai komplektā ar izcila producenta pirkstu pieskārienu, kāds šajā gadījumā bija Brian Wilson. Bez šī elementa sērfroka mūzika no idilles ilūzijas sniedzējas pārtop visnotaļ salkanā un tukšā skaņu materiālā. Arī The Thrills panākumu pamatā, neapšaubāmi, bija lieliskais Tony Hofer (Beck, Air) darbs. Negribas neko pārmest grupas jaunajam producentam Dave Sardy (Johnny Cash, Marilyn Manson, The Dandy Warhols), arī viņa veikums nav peļams un vadlīnijas it kā saglabātas tās pašas, tomēr, šķiet, kaut ko The Thrills neglābjami ir zaudējuši.  

Pat ja pieveram acis uz to, ka "Let's Bottle Bohemia" ir klajš mēģinājums sēdēt uz lauriem, diagnoze albumam nemainās. Tajā neatrast tik krāšņus aranžējumus, sulīgas melodijas un kopējās noskaņas spēku, kāds caurvija "So Much For The City". Ieraksta spožākais mirklis ir noslēdzošā kompozīcija "The Irish Keep Gate Crashing", kas saglabā ticību, ka "Let's Bottle Bohemia" tikai piemeklējis slavenais "otrā albuma faktors", īslaicīga krīze, kam The Thrills tiks pāri un pierādīs, ka sērfroka romantikas muzikālās potences nemaz nav tik viegli izsmelt!

{}13{}||1049{}4{}0{}{}2004-09-18{}18:39:47{}RE:PUBLIC "Strēlniece" (5/10){}

Grupas Z-Scars piecām ūdeņraža bumbām ekvivalentais popularitātes sprādziens 2003.gada nogalē savā ziņā bija priekšnoteikums tādam pašam Re:public triumfa gājienam šogad - Latvijas auditorijas gaume atkal droši stāv uz provinciāla poproka sliedēm. Vietējā mūzikas presē gluži vai par likumu kļuvis komplektā ar Re:public minēt arī Prāta vētras vārdu, taču, manuprāt, Prāta vētra nebūt nav vienīgie, kuru skanējumu Re:public tik veikli izmanto savā debijas albumā...   

 

{}

 RE:PUBLIC

 "Strēlniece"

 (Platforma Records)

 

 

----------------------------------------------------------------------
Grupas Z-Scars piecām ūdeņraža bumbām ekvivalentais popularitātes sprādziens 2003.gada nogalē savā ziņā bija priekšnoteikums tādam pašam Re:public triumfa gājienam šogad - Latvijas auditorijas gaume atkal droši stāv uz provinciāla poproka sliedēm. Vietējā mūzikas presē gluži vai par likumu kļuvis komplektā ar Re:public minēt arī Prāta vētras vārdu, taču, manuprāt, Prāta vētra nebūt nav vienīgie, kuru skanējumu Re:public tik veikli izmanto savā debijas albumā...   

Pēc vairāk nekā tradicionālās ievadkompozīcijas ,,Bez vārdiem" (kas rosina uz domām, ka mums, tāpat kā britiem, jau sen izveidojies savs mūzikas žanrs ,,latpops") seko divi ska stilistikas ,,interpretējumi", savukārt ceturtā kompozīcija ,,Draugam" sākas ar Oceanfall raksturīgām akustiskajām ģitārām, ko vēlāk papildina marša bungu breks un stīgu aranžējums, kas dziesmas beigās saplūst kopā samērā atzīstamā skaņu karuselī. Šajā brīdī jau klāt ir arī albuma tituldziesma, lielākais grāvējs ,,Strēlniece", kuras lipīgais meldiņš pirmajā mirklī var ļaut nepamanīt gan Jāņa Rībena vokāla nepilnības, gan katastrofālo svaigu ideju trūkumu pavadījumā. Taču nekur šīs ,,āža kājas" turpmākajā albuma gaitā nepazūd, klāt nāk tikai arvien jauni un jauni latvju roka/popa klišeju atgremojumi - Līviem raksturīgais soloģitāras gājiens ,,Kad Tu Nāc" vidusdaļā vien ,,ir ko vērts"... Sekojošajā dziesmā ,,Tā vienmēr būs" uz sekundi pārņem pat sajūta, ka šoreiz Re:public cenšas pārvērsties Sesārijā Evorā, tam seko atsauces uz etnorokmūziku a la Iļģu garā pārliecinoši labākajā albuma kompozīcijā ,,Pūga pūga jenga jenga", bet devītā dziesma ,,Pēdējais brīdis pagriezties" savā eklektiskumā cenšas pārsist visas iepriekšējās, sākumā ar klavierēm un attiecīgo vokāla noskaņu izspēlējot Tumsas kārti (nu bet kā gan bez viņiem!), bet turpinoties jau atkal ar Iļģiem raksturīgām dūdu iespēlēm.  

Īsi un skaidri - nezinu, puišiem tas sanācis apzināti vai nejauši, taču ,,Strēlniece" ir Latvijas popmūzikas vēsturē vēl nepieredzēts uzkrītošu ietekmju un citātu mistrojums. To vēl varētu piedot, ja vien ierakstā būtu saklausāma arī pašu Re:public muzikālā seja. Pagaidām uzslavu pelna vienīgi dažbrīd tiešām nevainojamie teksti (,,Saule sāk aust") un pāris melodijas.   

{}13{}||1060{}4{}0{}{}2004-09-24{}16:30:58{}MEDESKI, MARTIN & WOOD "End Of World Party" (8/10){}Vieni no Ņujorkas džeza avangarda 90.gadu redzamākajiem pārstāvjiem, trio Martin, Medeski & Wood jaunākajā ierakstā piedāvā savu versiju par to, kādai būtu jāizskatās pasaules gala ballītei.{}

MARTIN, MEDESKI & WOOD

 "End Of World Party"

 (Blue Note)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Vieni no Ņujorkas džeza avangarda 90.gadu redzamākajiem pārstāvjiem, trio Martin, Medeski & Wood jaunākajā ierakstā piedāvā savu versiju par to, kādai būtu jāizskatās pasaules gala ballītei.

Martin, Medeski & Wood ASV Austrumkrasta jazz scēnā pazīstami kā vieni no respektētākajiem māksliniekiem un fakts, ka trio ierakstus jau kādu laiku izdod kompānija Blue Note, arī runā pats par sevi. MMW panākumus nosaka mūziķu kreatīvā pieeja žanram - grupa spēlējusi kopā gan ar lieliskajiem jam rokeriem Phish, gan dīdžeju Logic. Hiphopa paņēmienu (piem., skanējuma "raustīšana") un jam rock iespaids uz MMW mūziku jūtams arī jaunajā platē.

Ieraksts sākas samērā atbilstoši tā nosaukumam - ar gluži vai "Matrix" stilistikas cienīgo "Anonymous Skulls", kurā izmantots eklektisks instrumentu klāsts - līdzās apokaliptiskiem klavierakordiem atskan arī cilpota čella, flautas, dažādu elektronisku skaņu iespēles. Otrā kompozīcija sakņojas jau izteiktākā džeza bungu ritmā, ko ar konstantu regularitāti papildina sintētiskas stīgas un funk ģitāras. Sekojošajā "Reflector" pieaug ģitāru, klavieru un elektrisko ērģeļu klātbūtne, savukārt "Bloody Oil" jau vadošo lomu spēlē Chris Wood kontrabass.

Kopumā ieraksts savu dinamiku nezaudē ne brīdi, brīžiem ir pat nedaudz apgrūtinoši izsekot tēmu attīstībai, albums prasa no klausītāja diezgan koncentrētu uzmanību. Pamatatslēga kā "End Of The World Party", tā MMW daiļradei vispār ir azartiska sintēze starp dažādiem džeza virzieniem un hameleonisms, klasisko apvienojot ar postmoderno, dabisko ar mākslīgo un ļaujot ikvienam atpazīt šajā mūzikā savus džeza elkus. Pat tādus pretpolus kā leģendārais basa meistars, tagad nelaiķis Ray Brown, mūsdienu eksperimentālā džeza ikonas Jaga Jazzist un vienu no spilgtākajām žanra "vieglā gala" apvienībām Spyro Gyra, kā tas gadījās man.

 

{}13{}||1065{}4{}0{}{}2004-09-30{}20:50:49{}JUNIOR BOYS "Last Exit" (8,5/10){}Trīs mūziķi no Kanādas pilsētas Hamiltonas sagādājuši vienu no gada interesantākajiem un kritikas slavētākajiem elektroniskās mūzikas ierakstiem.{}

JUNIOR BOYS

 "Last Exit"

 (Kin)

 

 

--------------------------------------------------------------------------

Trīs mūziķi no Kanādas pilsētas Hamiltonas sagādājuši vienu no gada interesantākajiem un kritikas slavētākajiem elektroniskās mūzikas ierakstiem.

Jeremy Greenspan un Johny Dark - apvienības sākotnējie dibinātāji, kuriem vēlāk pievienojas arī Matt Didemus, pirmo atzinību guva pagājušā gada nogalē, izdodot debijas EP "Birthday/Last Exit" ar pazīstamā elektroniķa Fennesz piedalīšanos kompozīciju remiksos. Jaunais interneta mūzikas fenomens (pagaidām pārsvarā ASV teritorijā) - tā sauktie "MP3 blogs" (mūzikas fanātu dziesmu kolekcijas internetā, kas pieejamas bezmaksas lejuplādei nolūkā promotēt neatkarīgo mūziku), palīdzēja Junior Boys piesaistīt auditorijas uzmanību, š.g. februārī sekoja otrs EP "High Come Down" un jūnijā klajā nāk arī trio debijas LP "Last Exit".

Albuma skaņas galvenā raksturiezīme ir tāda kā nepiepildītība, tukšums, kas rada nevis muzikāla izsalkuma, bet drīzāk gan īpatnēju vientulības sajūtu - it kā klausītājs būtu nokļuvis futūriskā vidē 500 gadu tālā nākotnē, maldoties pa zinātniskās fantastikas romānu cienīgām redzes gleznām (bezgalīgām pilsētām, caurspīdīgām stikla ēkām) un nesastopot tur nevienu pašu dzīvu būtni.

Kamēr vokāls, noskaņa un zināmā mērā arī instrumentālais fons pirmās asociācijas izsauc ar Erlend Oye spožo "Unrest", ritmu sekcijā epizodiski par sevi atgādina tikai Four Tet raksturīgi knifi, galu galā stilistiskā definīcija liek aizdomāties arī par electro pop mūziķiem Fischerspooner, Lali Puna... Junior Boys tiešām radījuši aizraujošu un ietekmju ziņā sarežģīti kodētu skaņu labirintu, ko pierāda arī dažādie salīdzinājumi pasaules presē, kur tiek vilktas paralēles gan ar Timbaland, gan New Order, gan The Beach Boys un citiem. Kopumā atsauksmes šim ierakstam ir absolūti pozitīvas, portāla Metacritic apkopotais vidējais rādītājs ir reti augsts - 87, un tas, manuprāt, arī varētu būt patiesībai tuvākais albuma novērtējums.

{}13{}||1080{}4{}0{}1367{}2004-10-08{}19:52:39{}Albuma dubultapskats: RAMMSTEIN "Reise Reise" (8,75/10){}Turpmāk Mikseris.LV portāla CD kritikas sadaļā nereti būs iespējams
lasīt ierakstu dubultās recenzijas - tas nozīmē, ka par vienu albumu
vērtējumu sniegs divi eksperti, no kā tiks izvilkta vidējā atzīme
platei. Tādējādi tiks paplašināts iespējamais objektivitātes diapazons,
un lasītājs pats varēs izvēlēties, kura recenzenta viedoklis viņam
šķiet tuvāks. Katrā dubultapskata reizē ikvienam interesentam būs
iespēja nobalsot 10 ballu skalā par attiecīgo albumu.{}

RAMMSTEIN

 "Reise Reise"

 (Universal)

Vidējā atzīme: 8,75/10

 

 

 

Krišjānis Gerics, Truemetal.LV

 

Nav nepieciešams brutalitātes pilns ritms ar pārspīlētiem
Industrial Noize efektiem, kas ejot caur kauliem atslēdz klausītāju no
realitātes, lai kļūtu par patiesas un neviltotas Industrial 
mūzikas autoriem. Tieši to mums pierāda vieni no pasaules
aktuālākajiem, vāciski dziedošajiem industriaāļiem Rammstein savā
ceturtajā albumā "Reise Reise". 

Arī Rīgā koncertējušie vācieši ar šo albumu spēj vienlaicīgi
saglabāt savu neformālo skanējumu un tajā pašā laikā gūt arī
komerciālus panākumus. Salīdzinājumā ar tādiem Industrial Metal  pārstāvjiem kā The Kovenant vai Waltari,
Rammstein skaņa ir daudz mierīgāka, bet inteliģentāka. Šoreiz nedaudz
aizmirstībā ir grimuši industriālo noskaņu radošie efekti un vairāk
izceļas simfoniskās skaņas. Nedaudz country noskaņas ar akustiskās ģitāras palīdzību parādās dziesmā "Los".

Salīdzinot ar iepriekšējiem albumiem šo nevar nosaukt ne par
sliktāku, ne par labāku, "Reise Reise" ir vienkārši savādāks. Protams
šeit vairs nav atrodams tāds niknums, kā Herzeleid (1995), nav tik
daudz industriālo efektu un noskaņu kā "Sehnsucht" (1998), bet tieši
nedaudz psihodēliskā noskaņa, kas bija "Mutter" (2001) ierakstā, šeit
ir līdzīgās devās. Nav apstrīdams fakts, ka Rammstein spēj radīt
arī plašām tautas masām pieņemamus Hitus, kā pirmais albuma singls
"Mein Teil" un himniskais "Amerika", kura labākā īpašība ir sarkastiski
ironiskais teksts. Iespējams, ka ar kādu politisku nolūku
pēc "Amerika" seko "Moskau", kur pat parādās teksts krieviski. Šis
var izraisīt neviltotu jautrību pat konservatīvākajiem klausītājiem.

Laikmetā, kad profesionāla un kvalitatīva mūzika tiek spiesta
underground frontē, "Reise reise" sekmīgi pierāda pretējo. Noteikti
viens no šā gada vērtīgākajiem ierakstiem.

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ikars Kubliņš, Mikseris.LV

 

Iemesls, lai pēc trīs gadu pārtraukuma atgriežoties
nāktu klajā ar klišejiskām politiska rakstura manifestācijām, kad to
dara katrs, kam nav slinkums, varētu būt nespēja pateikt kaut ko
jaunu muzikāli.

Diemžēl vai par laimi, bet vācu starptautiski pazīstamākās
rokgrupas jaunais ieraksts lielā mērā apstiprina šīs aizdomas -
skanējuma ziņā Rammstein pamatā cenšas turēties pie iepriekšējā,
veiksmīgajā "Mutter" albumā izstrādātajām vadlīnijām - stīgu
aranžējumiem, tembrāli augstiem backing vokāliem, kas veido antifonu Lindeman
varenajam, zemajam solo, utt. Tiesa, atsevišķās vietās dzirdamas
nedaudz svaigas vēsmas ģitārspēles manierē, pamanāms arī gotisku
akcentu piejaukums (piemēram, fināls ar "Amour" skan gluži
kā no 69 Eyes daiļrades izrauts gabals), savukārt Tatu līdzīgie meiteņu pīkstieni
kompozīcijā "Moskou" izklausās, maigi sakot - neiederīgi, skarbi
sakot - bezgaumīgi. Kopumā agresīvās melanholijas un lielisko
melodiju spēja apburt un veidot grandiozu kopējo noskaņu nav zudusi,
kas Rammstein gadījumā laikam arī ir pats galvenais.

{}13{}66||1084{}4{}0{}1374{}2004-10-11{}22:46:56{}BRIAN WILSON "Smile" (9/10){}Spekulācijas par tēmu, kas ir pirmais konceptuālais populārās
mūzikas albums 20.gadsimta vēsturē, ir tikpat bezjēdzīgas kā centieni
saskaitīt zvaigznes debesīs. Bītlu slavenais "Sgt. Pepper Lonely Hearts Club Band" ir tikai pazīstamākā no versijām, kam līdzās figurē arī...{}

BRIAN WILSON

 "Smile"

 (Nonesuch)

 

 

---------------------------------------------------------------------

Spekulācijas par tēmu, kas ir pirmais konceptuālais
populārās mūzikas albums 20.gadsimta vēsturē, ir tikpat bezjēdzīgas kā
centieni saskaitīt zvaigznes debesīs. Bītlu slavenais "Sgt. Pepper
Lonely Hearts Club Band" ir tikai pazīstamākā no versijām, kam līdzās
figurē arī, piemēram, The Kinks 1966.gada ieraksts "Face To Face"
vai pat 50.gadu sākuma Frenka Sinatras albumi... Protams, Braiena
Vilsona "Smile", ja tā sākotnējā iecere patiešām bijusi tieši šāda,
tiem laikiem pasaulei būtu apmēram tāds pats šoks, kāds 2000.gadā bija
Radiohead "Kid A".

Tomēr nesaskaņas starp Braienu un pārējiem The Beach Boys
dalībniekiem, kas savu jauno albumu vēlējās vienkāršāku, klausītājiem
saprotamāku, toreiz lika Vilsonam atteikties no ieceres pabeigt
"Smile". Bija nepieciešami 37 gadi, lai tas notiktu, bet šodien
jau tas var kļūt vairs tikai par jauku pasaku, nevis mūzikas
vēstures veidotāju. Mēs nekad neuzzināsim, kā būtu, ja būtu...

Albums sākas ar doo wop un a capella elementiem
ievadošajā "Our Prayer/Gee", lai turpinātos ar enerģiskām 60.gadu
sērfroka skaņām, kuras ik pa mirklim pārtrauc tie paši vokālie
paņēmieni, trešajā kompozīcijā "Roll Plymouth Rock" pienākot klāt vēl
kam teju beatbox garā ieturētam. "Barnyard" ar aitu un vistu
"vokāliem" cenšas radīt lauku fermas iespaidu, ko beigu daļā nez
kāpēc izjauc stīgu un saksofona iespēles.

Šī mētāšanās, kas turpinās arī tālākajā ieraksta gaitā, var šķist
nekonsekventa un kaitinoša, līdz klausītājs sāk iejusties Vilsona
netipiskajā dziesmu uzbūves domu gājienā, kurš kļūst aizvien
melodiskāks, pārliecinošāks un eklektiskāks, savā aizrautībā dažviet
nonākot pat līdz skaņu efektiem, kurus pirms 37 gadiem, ņemot vērā, ka
toreiz pat "Moog" sintezators bija tikai tikko parādījies,
pieņemu, būtu samērā problemātiski radīt. Tas nekas, ka tas
izgāž albuma reklamēto koncepciju - pabeigt to tādu, kāds tas tika
iecerēts toreiz, jo vietā rada vēl labāku - divu radikāli dažādu
laikmetu saplūdi. "Smile" nezaudē savu vēsturisko pieskaņu un tā
neizklausās samākslota, tomēr ierakstā jūtams kaut kas arī no mūsdienu
psihodēliķu domāšanas manierēm. Kopā ir sanācis kas patiešām efektīgs -
vecišķi labsirdīgs un īpatnēji gaišs ieraksts, pie kura
sapņot sapņus, no kuriem nav ne mazākās vēlēšanās pamosties. Jo tie
runā universālā valodā un sniedz ikviena sirdij interpretējamu
personīgās laimes zemes izjūtu...

{}13{}||1089{}4{}0{}{}2004-10-13{}22:44:13{}HELIUM VOLA "Liod" (9,5/10){}Dienās, kad muzikālo ideju telpa šķiet pārsātināta un izsmelta, nākt klajā ar kaut ko patiesi svaigu, oriģinālu un nekam citam objektīvi nepielīdzināmu, spēj tikai retais. Vācu avangardistiem Helium Vola, šķiet, tas izdodas tik viegli un pašsaprotami, kā pacelt no ielas zelta monētu, kurai tūkstoši pagājuši garām, neiedomājoties palūkoties lejup.{}

HELIUM VOLA

 "Liod"

 (Chrome)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Dienās, kad muzikālo ideju telpa šķiet pārsātināta un izsmelta, nākt klajā ar kaut ko patiesi svaigu, oriģinālu un nekam citam objektīvi nepielīdzināmu, spēj tikai retais. Vācu avangardistiem Helium Vola, šķiet, tas izdodas tik viegli un pašsaprotami, kā pacelt no ielas zelta monētu, kurai tūkstoši pagājuši garām, neiedomājoties palūkoties lejup.

Lai gan apskatāmais mūzikas ieraksts iznācis jau gada pirmajā pusē, tomēr sava spēcīgā šarma un unikalitātes dēļ Mikseris.LV CD apskatu sadaļai tas gluži vienkārši nedrīkst paslīdēt garām. Helium Vola ass ir akadēmiski skolotais pianists, producents un komponists Ernst Horn, kurš, līdzīgi kā Ayreon "tēvs" Arjen Anthony Lucassen, savu radošo enerģiju ieguldījis vairākos muzikālos projektos - bez Helium Vola darbiem viņa kontā arī Deine Lakaien, Horspiele un paša soloieraksti. Kamēr Horn rūpējas par skaņu pasauli, ieraksta vokālā puse pārsvarā paliek Sabine Lutzenberger varā, kura tiek pamatoti dēvēta par vienu no šābrīža skaistākajām senās mūzikas balsīm Eiropā.

Rezultāts ir briljants - visfutūristiskākā elektronika, kādu vien iespējams iztēloties, šeit savijas ar dzīvo instrumentu (čells, kokle, arfa u.c.) iespēlēm un smalku viduslaiku dziedājumu, kopā radot šķietami neiespējamu un nebaudāmu muzikālo sintēzi. Tomēr tā ir gan iespējama, gan baudāma, pat vairāk - "Liod" nosaucams par īstenu tīrradni, kam muzikālo salīdzinājumu meklēšana "noraktu" pat zinošāko mūzikas ekspertu. Helium Vola nelaiž garām nevienu iespēju virzīt klausītāja saprātu velnszinkādā virzienā, un pēc "Liod" noklausīšanās apziņa šķiet izgājusi kādu psihotropo sajūtu simulatora seansu.

Pats paradoksālākais šeit ir fakts, ka lielākoties albuma autori savu panāk, ejot rokrokā ar melodiskumu un muzikālu demokrātismu - atšķirībā no citu eksperimentālistu darbiem, "Liod" savās vienkāršākajās izpausmēs varētu ieinteresēt arī tos, kas vēl nav "izēdušies" cauri šādas mūzikas grēdām. Tomēr arī rūdītiem psihodēlijas cienītājiem albums būs pamatīgs pārsteigums, gluži tāpat tukšā nepaliks arī mūžīgie elitārisma meklētāji (mūzikas sarežģītības pakāpe pieaug ieraksta otrajā pusē) - "Liod" piedāvā visu un visiem. Ak, jā - un albuma saturiskais koncepts - stāsts par sievietes dzīvi - uz visa minētā fona jau šķiet gluži vai sīka un nevajadzīga detaļa.

{}13{}||1090{}4{}0{}{}2004-10-14{}22:30:46{}WIR SIND HELDEN "Die Reklamation" (6/10){}Grupa, kuru savā Vācijai veltītajā numurā kā šobrīd prezentējamāko Rietumeiropas lielākās nācijas populārās mūzikas parādību izvēlējās žurnāls "Time". Wir Sind Helden gan mediju, gan fanu uzmanību izpelnījušies ar sociālu protesta vēstījumu, aģitējot pret mediju ietekmi uz sabiedrības dzīves stilu, patērēšanas māniju, varoņu kultu, utt. {}

WIR SIND HELDEN

 "Die Reklamation"

 (Virgin)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Grupa, kuru savā Vācijai veltītajā numurā kā šobrīd prezentējamāko Rietumeiropas lielākās nācijas populārās mūzikas parādību izvēlējās žurnāls "Time". Wir Sind Helden gan mediju, gan fanu uzmanību izpelnījušies ar sociālu protesta vēstījumu, aģitējot pret mediju ietekmi uz sabiedrības dzīves stilu, patērēšanas māniju, varoņu kultu, utt.

Wir Sind Helden idejas autore, soliste un līdere ir

Judith Holofernes, kura pirms tam sākusi diezgan veiksmīgu karjeru kā folk rock dziesminiece Berlīnes klubos. Apzinoties savu vēlmi spēlēt grupā, Holofernes kopā ar trim domubiedriem 2003.gadā dibina Wir Sind Helden ("mēs esam varoņi"), kam nosaukums aizgūts, iespaidojoties no 11.septembra notikumiem.

Wir Sind Helden mūziku, protams, varētu vienkārši nodēvēt par indie rock - šis universālais termins allaž palīdz iziet sveikā no klasifikācijas grūtībām. Ja vēlamies būt precīzāki, grupas skanējums tiek ierindots new german wave kategorijā - jaunā viļņa "vācu versija", kas radās 70.gadu nogalē, dzenot saknes britu punk un new wave stilistikā. Paši Wir Sind Helden savu muzikālo formulu raksturo skrupulozi - 34% punk, 28% synth un 38% pop sajaukumu, kas būtībā jau arī nav pretrunā ar muzikologu birku.

Šis ir viens no gadījumiem, kad jāsecina, ka saceltajai ažiotāžai apakšā trūkst adekvātas muzikālās argumentācijas. Apzināti mazliet greizā ģitāru spēle turas labas gaumes robežās, tas nebūtu pārmetums, drīzāk gan pluss. Albums kopumā nebūt nav slikts, atsevišķās vietās tas pat piedāvā itin cienījamus instrumentālos gājienus, tomēr ideju degvielas pietiek tikai aptuveni līdz pusei - beigu daļā lipīgās melodijas, uz pāris akordiem balstītās dziesmas un diezgan proletāriskais pavadījums jau pagūst apnikt. Klausīties var, relaksējoties un uzlabojot omu pēc smagas darba dienas, kad prāts pārāk noguris, lai dzītos pēc sarežģītas mākslas baudījuma.

{}13{}||1099{}4{}0{}1382{}2004-10-18{}14:30:57{}FATBOY SLIM "Palookaville" (8/10){}Pretēji neskaitāmiem gadījumiem, kad mūziķis, kura dzīvē iestājies "melnais periods", to transformē arī savā mūzikā, liekot tai kļūt nopietnākai, drūmākai, depresīvākai (utt.),  Normens Kuks lietas spējis pagriezt otrādi.{}

FATBOY SLIM

 "Palookaville"

 (Astralwerks)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Pretēji neskaitāmiem gadījumiem, kad mūziķis, kura dzīvē iestājies "melnais periods", to transformē arī savā mūzikā, liekot tai kļūt nopietnākai, drūmākai, depresīvākai (utt.),  Normens Kuks lietas spējis pagriezt otrādi. Pārdzīvojot drauga nāvi, nesaskaņas ar sievu un paša rīkoto Braitnonbīčas pārtiju traģisko galu, Fatboy Slim, lai cik tas paradoksāli neliktos, ir radījis absolūti saulaināko ierakstu savā karjerā, it kā pasmejoties par dzīves pārestībām. Iespējams, tieši "Palookaville" nenopietni rotaļīgais raksturs ārzemju kritiķiem licis albumu skaļi un plaši izzākāt kā vāju. Manuprāt, atšķirībā no The Prodigy impērijas kaunpilnā sabrukuma, Fatboy Slim savu grandiozo reputāciju nav aptraipījis - "Palookaville" ir lielisks ieraksts, kas pierāda Kuka unikālo spēju būtiski mainīties, reizē saglabājot savus galvenos trumpjus. Pirmo reizi kopš The Housemartins Kuks šeit paņēmis rokā basģitāru uz dažviet albumā to arī iespēlējis; pirmo reizi Fatboy daiļrade piedāvā tik daudz lirikas un vokālu (kopdarbs ar Blur līderi Damon Albarn vien ir ko vērts); pirmoreiz big beat šeit pacēlies jaunā kvalitātē - vietām tik cieši kopā saaudzis un praktiski neatdalāms rokmūzikas un deju mūzikas hibrīds gan The Chemical Brothers, gan Apollo 440, The Crystal Method un visiem pārējiem, kas to jebkad mēģinājuši darīt, liek izskatīties pēc iesācējiem. Lai arī Fatboy augstākais sasniegums ir un paliek "You've Come Along Way Babe", "Palookaville" ir nevainojams, no ietekmēm un citātiem brīvs Fatboy Slim '2004 modelis. Dīvaini, ka albuma klajā nākšanas laiks ir oktobris - tam būtu bijušas visas iespējas kļūt par šāgada vasaras neoficiālo soundtreku.

Otrs viedoklis

Krišjānis Gerics, Truemetal.LV

 

Nav šaubu, ka viens no pasaules lielākajiem mūzikas tirgiem - Lielbritānija diktē noteikumus arī ārpus savām robežām un spēj pasaulei sniegt radikāli atšķirīgas noskaņas. Līdzīgi arī ar jaunāko Fatboy Slim ierakstu. Neskaitāmas reizes, īstajā vārdā - Normans Kuks, spējis uzlaust Lielbritānijas singlu čārtu, arī ar garadarbiem zem cita izpildītāja nosaukuma, bet aktuālākais noteikti ir Fatboy Slim. Lai arī iepriekšējie ieraksti, it sevišķi You`ve Come A Long Way Baby un Halfway Between The Gutter And The Stars vairāk vai mazāk bija aktuāli deju zāles grīdu lietotājam, šis ierkasts vairāk atbilst nedaudz inteliģentāku klausītāju ausīm. Šeit atkal atgriežas Funky noskaņas, un parādās lielāks akcents uz ģitārām, līdz ar to padarot Palookaville pietiekami atbilstošu, mājas apstākļiem. Šoreiz Fatboy Slim neizdodas radīt tik aktīvus Hitus, kā Rockafeller Skank un Right Here Right Now, kas 1998 gadā spēja būt aktuāli gan klubu mūzikas piekritējiem, gan alternatīvo noskaņu cienītājiem. Šī brīža hits Slash Dot Dash, jau to pierādīja, gūstot vājākus panākumus čārtos. Kā interesantākos gabalus var atzīmēt vienaldzīgas noskaņas radošo Put It Back Together, kur pat nezinātājs var padomāt, ka dziesma radīta neskaidrā prātā. Līdzīgs hita potenciāls saklausāms Wonderful Tonight, iespējams daļēji izdosies atspēkot Rockafeller Skank laikus. Kopvērtējumā, jāsaka, ka samērā labs ieraksts, vismaz kas atšķirīgs no mūsdienu kopējā konteksta, muzicēt savādāk briti prot, it sevišķi Fatboy Slim.

{}13{}67||1101{}4{}0{}1384{}2004-10-20{}20:19:12{}THE DEARS "No Cities Left" (8,5/10){}Kanādieši, kas aizrāvušies ar dažiem no eiropiešu popmūzikas klasiskāko melodiju autoriem, pievienojot šķipsnu eksperimentu un prasmīgi sajaucot indie rock, post rock, chamber pop, jazz stilu iezīmes, ir radījuši ierakstu, kurš pārņem savā varā jau ar pirmajām klausīšanās minūtēm.{}

THE DEARS

 "No Cities Left"

 (SpinART)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Kanādieši, kas aizrāvušies ar dažiem no eiropiešu popmūzikas klasiskāko melodiju autoriem, pievienojot šķipsnu eksperimentu un prasmīgi sajaucot indie rock, post rock, chamber pop, jazz stilu iezīmes, ir radījuši ierakstu, kurš pārņem savā varā jau ar pirmajām klausīšanās minūtēm.

The Dears ir grupa no Monreālas, kuras sākumi meklējami 1995.gadā, tumšās bezmiega naktīs aizrautīgi nododoties The Smiths daiļrades pētīšanai - tādā veidā apjaušot spēju radīt popmelodijas, kas jau pašas par sevi ir krāšņu sajūtu un noskaņu gammas avots. Pirmais grupas albums iznāk pagājušā gadsimta nogalē, pārāk lielu ievērību tas neizpelnās un kādā lētā ierakstu studijā The Dears sāk uzcītīgu darbu pie "No Cities Left", tā pirmo, sūri grūti tapušo variantu pašrocīgi izbrāķējot, līdz nonākot pie vēlamās galaversijas - albuma, kurš Kanādā izdots jau pērn un paguvis izpelnīties arī Juno Awards 2004 nomināciju (labākā jaunā grupa), bet starptautiski tiek izdots tikai tagad.

"No Cities Left" caur un caur ir rudens albums - nav iespējams precīzāk, dziļāk un patiesāk ar mūzikas palīdzību izrunāt šī gadalaika nosaukumu, kā tas izdevies šeit. Kombinējot svilinošas skumjas ar mērenu psihodēliju, The Dears panāk emocionāli acumirklīgu iedarbību. Tas, kas albumu paglābj no ieslīgšanas lētā saldsērīgumā (kāds raksturīgs, piemēram, Starsailor vai Travis ierakstiem) un paceļ to kvalitātē, kas jau tuvojas subjektīvai skaistuma izpratnei, ir kopējā skanējuma idejas unikalitāte. Britu un francūžu skatuves labākie paraugi melodramatiskajās melodijās, kuras izpilda Moriseja vokāla līdzinieks, bet pats pārsteidzošākais ir, ka viss minētais tiek izteikts pa pusei ar postroka eksperimentālo ekspresiju, pa pusei - citu muzikālo novirzienu stilistiskajiem paņēmieniem. Piemēram, pēc džeza elementu piesātinātā "Pinned Together, Falling Apart" nobeiguma seko gandrīz Sigur Ros "Di Do" manierē veidots skaņu juceklis "Never Destroy Us" ievadā; "Postcard From Purgatory" savukārt itin labi iederētos Belle&Sebastian repertuārā, tāpat šeit neizpaliek arī The Divine Comedy vai Rialto atspulgi. Bet bagātā emocionālā plūsma, kas caurstrāvo šo ierakstu, nostāda sarkanu rudens lapu virpuļa, kailu koku un dzīves skumjāko atmiņu epizožu ielenkumā. Tas ir mūžīgais stāsts par pagātni, pār kuru mums vairs nav un nekad nebūs varas.

{}13{}||1102{}4{}1{}1391{}2004-10-21{}20:40:08{}THE FIERY FURNACES "The Blueberry Boat" (7,8/10){}Artikuls "the" grupas nosaukuma priekšā mūsdienās ieguvis tik noteiktu simbolisko jēgu, ka dažu labu (kā, piemēram, šo rindu autoru) ilgu laiku var atbaidīt no šādu mākslinieku albuma klausīšanās, esot dziļā pārliecībā, ka tajā dzirdamais ir kārtējās garāžroka atraugas. Padzirdot saistībā ar konkrēto ierakstu jēdzienu "rokopera", savukārt prātā ienāk doma, ka beidzot parādījušies kādi Ayreon ideju sekotāji. Pareizs galu galā neizrādās ne viens, ne otrs pieņēmums{}

 THE FIERY FURNACES

 "The Blueberry Boat"

 (Rough Trade)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Artikuls "the" grupas nosaukuma priekšā mūsdienās ieguvis tik noteiktu simbolisko jēgu, ka dažu labu (kā, piemēram, šo rindu autoru) ilgu laiku var atbaidīt no šādu mākslinieku albuma klausīšanās, esot dziļā pārliecībā, ka tajā dzirdamais ir kārtējās garāžroka atraugas. Padzirdot saistībā ar konkrēto ierakstu jēdzienu "rokopera", savukārt prātā ienāk doma, ka beidzot parādījušies kādi Ayreon ideju sekotāji. Pareizs galu galā neizrādās ne viens, ne otrs pieņēmums.

Brāļa un māsas duets no Ņujorkas, Bruklinas, savu pirmo ierakstu "Gallowsbird's Bark" izdeva tikai pērn, izpelnoties lieliskas recenzentu atsauksmes. Pirms vairākiem mēnešiem tam sekoja jauks indie rock paraugsingls "Single Again", savukārt nesen duets nācis klajā ar daudz pretenciozāku ierakstu - LP "The Blueberry Boat", kas pasaules prestižākajā presē, kā jau šādos gadījumos mēdz notikt, izpelnījies radikāli dažādus novērtējumus - no 1/10 (NME) līdz 9,6/10 (Pitchfork).

Albums nepiedāvā kompozīcijas to tradicionālajā izpratnē, pantu un piedziedājumu vietā šeit atradīsiet patvaļīgu, nekontrolētu virzību uz priekšu abstraktos skaņu labirintos. Paužu starp skaņdarbiem šeit tikpat labi varētu nebūt - tik un tā ir sajūta, ka skan viens vienīgs, nebeidzams lielformāta darbs. Atslēgas efekti - Eleanor Friedberger dziedoši-runājošais vokāls, nepārtrauktas klavieru variācijas, dažbrīd Jack White garā uzrauta ģitāra, staigājoši bungu piesitieni, elektroniski pīkstieni un grabuļi, un daudz kas cits... Nelielas muzikālas paralēles varētu vilkt ar Deerhoof, ļoti bieži Fiery Furnaces skanējums pāriet Belle&Sebastian vai Hidden Cameras stilistikā (tieši tāpēc likumsakarīgs šķiet fakts, ka albumu izdod Rough Trade).

Ļoti labprāt šo ierakstu aizrautīgi nosauktu par gada spožāko muzikālo eksperimentu, tomēr... Šizofrēnisku un interesantu ideju šeit nenoliedzami ir papilnam, tas, kas pagaidām pieklibo, ir to realizācija - brīžiem "The Blueberry Boat" zaudē jebkādu saistību ar jēdzienu "mūzika", ja vien nepiekrītam elektronikas fanātiķu definīcijai, ka mūzika ir viss, kas ir kaut kādā veidā "organizēta skaņa". The Fiery Furnaces ļauj vaļu haotiskai iztēlei, un tas, protams, ir vieglāk, nekā izstrādāt savstarpējas muzikālas korelācijas. Vēl sliktāk ir tas, ka, neraugoties uz šķietamo ideju pārbagātību, nereti albumā tomēr jūtama negribēta atkārtošanās - iemesls tam ir pārliekais ieraksta garums. Un vēl - skanējumā nekāda kopēja koncepcija te nav dzirdama, kas padara neskaidru ieraksta piederību rokoperas kategorijai. Samērā augsto atzīmi albums nopelna, galvenokārt pateicoties savai psihodēliskajai kapacitātei, kas šeit patiešām ir reti augsta.

{}13{}||1103{}4{}1{}1390{}2004-10-22{}22:20:09{}THE ARCADE FIRE "Funeral" (8,7/10){}Tikai pirms divām dienām apskatīju Monreālas grupas The Dears albumu, tagad manā rīcībā nokļuvis kāda cita, kvalitatīvi vēl spēcīgāka šīs pašas pilsētas kolektīva ieraksts. Arī ar vakardienas apskata varoņiem velkamas zināmas līdzības - ja Fiery Furnaces sastāv no brāļa un māsas dueta, tad arī The Arcade Fire ir daļējs "ģimenes uzņēmums" - tā kodols ir precēts pāris Win Butler un Regine Cassagne, turklāt viens no atlikušajiem četriem grupas dalībniekiem ir Win brālis Will.{}

THE ARCADE FIRE

 "Funeral"

 (Merge)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Tikai pirms divām dienām apskatīju Monreālas grupas The Dears albumu, tagad manā rīcībā nokļuvis kāda cita, kvalitatīvi vēl spēcīgāka šīs pašas pilsētas kolektīva ieraksts. Arī ar vakardienas apskata varoņiem velkamas zināmas līdzības - ja Fiery Furnaces sastāv no brāļa un māsas dueta, tad arī The Arcade Fire ir daļējs "ģimenes uzņēmums" - tā kodols ir precēts pāris Win Butler un Regine Cassagne, turklāt viens no atlikušajiem četriem grupas dalībniekiem ir Win brālis Will.

Ja nopietni, tad Arcade Fire, pateicoties viņu fascinējošajam "Funeral", jau tagad tiek saukti par vienu no gada lielajiem atklājumiem. Grupa sanāca kopā tikai pagājušā gada vasarā, Monreālā, kaut arī abi brāļi tur nonākuši nejaušu klejojumu rezultātā, jo dzimtā un bērnības gadu puse ir saulainā Teksasa. Starp citu, viņu tēvs ir šogad mūžībā aizgājušais, leģendārais mūziķis, viens no pedal steel ģitāras pionieriem Alvino Rey. Ar Regine Win iepazinās kādā džeza performancē, šogad augustā abi apprecējās.

Ieraksts sākumā rada priekšstatu par diezgan izteiktām post punk tendencēm, afišējot gan tam raksturīgos ģitāru āķus, gan attiecīgajā pulsācijā ieturēto ritmiku. Šo vīziju kā vienīgo patieso izgaisina ceturtā kompozīcija, kur gandrīz vai motoriskā dinamikā saplūst ksilofonu gaišie toņi ar ģitāru blīvēm un jau niansētākiem bungu gājieniem (tiesa, post punk iezīmes ik pa mirklim albumā vēl sastapsim, taču tas ir tikai viens no Arcade Fire izteiksmes līdzekļiem, turklāt šeit postpanks apaudzis ar dažādiem muzikāliem izpušķojumiem tā, ka nav salīdzināms ar Franz Ferdinand vai (kur nu vēl!) Interpol pēdējā albuma, maigi sakot, proletārisko skanējumu). Nākamā dziesma sniedz lirisku atelpu, tajā dominējošās ir nepieradinātas, brīžiem ļoti smalkā reģistrā skanošas čella un vijoles stīgas (atgādinot Johnny Greenwood manieres, tās ierakstā "paviesojas" vairākkārt), ko pavada mierīga, gandrīz Laura Veirs vai Cat Power manierē iespēlēta akustiskā ģitāra. Turpinājumā jau atkal seko ekspresīvāks, emocionālāks gabals, kur solista dramatiskais vokāls arvien vairāk iztēlē producē Jesse Malin un Wayne Coin asociāciju kokteili. Grupai regulāri izdodas lieliski dziesmu nobeigumi, izvairoties no klišejām. Izskanot "In The Back Seat" ar Regine Cassagne smalko balsi un, līdzīgi ūdens sīkšanai tējkannā skanošajām stīgām, izrādās, ka albums jau finišējis. Laba daudz nevajag.

{}13{}||1129{}4{}0{}{}2004-11-11{}22:25:17{}THE LEGENDARY PINK DOTS "The Whispering Wall" (12/15){}Šī ieraksta izdošanas datums vairs nav no tiem svaigākajiem - 11.maijs, tomēr grupas viesošanās fakts klubā "Depo", lai gan pats uz koncertu nebiju, lika man pievērst uzmanību The Legendary Pink Dots šīgada platei "The Whispering Wall".{}

THE LEGENDARY PINK DOTS

 "The Whispering Wall"

 (ROIR)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Šī ieraksta izdošanas datums vairs nav no tiem svaigākajiem - 11.maijs, tomēr grupas viesošanās fakts klubā "Depo", lai gan pats uz koncertu nebiju, lika man pievērst uzmanību The Legendary Pink Dots šīgada platei "The Whispering Wall".

Legendary Pink Dots, pirmkārt, raksturo divas lietas - stilistiskais eklektisms, balansējot starp prog rock, industrial, ambient, post rock (...) un ārkārtīgs ražīgums - grupas diskogrāfijā tikai pagājušais gads radījis "caurumu", turpretī iepriekš absolūti pašsaprotams paradums bijis pat vairāku jaunu CD izdošana vienā gadā. Grupa oficiāli pastāv jau kopš 1980.gada, oriģināli dibināta Londonā, pēc pāris gadiem tā pārceļas uz dzīvi liberālajā Nīderlandē.

"The Whispering Wall" ievadā mazliet jūtamas rokmūzikas klasisko vērtību ietekmes, atskanot kādam Pink Floyd psihodēlijas elementam vai Jimi Hendrix līdzīgam akordam, savukārt otrās kompozīcijas "A Distant Summer" vadošais ģitāras motīvs izklausās kā attīstībā apstādināts post rock rifs. Turpinājumā grupa cenšas arvien attālināties no pazīstamajiem horizontiem, demonstrējot cieņas vērtu audiālo fantāziju lidojumus, ļoti interesanta ir "Dominic", savukārt "In sickness and in health" atkal piedāvā kaut ko no ambient un post rock apcirkņiem, atgādinot Pan American un Sigur Ros kulteni. Savukārt ar uzkrītoši ne-anglisko akcentu pildītais, deklamējošais un brīžiem arī čukstošais vokāls rada asociācijas ar Blixa Bargeld (Einsturzende Neubauten), lai šis salīdzinājums būtu pilnīgs, izpaliek tikai izjustāka balss raupjuma. Vairākkārt ierakstā uzteicami izmantots saksofons, būtībā varētu sacīt, ka Pink Dots meklē neatklātas iespējas arī citu instrumentu skanējumā, par to signalizē arī īpatnējais bass skanējums "King Of A Small World" un citas epizodes.

Kopumā, manuprāt, atzīstams albums, kura otrajā pusē iespējams sastapt to, ko pēc diezgan depresīvās pirmās klausītājs vairs necer sagaidīt - melodiskuma un muzikāla pozitīvisma iezīmes, turklāt eksperimentu lauciņā gadiem krātā pieredze Legendary Pink Dots pārsvarā ļauj veiksmīgi distancēties no lētiem trikiem, lai arī no citātiem aizbēgt izdodas, ilgākais - uz minūtēm divām (un pašās beigās iespaidu vēl paspēj pabojāt neveiksmīgākais skaņdarbs, 12 minūšu garais "Sunken Pleasure...", kurā ieraksta uzkrītošākā klišeja - Pink Floyd "High Hopes" zvanu motīvs samaisīts ar ekstragarlaicīgu ambient industrial plūsmu - garšo nebaudāmi!).

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1116{}4{}0{}1640{}2004-11-03{}02:55:34{}ROGUE WAVE "Out Of The Shadow" (11/15){}

Vai nav dīvaini, ka populārās mūzikas pēdējā pusgadsimta vēsture ir kā milzīga ozola zaru vainags, kurš aug arvien lielāks, taču šodienas jaunie dzinumi visbiežāk ir tikai kārtējās atvases dažiem lielajiem un resnajiem zariem, savukārt tie spītīgie jaunie zaļumi, kas tomēr spraucas laukā tieši no koka stumbra, laika gaitā sevis turpinātājus nerada, un tā arī paliek tikai kā sīki, tievi un lapotnes jūklī nepamanāmi asni? Tomēr arī šis stāsts būs par pirmajiem.

{}

ROGUE WAVE

 "Out Of The Shadow"

 (Sub Pop)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Vai nav dīvaini, ka populārās mūzikas pēdējā pusgadsimta vēsture ir kā milzīga ozola zaru vainags, kurš aug arvien lielāks, taču šodienas jaunie dzinumi visbiežāk ir tikai kārtējās atvases dažiem lielajiem un resnajiem zariem, savukārt tie spītīgie jaunie zaļumi, kas tomēr spraucas laukā tieši no koka stumbra, laika gaitā sevis turpinātājus nerada, un tā arī paliek tikai kā sīki, tievi un lapotnes jūklī nepamanāmi asni? Tomēr arī šis stāsts būs par pirmajiem.

Zināms, ka viens no vislielākajiem zariem koka austrumu pusē sāka augt 60.gadu sākumā grupas The Beatles izskatā. Šo pusi saule ar savu gaismu un siltumu apveltīja dāsni, tāpēc tas strauji auga varen kupls, taču koka rietumu pusē pēc vairākiem gadiem kā atbilde izauga cits spēcīgs zars - to sākotnēji varētu dēvēt par The Byrds, Bob Dylan, Simon&Garfunkel mājvietu. Tieši par šī zara n-to paaudzi uzskatāmi arī šodienas CD apskata varoņi Rogue Wave.

Rogue Wave vienīgais ieraksts "Out Of The Shadow" gandrīz paslīdēja pasaules mūzikas kritikas visuredzīgajai ērgļa acij garām - oriģināli albums izdots jau pērn leibla Responsive Recordings apgādā. Manuprāt, nekas vitāli svarīgs melomānu dzīvē tādēļ vien nebūtu zaudēts, tomēr, ja reiz virkne pasaules lielāko mūzikas e-mediju (piemēram, Allmusic, Dusted, Cokemachineglow, Alternative press) atkal sadomājuši radīt sensāciju, iespējams, no nekā, kālab nelielam Latvijas portālam ar padsmit mūzikas entuziastu auditoriju ignorēt šo rezonansi?

Rogue Wave skanējums balansē starp sentimentālu folk rock - minētajiem Simon&Garfunkel un dzīvespriecīgu indie rock, īpaši pērngada nogalē "uzpeldējušās" amerikāņu grupas The Shins veidolā. Varētu būt interesanti? Teorētiski - ne vella! Īpaši jau šo rindu autoram, kuram The Shins albums šķita perfekts garlaicības iemiesojums ar vienu labu kompozīciju finālā, savukārt, ja rodas vēlēšanās paklausīties Simon&Garfunkel noskaņas (pārāk bieži tas nenotiek), tad izvēle piecās no desmit reizēm kristu par labu oriģinālam, četrās - Kings Of Convenience, un tikai atlikušajā vienā būtu iebīdami šie Rogue Wave.

Tas tā - teorētiski. Tomēr zināms taču, ka "dzīvē viss ir savādāk...".  Un dzīvē albums ar katru nākamo klausīšanās reizi pielīp arvien vairāk, sākotnējo nicinājumu par bagātīgo klišeju lietojumu nomaina arvien lielāka cieņa par melodijām, dažām retām, bet interesantām elektronikas "ekstrām" un atsevišķiem varen oriģināliem skaņu akordiem (tie gan drīzāk ir izņēmums, nevis Rogue Wave marka). Punktu augošo simpātiju cīņai ar kašķīgo skepsi pieliek dziesma "Kicking The Heart Out", un jau esi spiests domāt, vai patiesi šis nav viens no gada jaukākajiem viegla indie rock atklājumiem?

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

{}13{}||1118{}4{}0{}1644{}2004-11-04{}20:56:28{}TREVOR DUNN'S TRIO CONVULSANT "Sister Phantom Owl Fish" (13/15){}Vai mūsdienās kādu vēl spēj pārsteigt dažādu muzikālo žanru kokteiļi viena ieraksta rāmjos? No izņēmuma gadījumiem šī tendence jau kļuvusi par normu, jo bieži tas ir mūziķa taisnākais ceļš, kā paust savu oriģinalitāti un neatkārtojamību. {}

TREVOR DUNN'S TRIO CONVULSANT

 "Sister Phantom Owl Fish"

 (Ipecac)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Vai mūsdienās kādu vēl spēj pārsteigt dažādu muzikālo žanru kokteiļi viena ieraksta rāmjos? No izņēmuma gadījumiem šī tendence jau kļuvusi par normu, jo bieži tas ir mūziķa taisnākais ceļš, kā paust savu oriģinalitāti un neatkārtojamību.

Kontrabasa meistars Trevor Dunn pusaudža gados cītīgi klausījies skarbu rokmūziku (punk, metal), vēlāk, studējot universitātē, iepazinies ar klasiskām džeza vērtībām. Muzicējot vairākās stilistiski radikāli atšķirīgās apvienībās (Mr. Bungle savdabīgais un dziļi asprātīgais rokžanru sajaukums ar ska priekšgalā bez mazākās pārspīlēšanas nosaucams par vienu no 80./90.gadu indie rock spilgtākajiem sasniegumiem, diemžēl grupa jau piecus gadus klusē), Dunn iegūst pieprasīta bass spēlētāja reputāciju un piedalās gan Mike Patton (ex-Faith No More) projektā Fantomas, gan samuzicē kopā pat ar slaveno Ņujorkas džeza avangardistu John Zorn un neskaitāmiem citiem, pārsvarā jazz mūziķiem.

Tas viss, gadiem krājies mūziķa prātā un apaudzis ar biezu pieredzes kārtu, nupat eksplodē jau otrajā Trio Convulsant ierakstā, kas ar slepkavas nežēlību gatavs saraustīt gabalos klausītāja psihi, nemitīgi mētājoties starp inteliģentiem džeza standartiem un asiem, bet ne mazāk inteliģentiem ģitāru sāpju kliedzieniem. Šķiet, visekstremālākais pārbaudījums ausīm šeit ir "Single Pedal..." , kur kopējā atonalitātē iejauktas arī arfas skaņas. Nespējot piekrist žurnāla "Bass Player" konstatējumam, ka albums ir "progressive metal un experimental jazz vidusceļš", secinu, ka Dunn prioritāte acīmredzami ir otrais no minētajiem, bet žanram neierastās ģitārskaņas tiek lietotas tikai kā alternatīvs jazz komponents, kuru vietā citkārt skanētu tradicionālās klavieru piruetes.

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1124{}4{}0{}1651{}2004-11-05{}18:04:27{}ROBBIE WILLIAMS "Greatest Hits" (7/15){}Nav apstrīdams ne tas, ka Robijs Viljamss ir viena no jaunāko laiku vēstures pašām spožākajām Eiropas popmūzikas zvaigznēm, ne arī tas, ka dziedātāja daiļradē rodams pietiekami daudz muzikāli kvalitatīvu kompozīciju, kas pārsvarā ļāvis viņam baudīt arī kritiķu labvēlību. {}

ROBBIE WILLIAMS

 "Greatest Hits"

 (EMI)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Nav apstrīdams ne tas, ka Robijs Viljamss ir viena no jaunāko laiku vēstures pašām spožākajām Eiropas popmūzikas zvaigznēm, ne arī tas, ka dziedātāja daiļradē rodams pietiekami daudz muzikāli kvalitatīvu kompozīciju, kas pārsvarā ļāvis viņam baudīt arī kritiķu labvēlību.

Kā izlasēs ierasts, tā hronoloģiski izved cauri Viljamsa populārākajiem grāvējiem, atgādinot gan laiku, kad dziedātājs pēc Take That pamešanas tikko sāka karjeru ar britpopa standartiem un tusēšanos kopā ar Oasis rokenrola bohēmā, gan parādot pāreju uz izteiktāku pop skanējumu, kuru, vismaz dziesmas ,,Millennium" kontekstā pats Robijs reiz nosauca par sev riebjošos, un neignorējot arī pēdējo albumu ,,Escapology", kas pārvilka krustu ne tikai Viljamsa cerībām uz ASV tirgus iekarošanu, bet arī izgāzās visur, kur vien iespējams - CD recenziju slejās un pat dzimtās Britānijas singlu čārtos, neiegūstot nevienu numur viens.

Diemžēl šeit nav nevienas kompozīcijas no ,,Swing When You're Winning", tāpat pietrūkst arī interesantās Noel Koward ,,There Are Bad Times Just Around The Corner" koverversijas - saprotu, ka no ,,lielāko hitu" izlases šīs dziesmas varbūt nav īsti korekti prasīt, tomēr līdz ar to ieraksts zaudē būtisku daļu no Viljamsa daiļrades retrospekcijas. Tā bieži vien ir daudzu ,,greatest hits" kompilāciju problēma, bet šajā gadījumā ļoti izteikta - rezultātā par Viljamsa pienesumu popmūzikas pasaulei šeit pateikta tikai puspatiesība. Turklāt hiti ir un paliek hiti - ja mūzikas saturs nav svarīgs, tad prasmīgu komponistu (kā Gajs Čemberss, piemēram) un producentu noslīpētā forma liks klausīties ar aizrautībā pavērtu muti, pretējā gadījumā mute joprojām būs pavērta, tikai tad iemesls tam jau būs cits - garlaikota žāvāšanās. 

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1132{}4{}0{}1670{}2004-11-12{}23:54:50{}THE BLOOD BROTHERS "Crimes" (11/15) {}

 Rokmūzikas tendence politizēties šobrīd ir viena no industrijas "zelta āderēm" (Green Day, Rammstein, R.E.M. u.c.). Nospļaujoties uz to, viena no daudzajām grupām, kas savā popularitātē atrodas kaut kur vidū starp underground un mainstream, kritikas aprindās augstu vērtētie punk karognesēji The Blood Brothers lirikā izvēlas pievērsties tradicionālākām, sociāli orientētām tēmām.

{}

THE BLOOD BROTHERS

 "Crimes"

 (V2)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Rokmūzikas tendence politizēties šobrīd ir viena no industrijas "zelta āderēm" (Green Day, Rammstein, R.E.M. u.c.). Nospļaujoties uz to, viena no daudzajām grupām, kas savā popularitātē atrodas kaut kur vidū starp underground un mainstream, kritikas aprindās augstu vērtētie punk karognesēji The Blood Brothers lirikā izvēlas pievērsties tradicionālākām, sociāli orientētām tēmām.

Blood BrothersThe Blood Brothers nāk no grunge citadeles Sietlas, viņu debijas albums "This Adultery Is Ripe" dienasgaismu ierauga 2002.gadā, tomēr kopš tā laika grupa ir paspējusi gan trīs reizes nomainīt ierakstu kompāniju, gan izdot vēl trīs albumus. Pēdējo no tiem, oktobra vidū klajā nākušo "Crimes" producējis Blonde Redhead producents John Goodmanson, tomēr tas nav ne vienīgais, ne būtiskākais iemesls, kāpēc ir vērts pievērst uzmanību šai, manuprāt, daudzsološajai grupai.

Detaļās grupa spēlē pēc pankroka noteikumiem - nekas nedrīkst būt smalks, sarežģītāks par pāris akordiem. Tomēr kopējā "Crimes" skaņas koncepcija nebūt nav tik elementāra, jo ideju, kā paplašināt pankroka robežas, nenododot tā estētiskos priekšrakstus, puišiem netrūkst. Palīgā tiek ņemtas gan pankroka pēctecības post punk izpausmes, nereti ģitāras iesoļo nu metal vai hardcore ritmos, kā nelūgts viesis albumā brīžiem haotiski iemaldās kāds klavieru vai folkģitāras pieskāriens, bet visam pāri stāv solista Jordan Blilie sakaitināta zīdaiņa brēcieniem līdzīgais dziedājums (visbiežāk saspēlējoties interesantā duetā ar krietni piezemētāko Johny Whitney vokālu). Kopumā sanācis savā bezgaumībā jauks, nervu sistēmu nesaudzējošs panciskuma manifests tā labākajās izpausmēs. Ieteicama klausāmviela The Hives, The Icarus Line, utml. grupu faniem.

Skaņas paraugs:

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1133{}4{}0{}{}2004-11-13{}23:55:40{}WIESTURZ "Ar Dzejas Spārniem Pār Mākoņiem" (6/15){}Tieši pirms gada šobrīd jau citā pasaulē cigareti kūpinošais Hardijs Lediņš kopā ar kolēģi Kasparu Rolšteinu piedāvāja 2003.gada ekscentriskāko pašmāju mūzikas ierakstu "Genādijs klauvē pie durvīm", kas toreiz presē tika novērtēts ļoti neviennozīmīgi. To, ka šāda veida eksperimenti Latvijā piedzimst reizi gadā, apliecina hip hop izpildītāja Wiesturz, maigi sakot, īpatnējais debijas albums, ko lielo mediju apskatnieki acīmredzot nolēmuši ignorēt. Manuprāt, tomēr nepelnīti.{}

WIESTURZ

 "Ar Dzejas Spārniem Pār Mākoņiem"

 (Gailītis G)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Tieši pirms gada šobrīd jau citā pasaulē cigareti kūpinošais Hardijs Lediņš kopā ar kolēģi Kasparu Rolšteinu piedāvāja 2003.gada ekscentriskāko pašmāju mūzikas ierakstu "Genādijs klauvē pie durvīm", kas toreiz presē tika novērtēts ļoti neviennozīmīgi. To, ka šāda veida eksperimenti Latvijā piedzimst reizi gadā, apliecina hip hop izpildītāja Wiesturz, maigi sakot, īpatnējais debijas albums, ko lielo mediju apskatnieki acīmredzot nolēmuši ignorēt. Manuprāt, tomēr nepelnīti.

Hip hop mūziķi Latvijā saauguši kā partijas pirms vēlēšanām, taču Wiesturz uz kopējā fona izceļas ar ārkārtīgi savdabīgu pasaules redzējumu un izteiksmes veidu. Repera tekstos jaušama filozofija, kas mazliet sasaucas ar death metal ikonu Dimmu Borgir solista Shagrath reiz intervijā pausto šķietami paradoksālo domu, proti, vai t.s. "tumšie spēki" nevar vienlaikus būt arī konstruktīvs un pozitīvs lielums? Apmēram uz šādām pārdomām vedina Viestura lolojums, kas caur depresijas prizmu aizplīvurotā veidā cenšas izstāstīt dažādas, nebūt ne tik depresīvas patiesības. Piemēram, kompozīcija "Krauklis", kas pavelk uz zoba TV seriālu un kinofilmu veidošanas klišejas (ironizējot kā par "Hameleonu rotaļu", tā "Slepeno lietu" estētiku) spēj sagādāt pat nelielu smieklu lēkmi. Tiesa gan, ne visās kompozīcijās Viesturam savas idejas izdevies prezentēt tik veiksmīgi, dažviet virsroku ņem pašmērķīgums un ambīcijas uz lielo mākslu, ko šeit būtu pilnīgi lieki meklēt.

WiesturzPēdējais attiecināms arī uz albuma muzikālo pusi. Autortiesību standartos paredzētais 70 gadu noilgums, protams, ļauj brīvi izmantot dažādu klasiskās mūzikas dižgaru skaņdarbus, taču cerība, ka, masveidīgi semplējot Čaikovska, Bēthovena, Šopēna u.c. komponistu darbu fragmentus, ieraksts tāpēc vien automātiski kļūs kvalitatīvi vērtīgāks, ir vienkārši naiva. Vēl jo vairāk tāpēc, ka basslīnija un bīts apakšā ir pārsvarā vienveidīgs un albuma gaitā variē nedaudz. Tomēr potenciāls Wiesturz mūzikā un lirikā ir, ja māksliniekam pietiks pacietības to rūdīt un krāt pieredzi, nākotnē varētu sagaidīt arī ko vairāk par ciešamu rezultātu.

Skaņas paraugs:

 

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1134{}4{}0{}1680{}2004-11-14{}23:03:25{}ELEKTRONISKĀS mūzikas ierakstu apskats{}

Apskats par dažiem no pēdējā laika nozīmīgākajiem ierakstiem elektroniskās mūzikas apritē: Massive Attack, Orbital, Mylo, Felix Da Housecat un Mouse On Mars.

{}

MASSIVE ATTACK

 "Danny The Dog OST"

 (Wild Bunch)

 

 

---------------------------------------------------------------------

Lielbritānijas triphopa lepnums pusotru gadu pēc pērnā, ļoti veiksmīgā atgriešanās albuma "100th Window" piedāvā 11 nedēļās tapušu skaņu celiņu Luc Besson filmai. Tas, gluži kā pārējie MA ieraksti, izceļas ar lielisku vizuālo noformējumu, tomēr muzikāli apstiprina viedokli par filmu mūziku kā stipri vien sekundāru mūzikas formu, kas parasti iedarbojas tikai kontekstā ar attiecīgo kinodarbu. Ir, protams, izņēmumi (spilgtākais - Johnny Greenwood "Bodysong"), taču "Danny The Dog" nepieder pie tiem. Ieraksts piedāvā interesantas un mazāk interesantas skaņu impresijas, vietām diezgan izteikti atsaucot atmiņā Michael Andrews "Donnie Darko" ambiento OST, taču noteikti neaizmirstot arī par Uncle vai pat Dj Shadow, RJD2 utml. triphopam raksturīgiem citātiem. Kopumā šis nav MA skaņai īpaši raksturīgs materiāls, arī ne noslīpēts un pārdomāts darbs, drīzāk tikai prestiža ķeksītis grupas radošajā biogrāfijā, kurā nu ierakstīts arī kinofilmas soundtreks.

MYLO

 "Destroy Rock'n'roll"

 (Breast Fed)

 

 

--------------------------------------------------

Datorizēti radītās mūzikas kvalitāte un kvantitāte aug arvien straujāk, un, tā vien šķiet, drīz pa īstam pieredzēsim, ko nozīmē dzīvot digitālajā laikmetā. Ja pirms gada ar ekselentu, tikai elektroniskiem līdzekļiem radītu albumu iepriecināja Four Tet, šogad par līdzīgu sensāciju tiek dēvēts skotu producents Mailss Makinniss jeb Mylo, kas dažos progresīvos mūzikas izdevumos tika pamanīts jau pērn. Lai gan Mylo debijas albuma nosaukums ir tik draudīgs rokmūzikai un mākslinieks savus ierakstus rada absolūtā divvientulībā ar datoru, pārmest naidošanos ar ,,dzīvo" mūziku viņam nevar - performances Mylo sniedz kopā ar diviem ģitāristiem un basistu. Personīgi šo rindu autoram ,,Destroy Rock'n'roll" noskaņas atgādināja nesen apskatīto Junior Boys futūrisko fantāziju lidojumus, tikai mazliet tuvākā nākotnē. Protams, nenoliegt arī daudz kur pieminētās Daft Punk un Royksopp ietekmes - un rezultātā jūsu priekšā ir viegli klausāms, pozitīvs electro funk meistardarbs!

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

MOUSE ON MARS

 "Radical Connector"

 (Thrill Jockey)

 

 

--------------------------------------------------

Dinamisks, daudzveidīgs un niansēts laptronica/IDM/techno ieraksts Four Tet, Squarepusher un viņiem līdzīgo mākslinieku daiļrades cienītājiem.

Mouse On Mars, vācu elektroniķu duets, radies jau 1993.gadā, Andi Toma un Jan Werner satiekoties death metal koncertā. Vēlākie albumi, kuros duets forsē stilu robežas, bet vienmēr to dara ar eksperimentālistu tvērienu, nostiprina grupas reputāciju elektroniskās mūzikas aprindās. Arī "Radical Connector" ir ļoti veiksmīgs, kurā apvienoti visdažādākie skaņu elementi un elektroniskās mūzikas paņēmienu pilns spektrs. Kamēr "Wipe That Sound" izklausās gandrīz kā no toplistēm izrauts piemērs, "Send Me Shivers" rada asociācijas ar nesen apskatītajiem Junior Boys, savukārt kompozīcijā "Detected Beats" nepārprotami manāma Jaga Jazzist ietekme. Vērīgs klausītājs pamanīs ne to vien, protams. Mouse On Mars spēlējas ar elektroniku ar apbrīnojamu veiklību un meistarību.

FELIX DA HOUSECAT

 "Devin Dazle And Neon Forever"

 (Rykodisc)

 

---------------------------------------------------

Čikāgas electro house karalis Felix Stallings neapšaubāmi ir liela autoritāte attiecīgās mūzikas aprindās. Pirms diviem gadiem pamatīgi piespēris eļļu pasaules electro clash ugunskurā ar "Kittenz And Thee Glitz" un tā spožo hitu "Silver Screen Shower Seen", rezultātā stimulējot gan Peaches, gan Miss Kittin, gan daudzu citu mazāk zināmu karjeru izaugsmi, omulīgais resnītis atgriežas ar diezgan viduvēju veikumu, kuram trūkst vienota motīva un skaņas koncepcijas. Albuma galvenā vērtība ir patiešām lieliskais vokālu izmantojums tajā, taču muzikālā ziņā izvēle kristu par labu jau minētajai Miss Kittin, kas šogad nāca klajā ar spēcīgu ierakstu, vai paša Felix Da Housecat iepriekšējam oriģinālveikumam "Kittenz And Thee Glitz".

ORBITAL

 "Blue Album"

 (Ato)

 

 

--------------------------------------------------

Diezgan elementāri ritmi, lētas atmosfēriskas pasāžas un pašu pirmajos albumos radīti tehnomūzikas šabloni, kas, atgremoti 21.gadsimta ceturtajā gadā, vairs nedara godu tik rūdītiem elektroniskās mūzikas vilkiem kā Orbital - tas iznācis no viņu kaunēšanās par iepriekšējā albuma "Alltogether" virzību un mēģinājumiem atvadīties ar agrīno darbu "vārdiem uz lūpām". Problēma ir tā, ka pirms 10 gadiem tas viss bija kas jauns, revolucionārs un avangardisks, kas atstāja milzīgu ietekmi uz visu populārās mūzikas attīstību, un, ja Orbital toreizējie albumi un to himnas ir pelnīti ierakstītas elektroniskās mūzikas klasikas sarakstā, tad "Blue Album" uz šī fona ir balta lapa. Ja Hartnolu iepriekšējam, plaši brāķētajam "The Alltogether" tika pārmesta zināma komercialitāte un popsīgums, tad, manuprāt, tas gluži vienkārši bija aizraujošs, lieliski aranžēts un melodisks darbs, pretstatā garlaicību un pelējuma smaku uzelpojošajam "Blue Album". Lai arī šeit ir dažas samērā veiksmīgas kompozīcijas ("Transient", "Pants"), kopumā ierakstu drošu roku varam lidināt gada atkritumu urnā, kur no Orbital žanra pārstāvjiem jau iegūlis The Prodigy pēdējais veikums.

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}69||1135{}4{}0{}{}2004-11-15{}16:05:27{}KINGS OF LEON "A-ha Shake Heartbreak" (12/15){}

Mēģinājumi ielikt jaunieša dzīvi pārāk stingros rāmjos parasti beidzas ar pretējo efektu - izaudzis, viņš kļūst par dumpinieku, brīvdomātāju (var būt arī bēdīgāk). Škiet, līdzīgi noticis ar trim brāļiem, kurus ar neskaitāmiem aizliegumiem audzināja viņu reliģiozais tēvs. Iespējams, citādi pasaule šodien nepazītu mūsdienu matainos hipijus Kings Of Leon. Rokmūzika, raksta vēsturnieks Loids Grosmans, jau sākotnēji bija kā "filozofiska arēna, kurā jaunietis var cīnīties ar saviem apspiedējiem".

{}

KINGS OF LEON

 "A-ha Shake Heartbreak"

 (BMG)

 

 

------------------------------------------------------------------------

Mēģinājumi ielikt jaunieša dzīvi pārāk stingros rāmjos parasti beidzas ar pretējo efektu - izaudzis, viņš kļūst par dumpinieku, brīvdomātāju (var būt arī bēdīgāk). Škiet, līdzīgi noticis ar trim brāļiem, kurus ar neskaitāmiem aizliegumiem audzināja viņu reliģiozais tēvs. Iespējams, citādi pasaule šodien nepazītu mūsdienu matainos hipijus Kings Of Leon. Rokmūzika, raksta vēsturnieks Loids Grosmans, jau sākotnēji bija kā "filozofiska arēna, kurā jaunietis var cīnīties ar saviem apspiedējiem". 

Kings Of LeonKings Of Leon bērnībā klausījušies The      Rolling Stones un Neil Young, savukārt no mūsdienu māksliniekiem paralēles varētu būt velkamas ar tādām grupām kā The Strokes, The Unband, atsevišķiem My Morning Jacket daiļrades piemēriem (pārsvarā ģitāru skanējumā), mākslinieku atbrīvotība un nepiespiestais rokenrola dabiskums mentālā līmenī asociējas arī ar The (International) Noise Conspiracy utt. Brāļus Folovilus gan kaitina daudzie salīdzinājumi ar citiem izpildītājiem ("Tas ir stulbi, ka ļaudis mūs pielīdzina grupām, kuru ierakstus pat neesam dzirdējuši"), tomēr lietas būtību tas nemaina - diez vai var nopietni apgalvot, ka Kings Of Leon darbības rezultātā radies kas jauns. Drīzāk viņi jāslavē par prasmi pasniegt roka esenci ar īsto attieksmi, muzikālu vitalitāti un lieliskām melodijām. Jāatzīst, vieni no pārliecinošākajiem, ja ne paši pārliecinošākie garage revival ēras sludinātāji.

Tomēr, ja esi dzimis Nešvilā, tad ir neiespējami neuzsūkt sevī arī kaut ko no country ietekmēm, un atsevišķos brīžos "A-ha Shake Heartbreak" tas ir skaidri jūtams. Negribētos piekrist arī galējajam viedoklim, ka puišu otrais albums ir pilns ar radikālām pārmaiņām, ka 70.gadu roks vairs ir tikai viena no Kings Of Leon vadlīnijām. Protams, šeit, atšķirībā no debijas albuma, atrodamas pāris lēnas dziesmas un arī pirmais nedrošais grupas eksperiments - "Rememo", kas ieved mazliet 60.gadu psihodēliskā popa spožāko paraugu (The Beatles "SPLHCB", The Beach Boys "Pet Sounds") un daļēji arī The Coral gaisotnē, tomēr pamats ir un paliek enerģisks rock. Lai gan "A-ha.." instrumentāli ir bagātāks ar izdomu nekā tā priekšgājējs, šeit grupai vēl ir rezerves attīstībai. Taču kopumā albums ir ļoti labs, rokmūzikas interesentam obligāts eksemplārs.    

Skaņas paraugs:

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

{}13{}||1140{}4{}0{}1695{}2004-11-16{}22:40:45{}EMINEM "Encore" (8/15){}

 Ikviena šovbiznesa koncepcija agri vai vēlu sevi izsmeļ. Piemēram, Tatu mazgadīgo lesbiešu imidžs efektīgi iedarbojās tikai uz pusgadu, nu jau meitenes pašas atzinušās, ka patiesībā nav nekādas lesbietes. Eminema kontroversiālais sieviešu, geju, popzvaigžņu, būtībā - visas pasaules nīdēja, sarkastiska nihilista veidols no šovbiznesa viedokļa bija izcili veiksmīgs, aizvadītajos gados atnesot reperim neskaitāmus dolāru miljonus. Tomēr, manuprāt, šobrīd tam strauji pietuvojies garantijas beigu termiņš. Gluži tāpat kā Eminema mūzikai.

{}

EMINEM

 "Encore"

 (Aftermath)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Ikviena šovbiznesa koncepcija agri vai vēlu sevi izsmeļ. Piemēram, Tatu mazgadīgo lesbiešu imidžs efektīgi iedarbojās tikai uz pusgadu, nu jau meitenes pašas atzinušās, ka patiesībā nav nekādas lesbietes. Eminema kontroversiālais sieviešu, geju, popzvaigžņu, būtībā - visas pasaules nīdēja, sarkastiska nihilista veidols no šovbiznesa viedokļa bija izcili veiksmīgs, aizvadītajos gados atnesot reperim neskaitāmus dolāru miljonus. Tomēr, manuprāt, šobrīd tam strauji pietuvojies garantijas beigu termiņš. Gluži tāpat kā Eminema mūzikai.

Eminema sociālā statusa izmaiņas dzīvē lieliski ilustrē arī repera albumu vizuālie noformējumi - ja "Marshall Mathers LP" Eminems (abos tā vāka variantos) tika attēlots kā vientuļš, vārtrūmē/pie vecas koka mājeles sēdošs dzīves pabērns, kāds pirms muzikālās karjeras uzsākšanas viņš arī bija, tad gan "The Eminem Show", gan "Encore" reperis iznāk uz skatuves prožektoru gaismā, demonstratīvi paklanoties publikai. Visa pasaule tagad klausās, kas viņam sakāms...

Manuprāt, precīzākais jaunā albuma apzīmējums būtu - pelēks. Tā vien šķiet, ka Eminema lirikas upe šeit plūst bez mazākās "dzirkstelītes", reiz tik ekspresīvais reperis vienkārši monotoni atspēlē savu lomu, ar mokām cenšoties apslēpt apātiju savā balss skanējumā. Jā, nozust no pasaules šovbiznesa skatuves ilgāk par diviem gadiem ir pārāk riskanti, es saprotu... Jāatzīst gan, ka pavadījumā "Encore" tomēr izbēdzis no uzskatāmas atgremošanās, tajā vietā lielāko daļu ieslīgstot vienmuļā garlaicībā. Izņēmums un albuma spilgtākā kompozīcija "Ass Like That" ir ļoti veiksmīgs jauninājums, ieviešot Eminema daiļradē austrumu, īpaši Indijas klasiskās mūzikas rāgas elementus ar burdontonī spēlējošu tampuru un bīta pulsam sekojošu sitāru. Diemžēl tas arī ir praktiski vienīgais (varbūt vēl kompozīcija "Like Toy Soldiers"), par ko "Encore" var paslavēt, pārējā ieraksta daļa ir, kā jau teicu, vienkārši pelēka - tai nevar īsti pārmest komercialitāti, bet nevar slavēt arī kā neatkarīgu un māksliniecisku, to nevar saukt par klišejisku, bet nevar arī par oriģinālu, tā nav ne melodiska, ne nemelodiska utt.

Eminema hitu mašīna ir nonākusi strupceļā, pat, ja albuma un singla komerciālie rādītāji, inerces efekta dzīti, vēl par to neliecina. Spilgts piemērs, kā šovbizness un nemitīgā dzīve pēc tā likumiem "izsūc" personību līdz pēdējam. Katrā ziņā Eminems drīzumā varētu nonākt nopietnas dilemmas priekšā - turpināt spēlēt ierasto lomu, cerot atgriezties uz pielūgsmes viļņa, kas sākās ar "My Name Is" grandiozajiem panākumiem un beidzās ar "8 Mile" nozušanu no pasaules kinoekrāniem, vai turpmāk dzīvot vienīgi pēc paša muzikālajiem un idejiskajiem principiem. Ceru, ka mākslinieks izvēlēsies pēdējo, jo "The Eminem Show numur 3" nākamreiz varētu nepiedot vairs ne tikai kritiķi (kas "Encore" patlaban līdzina ar zemi), bet arī klausītāji.    

Skaņas paraugs:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1165{}4{}0{}{}2004-12-09{}23:06:54{}DEATH FROM ABOVE 1979 "You're Woman I'm A Machine" (10/15){} The White Stripes sākotnēji daudzus pārsteidza ar to, ka atsacījās no basģitāras izmantošanas mūzikā. Ņujorkas apvienība Death From Above 1979, kas, tāpat kā White Stripes, ir divu cilvēku sadarbības rezultāts, iet pretējo ceļu.{}

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

DEATH FROM ABOVE 1979

  "You're Woman I'm A Machine"

  (Last Gang/Vice)

 

 

----------------------------------------------------------------------

The White Stripes sākotnēji daudzus pārsteidza ar to, ka atsacījās no basģitāras izmantošanas mūzikā. Ņujorkas apvienība Death From Above 1979, kas, tāpat kā White Stripes, ir divu cilvēku sadarbības rezultāts, iet pretējo ceļu - basģitāra kopā ar bungām ir vienīgie dzīvie instrumenti, kas veido grupas  pusmežonīgo Death From Above 1979 skanējumu (atsevišķos, retos brīžos talkā nāk vēl Moog sintezators). Cenšoties par katru cenu izklausīties ,,neatkarīgi", mūziķi nepārkāpj gaumes robežas, taču neko īpaši oriģinālu un nedzirdētu, atskaitot minēto instrumentu koncepciju, arī nepiedāvā. Vokāls pretendē uz paātrinātas Deftones solista Čino Moreno un Džeka Vaita rīkles (deg)maisījumu, ko pavada enerģiski un pārliecinoši rifi un dažādi ritmi, brīžiem radot pat tādu kā Electric Six deju roka atblāzmu. Interesanti, ka burtiski apzīmējot Death From Above 1979 muzicēšanu no albumā dzirdamo instrumentu aspekta, sanāktu "drum'n'bass"... 

Skaņas paraugs:

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1222{}4{}0{}{}2005-02-01{}23:59:59{}THE MOVIES "Running To The Sun" (10/15){}Reti uznāk vēlēšanās šajā sadaļā aprakstīt kādu vietējās grupas/mākslinieka albumu. Šis beidzot ir tas gadījums. Jaunais gads Latvijas skaņu industrijas apritē sācies ar negaidīti pārliecinošu grupas The Movies debijas plati, kas pārsteidz ar ja ne īpaši oriģinālu vai mākslinieciski izsmalcinātu, tad vismaz mūsdienīgi aranžētu un kvalitatīvi ieskaņotu rokrakstu.{}

THE MOVIES

 "Running To The Sun"

 (Melo Records)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Reti uznāk vēlēšanās šajā sadaļā aprakstīt kādu vietējās grupas/mākslinieka  albumu. Šis beidzot ir tas gadījums. Jaunais gads Latvijas skaņu industrijas apritē sācies ar negaidīti pārliecinošu grupas The Movies debijas plati, kas pārsteidz ar ja ne īpaši oriģinālu vai mākslinieciski izsmalcinātu, tad vismaz mūsdienīgi aranžētu un kvalitatīvi ieskaņotu rokrakstu.

The Movies skanējums atstāja patīkamu iespaidu jau no uzstāšanās reizes pērnās vasaras "Tu Esi Pamanīts" konkursā, kur grupa tomēr palika Double Faced Eels saņemto balvu strēķa ēnā. Savukārt radiostacijās rotējušo "Grace", pateicoties tā lipīgajam hita potenciālam, iespējams, ievēroja ne viens vien, kurš ikdienā radio pat neklausās. 

The MoviesThe Movies daiļrade ieturēta shoegaze tradīciju garā, balstoties uz akustisko, distorcētu elektrisko ģitāru un sintezatoru līmētajām skaņu kolāžām. Protams, ietekmes norāda stila patriarhu My Bloody Valentine, Jesus And Mary Chain agrīno darbu virzienā, tomēr arī Latvijas kontekstā šāda mūzika nebūt nav jaunums. Ko līdzīgu, tikai ar spēcīgāku noslieci uz gaisīgā dream pop pusi, savulaik jau darījuši Skumjo Akmeņu Dārzs, kuriem tas izdevās pat mazliet individuālistiskākā manierē.

Kopumā albums, ņemot vērā tā debijas statusu, ir ļoti neslikts. Jāatzīmē gan instrumentālā profesionalitāte, gan vokāls un tā veiksmīgā apstrāde studijā. Protams, ja mērķis ir piekasīties, iemeslus var atrast vienmēr - melodiski ieraksts ir diezgan viendabīgs, muzikāli pilns ar klišejām, artistiskā izdoma pārsvarā aprobežojas ar pāris elektronikas skaņu efektu pievienošanu  utt. Citādi - pat neviļus salīdzinot ar vienlaikus klajā nākušo, stilistiski radniecīgo pasaules mēroga gigantu M83 jauno veikumu (sk. recenziju), "Running To The Sun" ir tikai solīti aiz muguras. Atliek vien cerēt, ka Latvijas jaunā rokmūziķu paaudze šogad turpinās sevi apliecināt, ar to domājot gaidāmo Crowd meistardarbu (cerams)...

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1166{}4{}0{}{}2004-12-18{}22:16:07{}LE TIGRE "This Island" (9/15){}Protesta mūzikai droši vien ir jābūt zināmā mērā kaitinošai un pat neciešamai. Un, tā kā Ņujorkas apvienība Le Tigre protestē (pret ko? - protams, Buša politiku!), šāda muzikālā uzvedība viņiem ir gana piemērota. {}

LE TIGRE

 "This Island"

 (Universal)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Protesta mūzikai droši vien ir jābūt zināmā mērā kaitinošai un pat neciešamai. Un, tā kā Ņujorkas apvienība Le Tigre protestē (pret ko? - protams, Buša politiku!), šāda muzikālā uzvedība viņiem ir gana piemērota. Ar ko gan vēl vairāk varētu spēlēt uz nerviem kā ar spiedzošu vokālu un spalgu skaņu savienojumu electro clash un punk stilistikā? Interesanti, ka electro clash vilnis ir pārvērties feministiski noskaņotu sieviešu padarīšanā - tieši feminisms līdzās politiskumam ir arī Le Tigre otrā spilgtā nostāja. Tomēr aiz kokiem allaž ir viegli nepamanīt mežu, un mežs šajā gadījumā ir tas, ka ,,This Island" ir pietiekami pieklājīgi nostrādāts muzikāls darbs. Albums atsauc atmiņā Peaches, I Am The World Trade Center, Scissor Sisters, Neulander u.c., tomēr Le Tigre neapšaubāmi piemīt arī dažas atšķirīgas iezīmes, kas viņus padara par individualitātēm.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

{}13{}||1171{}4{}0{}{}2004-12-10{}14:55:14{}SAUL WILLIAMS "Saul Williams" (8/15){}mp3 fragmentiPirmajā brīdī Saul Williams var izsaukt asociācijas ar vienu no gada lieliskāko urbānās mūzikas ierakstu radītājiem Carl Hancock Rux ("Apothecary Rx") - galu galā abi hiphopa mākslinieki vispirms ir dzejnieki un tikai tad reperi, abi nāk no Ņujorkas un ir melnādainie... Tomēr te līdzības arī beidzas. Muzikālā ziņā viņus šķir liela plaisa, un Williams līdz Hancock līmenim vēl augt un augt.{}

SAUL WILLIAMS

 "Saul Williams"

 (Fader)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Pirmajā brīdī Saul Williams var izsaukt asociācijas ar vienu no gada lieliskāko urbānās mūzikas ierakstu radītājiem Carl Hancock Rux ("Apothecary Rx") - galu galā abi hiphopa mākslinieki vispirms ir dzejnieki un tikai tad reperi, abi nāk no Ņujorkas un ir melnādainie... Tomēr te līdzības arī beidzas. Muzikālā ziņā viņus šķir liela plaisa, un Williams līdz Hancock līmenim vēl augt un augt.

Saul WilliamsPapildus minētajam Williams apvieno sevī arī aktiera un sprediķotāja kvalitātes. Sākotnēji uzstājies ar dzejas lasījumiem Ņujorkas kafejnīcās, pirmos audioierakstus mākslinieks izdara 90.gadu nogalē, kad kopā ar KRS-One tiek sacerēta kompozīcija "Ocean Within" filmas "SLAM" (kurā pašam Viljamsam bija galvenā loma) skaņu celiņam. Pēcāk Williams sadarbojies arī ar citām repa pasaules autoritātēm - De La Soul, The Fugees. "Saul Williams" ir otrais albums viņa diskogrāfijā.

Viens no ieraksta lielākajiem plusiem, manuprāt, ir emocionālais un daudzējādi pārliecinošais Williams vokāls (lai gan traucē ne pārāk krāsainais tembrs) un tekstuālā puse. Muzikāli albums nerada viendabīgu priekšstatu, simpātiskas epizodes mijas ar ne pārāk izdevušām. Kā spilgtākā no pēdējām jāmin ,,African Student Movement" ar So Solid Crew klišejiskajiem rotējošajiem basiem un programmas Fruity Loops bungu uzsitieniem. Dažas kompozīcijas tomēr piedāvā šo to oriģinālāku, īpaši vēlētos izcelt ,,Control Freak", kur primitīvākais iespējamais ritms (monotona sitienu virkne) ik pa brīdim pāriet elegantā rok-bungošanas stilistikā (un atpakaļ), sekojošā ,,Seaweed" piedāvā aizraujošas balss spēles, bet viss noslēdzas ar noskaņas ziņā gluži vai Depeche Mode piestāvošu, drūmi epohālu skaņdarbu ,,Notice Of Eviction". Tieši pēdējās trīs kompozīcijas albuma vērtību manāmi ceļ, kaut kopumā tas vienalga, manuprāt, ir pusjēls un pārāk raupjš, nenoslīpēts skaņas materiāls.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1172{}4{}0{}1727{}2004-12-11{}11:54:51{}THE EIGHTIES MATCHBOX B-LINE DISASTER "The Royal Society" (13/15){}7 mp3 fragmenti!Kad Eighties Matchbox B-Line Disaster laida klajā savu debijas albumu "Horse Of The Dog", neviens viņiem nepiekāra "nākamās lielās sensācijas" birku un necildināja grupu līdzās pārējiem britu rokmūzikas skatuves 2002.gada jaunienācējiem (The Music, Electric Soft Parade u.c.). Laiks atkal visu nolicis vietās - EMBLD jau ar otro ierakstu apliecina savu piederību 21.gadsimta rokgrupu pasaules mēroga TOP 10 elitei, un šodien to ir gatavi atzīt arī ietekmīgākie kritikas izdevumi.{}

THE EIGHTIES MATCHBOX B-LINE DISASTER

 "The Royal Society"

 (No Death/Universal)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Kad Eighties Matchbox B-Line Disaster laida klajā savu debijas albumu "Horse Of The Dog", neviens viņiem nepiekāra "nākamās lielās sensācijas" birku un necildināja grupu līdzās pārējiem britu rokmūzikas skatuves 2002.gada jaunienācējiem (The Music, Electric Soft Parade u.c.). Laiks atkal visu nolicis vietās - EMBLD jau ar otro ierakstu apliecina savu piederību 21.gadsimta rokgrupu pasaules mēroga TOP 10 elitei, un šodien to ir gatavi atzīt arī ietekmīgākie kritikas izdevumi.

The Eighties Matchbox B-Line DisasterTeju vai visās biogrāfijās apskata varoņi tiek pozicionēti kā "grupa, kas radusies pirmajā jaunās tūkstošgades dienā" - pievērsim acis uz šiem PR untumiem, labi zinādami, ka jaunais mileniums sākās nevis ar 2000., bet 2001.gadu (Eighties Matchbox apgalvo, ka ideja par grupas dibināšanu dzimusi 1999.gada Vecgada vakarā, Braitonā). Interesanti, bet klausītāji grupu būtībā pamanīja ātrāk par lielāko vairumu mūzikas apskatnieku - jau 2003.gada sākumā Lielbritānijas singlu topā parādījās lieliskie "Psychosis Safari" un "Chicken". EMBLD debijas albums, 2002.gadā izdotais "Horse Of The Dog" pielīdzināms zibens spērienam - īss (EP garumā), bet ārkārtīgi spēcīgs holeriskas enerģijas un muzikālas inteliģences trieciens. Iespējams, tieši "Horse Of the Dog" formāts inspirējis, piemēram, The Hives šāgada veikuma "Tyrannosaurus Hives" koncepciju. 

"The Royal Society" ir mazliet mierīgāks un apdomīgāks, eksplozivitātes virsotni tas saniedz vienīgi finālkompozīcijā "The Man Of The Way Of The Staf". EMBLD mūziku nav viegli klasificēt - kaut kas no hard rock, stoner rock, garage, punk, grindcore... Jāatzīst, pašu mūziķu piedāvātais apzīmējums "dark psychosis rock" viņu daiļradi raksturo precīzāk nekā oficiālie termini. Tikpat meistarīgi apslēptas ir arī ietekmes, protams, EMBLD lieliski pārzin rokmūzikas pagātni, savukārt no šodienas izcilniekiem visvairāk līdzību viņu ierakstos saklausāms ar Queens Of The Stone Age. Diezgan likumsakarīgi, ja ņem vērā, ka grupu producē QOTSA tiešo priekšteču Kyuss producents Chris Goss. Līdzās bagātīgam ideju klāstam un perfektam izpildījumam, šeit izskan arī kvantums nepārspējamu melodiju. Viens no gada spēcīgākajiem ierakstiem rokmūzikas žanrā.

"If You're Feeling Lonely, throw your TV out of the window and come on dance with me..." 

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1173{}4{}0{}{}2004-12-13{}21:29:00{}ISIS "Panopticon" (12/15){}mp3Gluži kā čūska, kas aprijusi savu asti benzola formulas atklājēja Frīdriha Kekulē sapnī, Bostonas kvinteta Isis ierakstā "Panopticon" rokmūzikas avangards savienojies ar tās smagākajām izpausmēm. Citiem vārdiem, beidzot esam sagaidījuši ierakstu, kurā mēģināts sintezēt divas roka marginālijas - intelektuālo (postroks) un ekstremālo (metāliskais roks).{}

ISIS

 "Panopticon"

 (Ipecac)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Gluži kā čūska, kas aprijusi savu asti benzola formulas atklājēja Frīdriha Kekulē sapnī, Bostonas kvinteta Isis ierakstā "Panopticon" rokmūzikas avangards savienojies ar tās smagākajām izpausmēm. Citiem vārdiem, beidzot esam sagaidījuši ierakstu, kurā mēģināts sintezēt divas roka marginālijas - intelektuālo (postroks) un ekstremālo (metāliskais roks).

IsisMazliet rada neizpratni ārzemju kolēģu uzstājīgā tieksme identificēt Isis vienīgi kā smagā metāla grupu. Manuprāt, mākslinieku prioritāte, vismaz apskatāmajā ierakstā, ir postroks. Metāliskie grindcore akcenti, kas ik pa brīdim izpaužas ģitāru draivos un vokālā, kalpo tikai kā piedeva, pildot garšvielas funkciju. Kā jau nereti jaunu virzienu pirmajos meklējumos, "Panopticon" vēl gluži nav šedevrs, tomēr tas ir ļoti solīds, respektējams un baudāms postroka apcerīgo noskaņu un metāliskās rokmūzikas skarbuma sindikāts. Atņemiet Mogwai mazliet smalkuma, melodiskuma un niansētības un pievienojiet nedaudz smagnēja asuma, vai arī palēniniet un sadaliet lielākos periodos Kalpana muzikālo plūdumu - iespējams, gūsiet nelielu, bet samērā adekvātu priekšstatu par "Panopticon" skanējumu.

Idejiskā ziņā albums vērtējams ar "izcili", tam ir visas iespējas kļūt par iedvesmotāju jauniem avangarda rokmūzikas kreatīvajiem sasniegumiem. Isis ir parādījuši ceļu - atliek cerēt, ka netrūks uzņēmīgu sekotāju, atklājot mūzikas pasaulei jaunus apvāršņus. Post rock un metal ķīmiskajās reakcijās tas ir iespējams.

Skaņas paraugs: 

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1174{}4{}0{}{}2004-12-14{}22:19:23{}RAINSTICK ORCHESTRA "The Floating Glass Key In The Sky" (13/15){} Japānas elektroniskā, modernā džeza mūzikas meistaru duets Baku Tsunoda un Naomiči Tanaka sarūpējuši lielisku dāvanu visiem sapņotājiem - kaut ko tik vieglu, gaisīgu un pozitīvu reti gadās dzirdēt. Mūzika, kas liek noticēt neiespējamajam.{}

RAINSTICK ORCHESTRA

 "The Floating Glass Key In The Sky"

 (Ninja Tune)

 

 

--------------------------------------------------

Japānas modernā, elektroniskā džeza mūzikas meistaru duets Baku Tsunoda un Naomichi Tanaka sarūpējuši lielisku dāvanu visiem sapņotājiem - kaut ko tik vieglu, gaisīgu un pozitīvu reti gadās dzirdēt. Mūzika, kas liek noticēt neiespējamajam.

Abi Tokijas mākslinieki kopīgi sacer mūziku jau 4 gadus, ikdienā katrs darbodamies savā sfērā - Baku ir grafiskais redaktors, bet Naomiči - inženieris. "Floating Glass..." ir dueta pirmais ieraksts, tas šogad izpelnījies ievērību tālu aiz Uzlecošās saules zemes robežām. "Esam iespaidojušies no dažāda veida mākslām, turklāt visvairāk nevis no muzikālajām, bet zīmējošām un konstruējošām" - diezgan trāpīgi savu daiļradi raksturo paši Rainstick Orchestra.

Ar minimālisma koncepcijas palīdzību abi mūziķi veido skaņu rakstus, kas liek aizmirsties, atver apziņu neierobežotam fantāziju lidojumam un dod iespēju sajust to bezgalīgā plašuma un brīvības izjūtu, kādu cilvēku priekšstatos izjūt kondors vai ērglis, planējot simtiem metru virs zemes. Visa albuma gaitā vienas skaņu virknes nomaina nākamās, savstarpēji mijiedarbojoties un rezonējot niansētus blakustoņus. Interesanta ir šīs koncepcijas, kā arī gaišo toņu polifoniskā skanējuma sasaukšanās ar Indonēzijas gamelāna mūzikas tradīciju - kādam varbūt šķitīs dīvaini, tomēr līdzīgas asociācijas radušās ne man vienīgajam. Protams, gamelāna metalofonu un ksilofonu vietā šeit darbojas piano un elektronika, ritmiskā struktūra ir tuvāka džezam, tomēr vēsturisku saiti nav grūti atrast - kā zināms, Steve Reich, Philip Glass minimālisma iedvesmas avots bijis tieši gamelāns, savukārt uz Rainstick Orchestra zināmām līdzībām ar Reich ir norādījuši pasaules mēroga eksperti. Nemaz nerunājot par to, ka "Electric Counterpoint Fast" ir Reich koverversija...

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1175{}4{}1{}1987{}2005-02-26{}23:59:19{}Singer-songwriter mūzikas jaunāko ierakstu apskats{}

Apzīmējums singer songwriter, pēc savas būtības, ir attiecināms uz visiem izpildītājiem, kas paši sev raksta dziesmas - no Gunāra Meijera līdz Tomam Veitsam. Visbiežāk ar šo jēdzienu tiek saprasti akustiski folk, kantri un līdzīgu stilu pārstāvji. Šajā apskatā pārskats par jaunāko, kas nonācis pasaules uzmanības centrā no dziesminieku puses, cenšoties aptvert stilistiski dažādu amplitūdu.

{}

Apzīmējums singer songwriter, pēc savas būtības, ir attiecināms uz visiem izpildītājiem, kas paši sev raksta dziesmas - no Gunāra Meijera līdz Tomam Veitsam. Visbiežāk ar šo jēdzienu tiek saprasti akustiski folk, kantri un līdzīgu stilu pārstāvji. Šajā apskatā pārskats par jaunāko, kas nonācis pasaules uzmanības centrā no dziesminieku puses, cenšoties aptvert stilistiski dažādu amplitūdu.   

ANTONY AND THE JOHNSONS "I Am A Bird Now" (Secretly Canadian)

 

Anthony, kas kļuvis par jaunā gada spožāko atklājumu singer/songwriter skatuvē, manuprāt, seko pasaules izsmalcinātākā dziesminieka Damien Rice pēdās. Protams, ar dažām atšķirībām - šeit ir uzsvars uz klavierēm, nevis akustisko ģitāru kā centrālo instrumentu, tomēr ārkārtīgi smalkais un niansētais pieskāriens, stīgu un vokāla skanējums norāda uz ciešām līdzībām. Turklāt albums ir melanholiski dramatisks, skaistu melodiju un oriģinālu izgājienu pārpilns, līdz sirds dziļumiem saviļņojošs. Anthony neaizmirst arī par pārsteigumiem, piemēram, piedāvājot blūza interpretāciju "Fistfull Of Love".

ANI DI FRANCO "Knuckle Down" (Righteous Babe)

 

Pieredzējušās amerikāņu dziesminieces Ani Di Franko galvenie ieroči ir divi - akustiskā ģitāra un balss, kuri tiek locīti visdažādākajos variantos. Brīžiem tiem piebiedrojas bass, bungas, kāds stīgu instruments vai akordeons, lai jaunajā Franko albumā pārsvarā radītu padrūmu, filozofisku skanējumu, kaut gan netrūkst arī enerģisku un samērā pozitīvu dziesmu. Domājams, ka ieraksts patiks gan PJ Harvey (arī Franko mūzikā netrūkst panciska skarbuma), gan tādu dziesminieču kā Džūlijas Doironas, Lauras Veirsas, Cat Power cienītājiem.

GRUFF RHYS "Yr Atal Genhedlaeth" (Rough Trade)

 

Super Furry Animals pēdējais ieraksts "Rings Around The World" joprojām ir viens no manis visu laiku iecienītākajiem, diemžēl šī grupa nav ieņēmusi sev pienākošos statusu britu avangarda rokmūzikas hierarhijā, kas būtu teju samērojams ar Radiohead. SFA solista Gruff Rhys debijas albums (atļāvos šo pieskaitīt s-s kultūrai), par nožēlu, arī nav tas, kas mūzikas apskatniekiem beidzot liktu ar adekvātu uzmanību pievērsties viņa grupai - tas ir melodisks, rotaļīgs, asprātīgs un nedaudz psihodēlisks, tomēr SFA mākslinieciskās kvalitātes nesasniedz.

M. WARD "Transistor Radio" (Merge)

 

Amerikāņu dziesminieks M.Ward laidis klajā savu trešo ierakstu, kurā rodamas arī divas pārstrādātas versijas - The Beach Boys "You Still Believe In Me" un Baha "Well-Tempered Clavier", kas attiecīgi iesāk un noslēdz albumu. Te sastopamas tradicionāla country labākās izpausmes, patīkami vokālie locījumi un Teksasas pēcpusdienas saule. Mākslinieka muzikālā valoda piedāvā arī šo to no roka klasikas, var saklausīt dažu labu The Beatles citātu. Vienkāršuma, labestības un nepretenciozitātes caurstrāvots ieraksts, tiesa, interesants tikai vienai divām klausīšanās reizēm.

BEN LEE "Awake Is The New Sleep" (New West)

 

Austrālijas dziesminieka sestais albums sākas ar uzmundrinošu himnu dzīvei "Whatever It Is", turpinās tikpat enerģiski ar hita cienīgo "Gamble Everything For Love". Ben Lee brīžiem izmanto bērnu kori backing vokālam, brīžiem pavisam uzmanīgi pieskaras mūzikai ar elektroniku. Līdzīgi kā augšup apskatītais Anthony, Lee piedāvā arī vienu blūzu ("Light"), kuru tad arī gribētos dēvēt par plates interesantāko mirkli. Kopumā viegls, melodisks, indie roķīgs un ne pārāk artistisks dziesminieka ieraksta paraugs.

BONNIE PRINCE BILLY & MATT SWEENEY "Superwolf" (Drag City)

 

Muzikāli hiperaktīvo ASV dziesminieku Will Oldham (piedalījies arī vairākos hiphop projektos) vienmēr saistījusi jūras tematika, arī savā jaunajā, kopā ar ex-Zwan un Chavez ģitāristu Matt Sweeney ierakstītajā platē viņš apspēlē to pašu. Ieraksts variē no vidējiem līdz lēnajiem tempiem, skanējums ir diezgan netipisks, brīžiem tuvs rokmūzikai, pateicoties elektriskajai ģitārai. Tembrālās nianses ģitāru skanējumā ir viena no albuma galvenajām vērtībām, imponē arī kopējā, pārdomu noskaņu un dažu asāku akordu mijiedarbībā ieturētā gaisotne.

JULIAN COPE "Citizen Cain'd" (Head Heritage)

 

Šis ir pavisam atšķirīgs singer songwriter piemērs. Pusleģendārā mūziķa, vēsturnieka un rakstnieka Julian Cope jaunākais ieraksts ir pilnasinīgs rokmūzikas paraugs, te kondensējas dažādi žanra virzieni, no punk līdz lo-fi skatuvei. Cope albumu izdevis, sadalītu divos atsevišķos, īsos (nedaudz virs pusstundas katrs)diskos, pamatojot šādu izvēli ar to, ka ieraksts esot "psiholoģiski pārāk nogurdinošs, lai būtu viens veselums". Pirmā plate patiks ļoti dažādas rokmūzikas cienītājiem - no klasiķiem The Stooges vai David Bowie līdz 90.gadu nogales Blur, 80's Matchbox B-Line Disaster, Melissa Auf Der Maur u.c. - spektrs ir praktiski neierobežots. Otrā daļa ir diezgan atšķirīga, te vairāk dzirdams jau ierastāks dziesminieka skanējums, kaut joprojām ar stipru roķīguma klātbūtni.         

ANDREW BIRD "

The Mysterious Production of Eggs" (Righteous Babe)

 

 

Čikāgieša Andrew Bird pamanāmākā muzikālā priekšrocība ir vijoles spēles prasme, tomēr tas nav vienīgais faktors, kas viņa jaunāko plati padara atšķirīgu un unikālu visā mūsdienu plašajā dziesminieku kustības kontekstā. Citāda dziesmu uzbūve, ko vairs nevar īsti asociēt ar folk, country, bluegrass un tamlīdzīgiem s-s ierindas žanriem, lai gan to iezīmes šeit nenoliedzami ir. Dažbrīd tā pat tuvojas poproka formulai, tomēr šajā gadījumā ar ļoti izteiktu izsmalcinātības un elegances piegaršu, ierakstā dzirdami dažādi oriģināli un inovatīvi instrumentālie paņēmieni, kas nereti veido diezgan neparastas muzikālās difūzijas. Vijole, akustiskā ģitāra, metalofons, mbira un bungas rāda, ko māk, un vietā ir arī paša Bird svilpošana. Arī ar neparastu, skaistu noskaņu un nevainojamām melodijām pildīts albums.

IMANTS DAKSIS "Elpo, bērns!" (Pienene; 2004)

 

Par Imantu Daksi viss iespējamais, šķiet, jau pateikts, atliek tikai pievienoties atzinīgajiem vērtējumiem. Dziesminieka pāri malām plūstošā emocionalitāte vokālā un interesantie, bagātīgie teksti pat neprasa sev līdzās neko vairāk par labu akustiskās ģitāras pavadījumu un dažām balss reverberācijām. Interesanti, ka Daksis it kā sapludina divas dažādas singer songwriter tradīcijas - Krievijas, Austrumeiropas ietekmes jūtamas melodiju komponēšanas piegājienā, kamēr akustiskās ģitāras pavadījuma maniere brīžiem nav tālu no modernajiem Rietumu paraugiem. Dzīvs, izjusts un lielisks albums.

WILLY MASON "Where The Humans Eat" (Team Love; 2004)

 

19-gadīgā Willy Mason debijas LP izdod šogad atsevišķi apskatītā Conor Oberst (Bright Eyes) leibls Team Love, arī tas noteikti ir viens no faktoriem, kālab "Where The Humans Eat" izpelnījies tik lielu uzmanību. Nevarētu sacīt, ka pati Mason mūzika to nebūtu pelnījusi - albums ir cienījami nostrādāts un "pavelkošs" ar savām melodijām un instrumentācijām, kuras ātri iepatīkas un nemaz tik ātri neapnīk. Kopumā mākslinieks turas pie pārbaudītām, klasiskām folk, country formulām, lai gan dzirdami daži arī ekscentriskāki numuri. Ņemot vērā Mason vecumu, domājams, viņa daiļradē labākais tomēr vēl priekšā.                

Hip Hop mūzikas jaunāko ierakstu apskats (08.02.2005)

Metāliskās rokmūzikas jaunāko ierakstu apskats (28.01.2005)  

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

           

{}13{}||1176{}4{}0{}{}2004-12-19{}03:56:43{}BLUES EXPLOSION "Damage" (12/15){}Atgriešanās pie blūzroka skanējuma vispārējās "revival" revolūcijas kontekstā vismaz pagaidām nav plaši vērojama tendence. Šāda notikumu scenārija gadījumā, iespējams, ja ne par topu un ekrānu, tad vismaz laikrakstu un žurnālu mūzikas sleju īstiem varoņiem kļūtu Blues Explosion - apvienība, kas jau kopš deviņdesmito sākuma piedāvā sešdesmito blūzroku savā, futūriski savdabīgajā izpratnē.{}

BLUES EXPLOSION

 "Damage"

 (Sanctuary)

 

 

--------------------------------------------------

Atgriešanās pie blūzroka skanējuma vispārējās "revival" revolūcijas kontekstā vismaz pagaidām nav plaši vērojama tendence. Šāda notikumu scenārija gadījumā, iespējams, ja ne par topu un ekrānu, tad vismaz laikrakstu un žurnālu mūzikas sleju īstiem varoņiem kļūtu Blues Explosion - apvienība, kas jau kopš deviņdesmito sākuma piedāvā sešdesmito blūzroku savā, futūriski savdabīgajā izpratnē. 

Blues ExplosionGrupa dibināta 1990.gadā, Ņujorkā. Pirmie panākumi popularitātes ziņā atnāk 1993.gadā, kad singla "Afro" video mazliet parādās MTV  ēterā. Ar nākamajiem albumiem grupa nostiprina vietu pašizraudzītajā nišā, un "Damage" ir apaļais desmitais albums viņu diskogrāfijā. Interesanta ir dažu triphopa dievu Dj Shadow, Martina Topley-Bird un Dan The Automator piedalīšanās šajā ierakstā kā viesmāksliniekiem, nezinātājam viņu klātbūtni gan grūti konstatēt.

 Blues Explosion savu oriģinālo pieeju mūzikai meklē caur blūza, roka, hiphopa simbiozēm, vienubrīd pamanoties skanēt gandrīz kā leģendārie Yardbirds, dziesmā "Hot Gossip" piedāvājot versiju, kāds izklausītos Kid Rock, ja būtu teleportējies 60. gadu blūzroka uzplaukuma laikmetā Lielbritānijā, "Mars, Arizona" atgādinot Blur lo-fi ziedu laikus un kaleidoskopu sakratot pavisam ar funky noskaņām kompozīcijā "Rivals" un citām aizraujošām idejām. Tas viss emaljēts ar ļoti atzīstamu instrumentālo profesionalitāti, kuras galvenie raksturlielumi - fūzētas ģitāras, smagi basi, blūzīgi piesmacis un roķīgi klaigājošs vokāls. Blūza dvēseliskās smeldzes meklētājiem šis ieraksts nederēs, toties postmodernisma cienītājiem, kā arī tiem, kam gāja pie sirds Graham Coxon šāgada veikums "Happiness In Magazines", "Damage" var proponēt kā veiksmīgāku, idejiski bagātāku un inteliģentāku ierakstu.

Skaņas piemērs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1183{}4{}1{}1785{}2005-01-08{}19:50:46{}2004. gada labāko albumu TOP 100{}

2004.gads jau kļuvis par vēsturi, tomēr labas mūzikas meklētājiem
tas dāvājis neskaitāmus lieliskus ierakstus, kuri aktuālo un
klausāmo kompaktdisku vidū paliks uz visiem laikiem, kļūdami par
katra personīgo klasiku. Šeit piedāvāju savu versiju
par vērtīgākajiem mūzikas ierakstiem 2004.gadā - kāds varbūt
gūs ierosmi redzesloka paplašināšanai, kāds cits sašutis noņurdēs:
"Kas tas par sviestu?"... Raksta nobeigumā pievienotas saites arī uz
citiem apskatiem par labāko aizvadītā gada (nosacīti populārajā) mūzikā.

{}

2004.gads jau kļuvis par vēsturi, tomēr labas mūzikas meklētājiem
tas dāvājis neskaitāmus lieliskus ierakstus, kuri aktuālo un
klausāmo kompaktdisku vidū paliks uz visiem laikiem, kļūdami par
katra personīgo klasiku. Šeit piedāvāju savu versiju
par vērtīgākajiem mūzikas ierakstiem 2004.gadā - kāds varbūt
gūs ierosmi redzesloka paplašināšanai, kāds cits sašutis noņurdēs:
"Kas tas par sviestu?"... Raksta nobeigumā pievienotas saites arī uz
citiem apskatiem par labāko aizvadītā gada (nosacīti populārajā) mūzikā.

Mikseris.LV 2004.gada albumu TOP 100

1. AYREON "The Human Equation"    15/15    (rock opera)

 Kad Ayreon (un vairāku citu muzikālu projektu) autoram, holandietim Arjenam Antonijam Lukassenam
reiz jautāja, vai viņš gadījumā neesot ģēnijs, Lukassens atbildēja
ģēnijam raksturīgā, pieticīgā garā - nē, es tikai nodarbojos ar to, kas
man patīk. Un Lukassenam patīk radīt mūsdienīgas rokoperas, kas piedāvā
gan dramaturģiski izsmalcinātus sižetus, gan augstākās klases muzikālo
sniegumu. Lukassena pērnais darbs ,,The Human Equation" ir pagaidām
izcilākais Ayreon sērijas ieraksts, kas recenzijas ievadā minēto jautājumu drīzāk tuvina apgalvojuma formai. Pēc futūriskajām sāgām par pēdējo cilvēku - Marsa kolonizatoru likteņiem, šoreiz Arjens Antonijs Lukassens pievērsies
reālākam, taču ne mazāk interesantam konceptuālam stāstam, kura
galvenais varonis ir kāds vīrietis, kurš pēc smagas autoavārijas komas
stāvoklī guļ reanimācijā. Katra
no dubultalbuma 20 dziesmām stāsta par vienu dienu (epizodi) viņa (un
palātā klātesošo sievas un drauga) sajūtās. Pakāpeniski uzaustot atmiņā
visai līdzšinējai dzīvei, galvenā varoņa prātā risinās nemitīga
psiholoģiska cīņa - cīņa par dzīvību vai nāvi... Muzikāli ieraksts ir
ne mazāk pārsteidzošs - ar ļoti augstu meistarību šeit apvienoti dažādi
žanri, pamatā dominējot progresīvajam metālam un ārtrokam. Tehniski
viss ir noslīpēts līdz absolūtam perfektumam, bet faktors, kas albumā
piesaistīs ikvienu potenciālo klausītāju, ir lieliskās melodijas. Tomēr
,,The Human Equation" ir kas vairāk par atsevišķu mūzikas ierakstu -
sajūtas pēc tā pilnīgas izgaršošanas līdzinās emocijām pēc labas filmas
vai teātra izrādes noskatīšanās.

2. TORSTEN RASCH "Mein Hertz Brennt"     15/15    (classical)

Unikālais
projekts, kurā Drēzdenes simfoniskais orķestris demonstrē savu
neierobežoto muzikālo virtuozitāti, operdziedonis Renē Papē - vareno balsi un aktrise Katrīna Talbaha - prasmi spokaini deklamēt, par nosacītu pamatu izvēloties Rammstein
melodijas, Mikseris.LV skatījumā bija labākais jau gada pirmajā
pusē, un no formas izsmalcinātības viedokļa savu pozīciju nav
zaudējis (Ayreon, mazliet atpaliekot šajā komponentā,
pārliecinoši uzvar ar saturu un koncepciju). Ieraksta vērtību atzinuši
arī Vācijas akadēmiskie kritiķi - rudenī albums saņēma apbalvojumu
"Classic Echo" kā gada debija. Tam iespējams tikai un vienīgi piekrist.

3. EYVIND KANG "Virginal Co-Ordinates"    14/15    (classical/world music)

No idejiskā
radošuma un muzikālās profesionalitātes viedokļa šis ir vēl viens
dārgakmens, ko 2004.gads atstājis mūzikas vēsturei - iespējams, pirmo
reizi radīta tik eklektiska dažādu pasaules tautu klasiskās mūzikas
tradīciju sintēze. Stīvam Reiham raksturīgs stīgu
minimālisms, Indonēzijas gamelāna skanīgie ritmi, Tuvo Austrumu
okcidentālās klasiskās mūzikas paraugs nubas formā, pat pavisam
brīvdomīga Indijas rāgas stilistikas interpretācija savienojumā ar
rokmūziku - tas viss (un daudz kas cits) šeit sastopams vienuviet.
"Virginal Co-Ordinates" dažādām kultūrām atvērtam klausītājam var kļūt
par neaizmirstamu piedzīvojumu.

4. BJORK "Medulla"    14/15    (a cappella/electronica)

Bjorkas
jaunais albums pēc trīs gadu klusuma pauzes skaidri apliecina, ka
mākslinieces radošais ģēnijs sevi joprojām nav izsmēlis. "Medulla" ir
apvērsums a cappella žanrā - lai arī ar
elektroniskiem pielabojumiem, tomēr šādi izmantot cilvēka balsi
mūzikā neviens vēl nebija iedomājies. Albuma saturiskā iecere -
cilvēka dziļāko, primitīvāko instinktu atveide realizēta caur
artistisku beat box un rīkles dziedāšanu. Bjorkas
elitārais rokraksts, lieliskas melodijas, netradicionālas idejas -
"Medulla" ir globāli šokējošākais un viens no izcilākajiem aizvadītā
gada ierakstiem, kas mākslinieces cienītāju skaitu samazināja vismaz uz
pusi. Pārmetumi formālismā, kas ir "Medullas" oponentu
vienīgais "jājamzirdziņš", šajā gadījumā ir vairāk nekā
nekorekti - šeit ir ne tikai perfekta forma, bet arī saturs un dvēsele!

5. LISA GERRARD "Immortal Memory"     14/15    (classical/sacral)

Lizas Džerardas un īru komponista Patrika Kesidija
reliģisko motīvu piesātinātais kopdarbs ,,Immortal Memory" spēlējas ar
Džerardas izcilo balsi uz lēni viļņojošas simfoniskās mūzikas fona.
Galvenā vērība jāpievērš tieši vokālam, pavadījums ar dažiem izņēmumiem
šeit ieņem vairāk noskaņas radītāja lomu, tajā pašā laikā nevainojami
harmonējot ar Džerardas dziļajām, augstajām un zemajām solo vibrācijām,
kas nereti saspēlējas, klājas viena virs otras un dažbrīd pat rada
virstoņu efektus. Meditatīvs, emocionāli un saturiski iespaidīgs
ieraksts.

 

6. SQUAREPUSHER "Ultravisitor"    14/15    (electronica/IDM/jazz)

Šis
ir no tiem ierakstiem, ko nevar iemīlēt uzreiz, tomēr, kad tas notiek -
tad uz visiem laikiem. Ārkārtīgi sarežģīts un izsmalcināts vācu
elektroniķa Toma Dženkinsona (Squarepusher) šedevrs, kas apvieno ekstrafutūrisku sintētiku, kāda pēdējā gada laikā dzirdēta varbūt vēl Leafcutter John
ierakstos, ar džeza elementiem un epizodiski klāt piemiksētiem publikas
aplausiem no performancēm, kurās mākslinieks uzstājies ar šo materiālu.
,,Tukšā dūšā" gan nav ieteicams - pirms ,,Ultravisitor" baudīšanas der
,,iesildīties" ar kaut ko vieglāk sagremojamu, piemēram, Martin, Medeski & Wood vai Mouse On Mars albumiem.

7. JOHN ZORN "Electric Masada Vol. 4"   14/15    (jazz/fusion)

Ņujorkas leģendārā džeza meistara Džona Zorna "Electric
Masada" kolekcijas ceturtais darbs ir līdz malām pildīts ar
eksperimentiem un psihodēliju. Mākslinieka aizrautība un maksimālisms
šeit jūtams ik uz soļa - saksofonam jāskan tā, it kā to nežēlīgi
spīdzinātu, bungu komplektam jārīb, it kā to tricinātu nevis
bundzinieks, bet zemestrīce. Kā papildelementus Zorns pievieno arī
elektriskās ģitāras partijas - iespējams, salīdzinājums nebūs gluži
korekts, bet kaut kas šajā fusion ārprātā atgādina arī Džimija Hendriksa izteiksmes manieri. Lai nu kā, Mikseris.LV skatījumā "Electric Masada 4" ir aizvadītā gada labākais džeza mūzikas ieraksts.

8. MUM "Summer Make Good"    14/15     (post rock)

Islandes otrai pazīstamākajai grupai (aiz Sigur Ros)
padevies viens no gada smagnējākajiem un eksperimentālākajiem
ierakstiem, kura muzikālais saturs līdzās dažiem instrumentiem
(trompete, akordeons u.c.) piepildīts ar vairākiem nestandarta
skaņrades avotiem (ūdens čalas, vēja šalkas, kuģa klāja čīkstēšana
utt.). Ar pasaules dīvaināko solistes balsi, gada skaistāko melodiju
(,,Weeping Rock Rock") un apbrīnojami izsmalcinātām skaņu fūzijām Mum šeit izspēlē jūras ceļojumu viņpasaules ūdeņos - jautājums tikai, vai klausītāja uztverei ir pa spēkam tam izsekot.

9. CLOUDDEAD "Ten"    14/15     (hip hop)

Oklendas alternatīvā repa trio (Doseone, Why? un Odd Nosdam)
otrajā un, pēc pašu teiktā - pēdējā albumā sastopami pārsteidzoši
īpatnēji hiphopa eksperimenti, kas izpaužas gan pusčukstošās un
pusdziedošās balss intonācijās, gan neprognozējamos skanējuma līkločos.
Jau ar 2001.gada ierakstu mākslinieki apliecināja, ka ir viena no
oriģinālākajām repa apvienībām pasaulē, arī ,,Ten" piedāvā gluži
neticamu muzikālo fantāziju lidojumu, miksējot triphopu, hiphopu, indie
popu un radot fantasmagorisku noskaņu vīzijas.

 

10. HELIUM VOLA "Liod"    14/15    (mediaeval/electro pop)

Helium Vola ass ir akadēmiski skolotais pianists, producents un komponists Ernst Horn un Sabine Lutzenberger,
kura tiek pamatoti dēvēta par vienu no šābrīža skaistākajām senās
mūzikas balsīm Eiropā. Rezultāts ir briljants - visfutūristiskākā
elektronika, kādu vien iespējams iztēloties, šeit savijas ar dzīvo
instrumentu (čells, kokle, arfa u.c.) iespēlēm un smalku
viduslaiku dziedājumu, kopā radot šķietami neiespējamu un nebaudāmu
muzikālo sintēzi. Tomēr tā ir gan iespējama, gan baudāma, pat vairāk -
"Liod" nosaucams par īstenu tīrradni dienās, kad muzikālo ideju telpa
šķiet pārsātināta un izsmelta.

 

11. TOM WAITS "Real Gone"    14/15    (blues/folk)

Toma Veita
jauno ierakstu var traktēt divējādi - uzskatīt, ka māksliniekam
piemeties vecuma plānprāts, vai tieši pretēji - "Real Gone" ir viņa
muzikālā brieduma augstākais atskaites punkts. Tiesa, abas versijas
viena otru nebūt neizslēdz... Pirmais, kam vēlos pievērst
uzmanību, klausoties šo, manuprāt, lielisko darbu, ir "Real Gone"
izturētā noskaņa. Šoreiz lo-fi skaņas (ne)kvalitātes taktika
ir attaisnojusies  - albums aizrit maģiskā gaisotnē, radot
iespaidu, ka patiesībā skan kāda tāla, garo viļņu frekvencē nejauši
uztverta raidstacija. Bet īpašas uzmanības vērta ir albuma smalkā
koncepcija - piešķirt blūza estētikai niansētas psihodēlijas iezīmes.
Ekselents darbs. 

12. EINSTURZENDE NEUBAUTEN "Perpetuum Mobile"    14/15     (industrial/dark ambient)

Vācu
industriālās mūzikas leģendu 2004.gada veikums "Perpetuum Mobile"
pilnībā atklājas pēc vairākām klausīšanās reizēm. Dažādu sadzīves
priekšmetu pārtapšana par mūzikas instrumentiem, kas piedāvā sastapties
ar kvantumu interesantām skaņām, vien ir ko vērta. Mijoties
kompozīcijām, kurās Bliksa Bargelda dziedāšanas maniere ir pārsteidzoši līdzīga Kurta Vāgnera (Lambchop)
mierpilnajai izteiksmei un
enerģiskiem vokālajiem eksperimentiem, čukstot vai
pusbalsī murminot dažādās īpatnējās intonācijās, bet
"piedziedājumos" cikliski atkārtojot noteiktas hipnotiskas frāzes,
albums apliecina, ka EN nav zaudējuši tvērienu. 

13. MADVILLAIN "Madvillainy"    13/15    (hip hop)

Amerikāņu repera, producenta, dīdžeja Madlib un britu repera MF Doom
sadarbībā tapis netradicionāls, ekscentrisks hiphopa ieraksts. Tas
sastāv no īsām kompozīcijām, kuras kopskaitā šeit ir 22, un ikreiz
atstāj sajūtu, ka iepriekšējā gabala nobeigums ieaug nākamā sākumā,
tādējādi veidojot it kā nepārtrauktu rīmju, bītu un skaņu plūdumu.
Līdzās neskaitāmiem sempliem no vecām filmām un dziesmām,
ievērības cienīga ir Madvillain mūzika, kurai
raksturīgi skanēt mazliet neskaidri, miglaini, nianses apslēpjot
dūmakainos basos. Lielisku ideju duetam neaptrūkst visa albuma garumā.

 

14. PATRICK WOLF "Lycanthropy"    13/15    (folk/electronica)

Īrs Patriks Volfs pagājušajā gadā veica apvērsumu folkdziesminieku pasaulē, diemžēl to pamanīja tikai retais. Savu debijas ierakstu
,,Lycanthropy" bagātīgi sasālījis ar IDM elektronikas piedevām un brīžam
pavisām neierastām balssaišu vibrācijām, Volfs nelīdzinās nevienam no
zināmajiem mūsdienu singer-songwraiteriem, attālas un aptuvenas
paralēles varētu būt velkamas vienīgi ar Magnet.
Albums var saviļņot līdz sirds dziļumiem vai aizkaitināt, taču neviens
nevarēs noliegt, ka ,,Lycanthropy" ir muzikāli niansēts un inovatīvs
darbs.

 

15. 80's MATCHBOX B-LINE DISASTER "The Royal Society"     13/15    (rock)

Braitonas
grupa EMBLD jau ar otro ierakstu apliecina savu piederību
21.gadsimta rokgrupu pasaules mēroga TOP 10 elitei. No
šodienas izcilniekiem visvairāk līdzību viņu ierakstos
saklausāms ar Queens Of The Stone Age. Diezgan likumsakarīgi, ja ņem vērā, ka grupu producē QOTSA tiešo priekšteču Kyuss producents Chris Goss.
Līdzās bagātīgam ideju klāstam un perfektam izpildījumam,
šeit izskan arī kvantums nepārspējamu melodiju. Viens no gada
spēcīgākajiem ierakstiem rokmūzikas žanrā.

 

16. TORTOISE "It's All Around You"    13/15     (jazz/post rock)

Tev
jāšķērso tilts, kas kuru katru mirkli var sabrukt, vai kalnu pāreja,
kurā mazākais troksnis draud ar lavīnas izsaukšanu - apmēram šādas
sajūtas pārņem, klausoties Čikāgas leģendu Tortoise
pērnā gada monumentālo veikumu ,,It's All Around You". Nemitīgā
spriedzes izjūta, ka teju teju notiks muzikāla eksplozija (kas tā īsti
tomēr nepienāk), ir džeza ritmiskās pulsācijas un postroka
eksperimentālisma elpas klātbūtnes kopīgs rezultāts. Varbūt ne pārāk
pildīts ar jaunradi, tomēr muzikāli augstvērtīgs un noskaņām bagāts
ieraksts.

 

17. THE PAPER CHASE "God Bless Your Black Heart"    13/15    (indie rock)

Uzspļaujot
jebkādiem modes virzieniem vai stilu kategorijām, "God Bless Your
Black Heart" ir jauna muzikālās telpas dimensija, kas ar
katru nākamo kompozīciju arvien pārliecinošāk noārda ikvienu
asociatīvo saikni ar pazīstamo un prātā identificējamo. Bariem mūsdienu
indie rock spēlmaņu varētu apskaust The Paper Chase par viņu fantāzijas un oriģinalitātes rezervēm, šis ieraksts rokmūzikā šogad ir līdzīgs šedevrs kā Clouddead albums
"Ten" hiphopā - proti, abos gadījumos mūzika apgriež kājām gaisā sava
žanra likumus, ejot cieši kopā ar muzikālo kvalitāti
un nedefinējamu kopējo noskaņu.

18. LIARS "They Were Wrong So We Drowned"    13/15    (experimental)

Karenas O (Yeah Yeah Yeah's solistes) mīļotā drauga Engusa Endrjū vadītā apvienība Liars ar
šogad klajā nākušo otro studijas albumu pavisam samusināja prātus
kritiķiem (Allmusic - 9/10, Dotmusic - 8/10, Q - 8/10, Pitchfork -
6/10, NME - 6/10, Billboard - 4/10, Rolling Stone - 2/10, Spin - 0/10),
un nebūt nav grūti saprast, kāpēc. Ņūdžersijas mežos ierakstītais skaņu
materiāls, kas veltīts 16.gs. pagānu reliģiskajiem rituāliem, sastāv
gandrīz tikai no šķietami monotoniem ritmiem, aiz kuriem
aizslēpušās nelielas postroka ietekmes. Kāds tur brīnums, ka žurnāls
,,Spin", piemēram, nosauca šo ierakstu par ,,neklausāmu". Tomēr man
šķiet, ka šoreiz tieši albuma ,,neklausāmībā" slēpjas tā spēks un
skaistums. Par grupas īpatnējo domas lidojumu liecina kaut vai septītā
kompozīcija ,,Read The Book That Wrote Itself", kurā cita starpā skan
nemitīga papīra skrāpēšana ar kādu rakstāmo. ,,Liars" nebaidās balansēt
uz šaurās robežas starp abstrakto mākslu un diletantismu, tomēr viņiem
pilnībā izdodas palikt pirmajā pusē. 

19. BRIAN WILSON "Smile"    13/15    (pop)

Iespējams,
visilgāk tapušais albums cilvēces vēsturē 2004.gadā beidzot ieraudzīja
dienasgaismu, atstājot vielu neskaitāmām pārdomām, diskusijām,
analīzēm, bet visvairāk - sapņiem. Sapņiem, kuri runā
universālā valodā un sniedz ikviena sirdij interpretējamu
personīgās laimes zemes izjūtu. Var šaubīties, vai Braiens Vilsons
ar "Smile" ir uzkāpis kārotajā oriģinalitātes virsotnē
(popdziesmām ar šādu uzbūvi vismaz daļēji precedenti tomēr ir atrodami
- 60.gados, bītlu un pašu Beach Boys ierakstos), tomēr totālas konsumerisma
filozofijas laikmetā ir atgādinājis pasaulei, ka arī popmūzika
reiz ir bijusi un joprojām var būt tuvu ģeniāla.

20. THE FIERY FURNACES "The Blueberry Boat"    13/15    (indie rock)

Ļoti
patīkams, interesants, novatorisks, ar labu humora devu apveltīts un
pietiekami demokrātisks eksperimentāla indie roka albums (pirmais
iespaids par sakāpinātu pretenciozitāti izrādās maldīgs).
Kompozicionālajā uzbūvē dominē pēkšņas, lēcienveidīgas pārejas, kā arī
viena muzikālā motīva vairākkārtējs atkārtojums ar dažādiem līdzekļiem.
Taču pati jaukākā ,,The Blueberry Boat" iezīme ir tas, ar kādu
apskaužamu eklektisma izjūtu Frīdbergeri šeit izskrien cauri visai
rokmūzikas vēsturei, no 50-to rokenrola, 60-to blūzroka, 70-to ārtroka
un beidzot ar mūsdienu noise roka avangardu, protams, ietērpjot to
tikai sev raksturīgā manierē. Jāatzīst, esmu spiests pārvērtēt savus
sākotnēji mazliet skeptiskos vārdus attiecībā uz šo, gandrīz
nevainojamo darbu.

21. ARCADE FIRE "Funeral"    13/15    (post punk/indie rock)

Kamēr Franz Ferdinand, Interpol, The Futureheads un pārējie modīgie aizelsušies noņēmās ar post punk klišeju atkārtošanu kā labi iemācītu dzejolīti, Arcade Fire
ar burvīgo ,,Funeral" ierakstu spēja aizlēkt labu gabalu tālāk. Pārsvarā
izmantojot tos pašus stilistiskos līdzekļus, pievienojot izteiksmīgus
stīgu aranžējumus un kreatīvas idejas, Arcade Fire pārbīdīja iesūnojušo
postpanka atmodas koloniādi pa savam un radīja albumu, kurš žanra
ietvaros devis veselīgu progresa grūdienu. Nemaz nerunājot par to, ka
,,Funeral" ir viens no 2004-tā melodiski skaistākajiem ierakstiem.

 

22. DEVENDRA BANHART "Rejoicing In The Hands"    13/15    (folk)

Sanfrancisko Mākslas institūta absolvents Devendra Banhārts
ir vēl viens no mūsdienu interesantākajiem dziesminiekiem, kura talantu
pirms pāris gadiem pamanīja un gaismā izcēla neatkarīgās mūzikas
leģenda Maikls Gira (ex-Swans). Atšķirībā no gara radinieces Džoannas Ņūsomas, kuras vokāls tik uzkrītoši "atsit" Kerisu Metjūsu (Catatonia),
lai pārietu visa vēlēšanās viņas albumu "Milk Eyed Mander" nodēvēt par
kaut ko īpaši oriģinālu, Banhārts no tamlīdzīgām nepatikšanām
izvairījies un ierakstījis lielisku, negaidītiem pagriezieniem un
psihodēlisku atmosfēru pildītu akustisku folkalbumu.

23. LARS HORNTVETH "Pooka"    13/15    (jazz/electronica)

Norvēģijas mūziķu apvienības Jaga Jazzist dalībnieks Larss Horntvets
pirmos atzinības vārdus izpelnās jau ar to vien, ka radījis
šo izcilo kolektīvu. Paša Horntveta specifiskā muzikālā domāšana
"Pooka" albumā izpaužas kā instrumentu un skaņu dialogi - tā vien
šķiet, ka ieraksts ir dzīva saruna, kurā piedalās īpatnējas,
no kinomūzikas stilistikas sagrozīti atvasinātas stīgu
partijas, elektronika un džeza ritmiskā dinamika un pūšamie. Viss kopā rada pasauli, kas liek gan domāt, gan just.

 

24. LOS LOBOS "The Ride"     13/15     (americana/roots rock)

Pieaicinot viesmāksliniekos Tomu Veitu, Elvisu Kostello, Cafe Tacuba un citus ievērojamus vārdus, Los Lobos
radījuši aizraujošu ceļojumu ASV dienvidu, kantrī, blūza un roka
mūzikas pasaulē, kur katrai dziesmai piemīt savs, īpašs un
neatkārtojams starojums. Oriģinālā kopējā noskaņa un neskaitāmas
atjautīgas idejas instrumentācijās ļauj ,,The Ride" droši pieskaitīt
gada 30 labākajiem ierakstiem.

 

 

25. BAD PLUS "Give"    13/15    (jazz/post bop)

Izdzirdējuši amerikāņu Bad Plus
otrajā studijas ierakstā atskanam pāris pazīstamas melodijas,
džeza gardēži steidz ,,Give" norakstīt kā popsīgu un komerciālu skaņas
materiālu. Palieku pie nostājas, ka par tādu nevar uzskatīt albumu,
kurā trīs mūziķi tik egocentriski aizraujas ar savas anarhistiskās
virtuozitātes demonstrēšanu, ka meinstrīma džeza klausītājā tas var
izraisīt tikai antipātijas. Klavierspēle, kas nereti iziet ārpus
jebkādas sakārtotas struktūras robežām, brīvdomībā neatpaliekot arī
kontrabasam un bungām - Bad Plus sarunājas valodā, kurā lieliski
saprotas paši un kuru sapratīs tie, kas ,,Give" spēs noklausīties bez
pašizdomātiem aizspriedumiem.

26. SKALPEL "Skalpel"     13/15

27. MODEST MOUSE "Good News For People Who Love Bad News"    13/15

28. ANIMAL COLLECTIVE "Sung Tongs"    13/15

29. JĀNIS ŽILDE "Stāvi"   13/15

30. DOPESTYLE 1231 "Kut Masta Kurt PTS Dopestyle 1231"    13/15

31. PAN AMERICAN "Quiet City"    13/15

32. CARL HANCOCK RUX "Apothecary Rx"    13/15

33. ADEM "Homesongs"     13/15  

34. DILLINGER ESCAPE PLAN "Miss Machine"    13/15 

35. TV ON THE RADIO "Desperate Youth Blood Thirsty Babes"    13/15

36. RAINSTICK ORCHESTRA "The Floating Glass Key In The Sky"    13/15

37. BARK PSYCHOSIS "Codename: Dustsucker"    13/15

38. BADLY DRAWN BOY "One Plus One Is One"    12/15

39. CASTANETS "Cathedral"    12/15

40. MOUSE ON MARS "Radical Connector"    12/15

41. MAX RICHTER "The Blue Notebooks"     12/15

42. RICHMOND FONTAINE "Post To Wire"    12/15

43. !!! "Louden Up Now"    12/15

44. HAGGARD "Eppur Si Muove"     12/15

45. TREVOR DUNN'S TRIO CONVULSANT "Sister Phantom Owl Fish"    12/15

46. THE STREETS "A Grand Don't Come For Free"    12/15

47. BETA BAND "Heroes To Zeros"    12/15

48. JUNIOR BOYS "Last Exit"    12/15

49. KALPANA "Hors De Combat"    12/15

50. THERION "Sirius B"    12/15

51. KHONNER "Handwriting"    12/15

52. KEITH JARRETT "Out Of Towners"    12/15

53. MIGALA "La Incredible Aventura"     12/15

54. AMERICAN MUSIC CLUB "Love Songs For Patriots"     12/15

55. ALOHA "Here Comes Everyone"     12/15

56. MAGYAR POSSE "Kings Of Time"    12/15

57. DEERHOOF "Milk Man"    12/15

58. GUSTAVO "Beidzot"    12/15

59. AFTER FOREVER "Invisible Circles"     12/15

60. MACHINERIE PERFECT "Exotic Dark Matter"     12/15

61. ISIS "Panopticon"    12/15

62. LAURA VEIRS "Carbon Glacier"    12/15

63. DEARS "No Cities Left"     12/15

64. ILYA "They Died For Beauty"    12/15

65. THE EARLIES "These Were The Earlies"    12/15

66. PHISH "Undermind"    12/15

67. RUFUS WAINWRIGHT "Want Two"    12/15

68. MEDESKI MARTIN WOOD "End Of World Party"    12/15

69. DUNGEN "Ta Det Lungt"    12/15

70. MYLO "Destroy Rock'n'roll"    12/15

71. RJD2 "Since We Last Spoke"    12/15

72. SUFJAN STEVENS "Seven Swans"    12/15

73. KINGS OF LEON "A-ha Shake Heartbreak"     12/15

74. YOUSSOU N DOUR "Egypte"    12/15

75. TELEFON TEL AVIV "Map Of What Is Effortless"    12/15

76. SHALABI EFFECT "Pink Abyss"     12/15

77. WILCO "A Ghost Is Born"    12/15

78. ROBERT MILES & TRILOK GURTU "Miles Gurtu"    12/15

79. RAIMONDS PAULS & LSO "Crossroads"     12/15

80. BLUES EXPLOSION "Damage"    12/15

81. THE DIVINE COMEDY "Absent Friends"    12/15

82. IAN BROWN "Solarized"    12/15

83. LEGENDARY PINK DOTS "The Whispering Wall"    11/15

84. BROKEN SPINDLES "Fulfilled: Complete"  11/15

85. DJ SIGNIFY "Sleep No More"    11/15

86. ARCHIVE "Noise"    11/15

87. RATATAT "Ratatat"    11/15

88. DAVID BYRNE "Grown Backwards"    11/15

89. THE MUSIC "Welcome To The North"    11/15

90. HIDDEN CAMERAS "Mississauga Goddam"    11/15

91. THE CONCRETES "The Concretes"    11/15

92. TAHITI 80 "Extra Pieces Of Sunshine"    11/15

93. KINGS OF CONVENIENCE "Riot On An Empty Street"    11/15

94. THE SECRET MACHINES "Now Here Is Nowhere"    11/15

95. MELISSA AUF DER MAUR "Auf Der Maur"    11/15

96. PINBACK "Summer In Abaddon"    11/15

97. APOSTLE OF HUSTLE "Folkloric Feel"    11/15

98. GRAVENHURST "Black Holes In The Sand"    11/15

99. ROGUE WAVE "Out Of The Shadow"    11/15

100. WINDS "The Imaginary Direction Of Time"    11/15

Pārējie ieraksti ar atzīmi 11/15:

BLOOD BROTHERS "Crimes"

JOANNA NEWSOM "Milk Eyed Mander"

NIGHTWISH "Once"

HOPE OF THE STATES "Lost Riots"

JOY ZIPPER "American Whip"

MISS KITTIN "I Com"

OZRIC TENTACLES "Spirals In Hyperspace"

BEN KWELLER "On My Way"

ROSEWATER "Motor Medicine"

HOSPITĀĻU IELA "Pilnmēness"

IRON & WINE "Our Endless Numbered Days"

SCISSOR SISTERS "Scissor Sisters"

CORAL "Nightfreak And The Sons Of Becker"

GOMEZ "Split The Difference"

THE (INTERNATIONAL) NOISE CONSPIRACY "Armed Love"

THEY MIGHT BE GIANTS "The Spine"

BANCO DE GAIA "You Are Here"

KANYE WEST "The College Dropout"

FRED ONES "Phobia Of Doors"

POLYPHONIC SPREE "Together We're Heavy"

SONDRE LERCHE "Two Way Monologue"

JOHN FRUSCIANTE "Shadows Collide With People"

THE FUTUREHEADS "The Futureheads"

FRANZ FERDINAND "Franz Ferdinand"

FENNESZ "Venice"

CLINIC "Winchester Cathedral"

MAGNETIC FIELDS "I"

DELGADOS "Universal Audio"

THE GO! TEAM "Thunder Lightning Strike"

JAN GARBAREK "In Praise Of Dreams"

LAMBCHOP "Aw C'mon/No You C'mon"

FATBOY SLIM "Palookaville"

RAMMSTEIN "Reise Reise"

BEASTIE BOYS "To The Five Boroughs"

THE KILLERS "Hot Fuss"

ASIA "Silent Nation"

ENSIFERUM "Iron"

ATROCITY "Atlantis"

MY DYING BRIDE "Songs Of Darkness Words Of Light"

PROBOT "Probot"

PRINCE "Musicology"

 

Gada notikums Latvijā:

Valda Muktupāvela oratorija "Pontifex"

Valdis Muktupāvels 2004.gadā sacerējis un
ierakstījis pasaules mērogā ģeniālu darbu, kas pagaidām nogūlis
Latvijas Radio plauktos, bet būtu nepiedodams grēks to reiz neizdot
albuma formātā. Unikāli revolucionāra pieeja, šajā 12-daļīgajā
oratorijā sintezējot gan pasaules tautu etniskās mūzikas elementus un
idejiskos motīvus, koru un solo dziedājumus, ērģeļmūziku
un simfonisko mūziku, radot reliģijas, pagāniska misticisma
un augstās mākslas saplūdi.

Gada albumi Latvijā:

1. Jānis Žilde "Stāvi" 13/15   (jazz/post rock)

2. Gustavo "Beidzot" 12/15   (hip hop)

3. Machinerie Perfect "Exotic Dark Matter"  12/15   (industrial death metal)

4. Raimonds Pauls & Liepājas simfoniskais orķestris "Crossroads"  12/15   (classical/jazz)

5. Rosewater "Motor Medicine"  11/15   (ebm/industrial)

6. Hospitāļu Iela "Pilnmēness"  11/15   (indie pop/reggae)

7. The Hobos "Radio Jah Jah"  10/15   (pop/rock)

8. Aparāts "Zvirbulis un lielgabals"  10/15   (pop/ska/rock) 

9. Gas Of Latvia "We Are The Champions"  10/15   (industrial/ambient)

10. Valdis Atāls "Dzērves, manas dzērves"  10/15   (pop/folk)

Komentārs: Par pirmo vietu jautājumu nav - Jānis Žilde
ir ierakstījis Latvijas mērogā unikālu darbu, apvienojot viegla,
atmosfēriski meditatīva džeza un eksperimentāla postroka
noskaņas, pasniedzot to ārkārtīgi nopulētā izpildījumā un kā lielāko
meistarstiķi pirmās, 16 minūšu garās instrumentālās kompozīcijas
"Stāvi" nobeigumā piedāvājot tur pēkšņi atskanošo Antras Bigačas balss iespraudumu, kas rada dramaturģiski satriecošu fināla izskaņu.

Gustavo ilgi tapušais, arīdzan ļoti rūpīgi gatavotais, tekstuāli perfektumam tuvais, muzikāli - pasaules labākā underground
hiphopa līmenī ieturētais ieraksts gandrīz zaudē citam, ne mazāk
lieliskam albumam, ko vēlētos nodēvēt par gada pārsteigumu un atklājumu
Latvijas mūzikā numur viens. Laikā, kad pat ārzemēs tikai ar
piepūli izdodas atrast spēcīgus metāliskā roka albumus, augstākās
klases industriālais metāls atrodas tepat uz vietas! Vairāk nekā
pārliecinošs vokāls, ģitāru skanējums, smalki pārdomāts industriālo
trokšņu lietojums, kreativitāte un idejisks dziļums... Lieliski, Machinerie Perfect!

Paldies par kārtējo lielisko Ziemassvētku dāvanu jāsaka arī Raimondam Paulam, kurš šoreiz savu lielāko dzīves mīlestību - džezu - ar LSO palīdzību iestrādājis klasikas skaņdarbu melodijās.

Rosewater apkopojuši savas pēdējos gados radītās kompozīcijas albumā, kurš pierāda grupas profesionalitāti enerģiskajā ebm industrial lauciņā; Hospitāļu Ielas "Pilnmēness" savukārt uzvar ar noskaņu, aranžējumiem un melodijām, kā vienmēr līmenī ir The Hobos, bet Aparāts ierakstījis muzikāli interesantu, lai arī tekstuāli padumju albumu. Andžonis
izlolojis interesantu ideju - ierakstīt albumu,
izmantojot tikai VEF radioaparāta ētera  trokšņus;  iecere,
manuprāt, varēja sekmēties arī labāk, tomēr atsevišķas vietas ierakstā
ir ļoti interesantas. Un visbeidzot - gada atgriešanās Latvijas mūzikā
- Valdis Atāls - diemžēl mazliet sarūgtina, albumā
tikai dažas dziesmas stāv līdzās "Piekto Debess Pušu (1/2)" līmenim.
Pozitīvi, ka Atāls savu mazliet īpatnējo rokrakstu gluži pazaudējis
nav, arī lielākā daļa tekstu joprojām ir filozofiska, laba dzeja.
Pietrūkst tā kopējā noskaņas dziļuma, kas senāk, dziesmas kļuvušas
mazliet popsīgākas.

Gada vilšanās:

Air "Talkie Walkie"

Massive Attack "Danny The Dog"

Interpol "Antics"

Ed Harcourt "Strangers"

Oomph! "Unrein"

Marillion "Marbles"

The Prodigy "Always Outnumbered Never Outgunned"

Orbital "Blue Album"

In Flames "Soundtrack To Your Escape"

N.E.R.D. "Fly Or Die"

Gada krāmi:

R.E.M. "Around The Sun"

Lenny Kravitz "Baptism"

Norah Jones "Feels Like Home"

The Bees "Free The Bees"

Wagon Christ "Sorry I Make You Lush"

Razorlight "Up All Night"

The Veils "The Runaway Found"

Janet Jackson "Damita Jo"

Atsitiens "8000 vārdi"

Dons un Lily "Viens Otram"

Usher "Confessions"

Jay Z/Linkin Park "Collision Course"

un citi

Citas versijas:

Metacritic
TOP 30 & many others (NME, Q, Los Angeles Times, New York Times
etc.)

Pitchforkmedia TOP 50
 

Allmusic
best albums of 2004

Glide magazine TOP 20

Prefixmag TOP 60 of 2004
 

Mūzikas vēsturnieka Pjēro Skarufi The Best Rock Albums Of 2004

Dīdžeja Martian best albums of 2004

CNN: The Best albums You didn't hear

Popmatters TOP 100 of 2004

Basement Galaxy Best albums of 2004

BBC best albums of 2004

{}13{}||1190{}4{}0{}1852{}2005-01-27{}19:49:00{}THE CHEMICAL BROTHERS "Push The Button" (10/15){}

Ar katru jaunu kādas 90.gadu deju mūzikas leģendas albumu arvien nostiprinās pārliecība, ka Fatboy Slim sacītajam par krīzi žanrā (meinstrīma kategorijās) ir nopietns pamats. Vecie grandi viens pēc otra demonstrē kreativitātes izsīkumu, jaunajos ierakstos atražojot daiļrades pirmsākumus, bet spilgtu jauno talantu tikpat kā nav. The Chemical Brothers atgriešanās uz The Prodigy un Orbital neveiksmju fona vēl izskatās daudzmaz cienīgi, tomēr, šķiet, varam pavilkt svītru zem vēl vienas vēsturiskas klubu mūzikas kulta figūras.

{}

THE CHEMICAL BROTHERS

 "Push The Button"

 (Astralwerks)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Ar katru jaunu kādas 90.gadu deju mūzikas leģendas albumu arvien nostiprinās pārliecība, ka Fatboy Slim sacītajam par krīzi žanrā (meinstrīma kategorijās) ir nopietns pamats. Vecie grandi viens pēc otra demonstrē kreativitātes izsīkumu, jaunajos ierakstos atražojot daiļrades pirmsākumus, bet spilgtu jauno talantu tikpat kā nav. The Chemical Brothers atgriešanās uz The Prodigy un Orbital neveiksmju fona vēl izskatās daudzmaz cienīgi, tomēr, šķiet, varam pavilkt svītru zem vēl vienas vēsturiskas klubu mūzikas kulta figūras.   

The Chemical BrothersJāatzīst, The Chemical Brothers daiļradē vienmēr   esmu    augstāk vērtējis psihodēliskos starpzvaigžņu ceļojumus ("Dream On", "The Jazz/Sidewinder", "The Private Psychedelic Reel", "Got Glint" utt.), tīrās big beat ritmu pulsācijas atstājot otrā plānā. Jaunajā ierakstā duets uzskatāmi atgriezies pie sava debijas darba "Exit Planet Dust" koncepcijas, kur dominēja tieši šie ritmi.   Skaņas   vienmuļību "ķīmiskajiem" pārmest gan joprojām nevar, ritmu klāsts ir bagātīgs un pārdomāts, tomēr arī šajā manierē viņi ir darbojušies krietni pārliecinošāk - kaut vai otrajā albumā "Dig Your Own Hole".

"Come With Us" bija muzikāli krāsaināks, "Surrender" - himniskāks... Ikvienam no iepriekšējiem dueta albumiem var atrast priekšrocības attiecībā pret "Push The Button", kamēr "Push The Button" šādu priekšrocību nav. The Chemical Brothers ir ieslīguši rutīnā un, it kā noslēdzot iedomātu apli, atgriezušies izejas pozīcijā - diemžēl šāds salto būtu vērtējams ar plusa zīmi tikai tad, ja pieņemam, ka pēc "Exit Planet Dust" "ķīmiskie" vienīgi regresēja. Mans uzskats ir pretējs.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

  

{}13{}||1191{}4{}0{}{}2005-01-09{}14:58:19{}M83 "Before The Dawn Heals Us" (11/15){}mp3M83 iepriekšējais ieraksts "Dead Cities, Red Seas & Lost Ghosts" iecēla šo elektronikas duetu kritikas mīluļu kārtā, vēlreiz apliecinot, ka Francijas elektroniskās mūzikas skatuvei piemīt neizskaidrojams emocionāls šarms. Albums, protams, bija lielisks, tomēr varbūt mazliet pārvērtēts...{}

M83

 "Before The Dawn Heals Us"

 (Mute)

 

 

--------------------------------------------------

M83 iepriekšējais ieraksts "Dead Cities, Red Seas & Lost Ghosts" iecēla šo elektronikas duetu kritikas mīluļu kārtā, vēlreiz apliecinot, ka Francijas elektroniskās mūzikas skatuvei piemīt neizskaidrojams emocionāls šarms. Albums, protams, bija lielisks, tomēr varbūt mazliet pārvērtēts...

Anthony GonzalezTagad, kad M83 no dueta pārvērties viena cilvēka - Anthony Gonzalez personā, paredzama pretēja reakcija - vērtējums par muzikālās kvalitātes krišanos, kam jānāk komplektā ar grupas kodola izjukšanu... Albums apliecina, pirmkārt, ka Gonzalez arī vienatnē nav "norakstāms", otrkārt, ka neko jaunu ar "Before The Dawn Heals Us" M83 saviem cienītājiem tomēr nespēj pateikt.

Muzikālā koncepcija, shoegaze estētikai raksturīgo skaņas blīvumu sapludinot ar dream popa gaisīgajām noskaņām, pārsteigs un iepriecinās tos, kuriem "Dead Cities..." gadījies palaist gar ausīm. Tiesa, jaunajā albumā skaņa kļuvusi mazliet dabiskāka, pateicoties plašākam dzīvo instrumentu un vokāla lietojumam. Būtiskas pēdas skanējuma ainavā tas ir atstājis ieraksta pirmajā pusē, kas ir melodiskāka, nodota dream popa rīcībā. Savukārt otrajā (kas tomēr šķiet mākslinieciskāka) vairāk dominē plūstošās ģitāru reverberācijas un spalgi sintezatoru reģistri, radot vairākslāņu elektroniskās pasāžas. Jāuzteic "Safe", kas savā elegantajā pieticībā ir tapusi albuma skaistākajā un aizkustinošākajā kompozīcijā līdzās izmisuma pilnajai "Car Chase Terror!". Pats galvenais M83 trumpis aizvien ir eklektisms - savu šeit atradīs gan Mum vai Fennesz, gan The Delays, Cocteau Twins vai My Bloody Valentine, gan Air cienītāji.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1198{}4{}0{}{}2005-01-15{}22:39:04{}ANGRA "Temple Of Shadows" (12/15){}mp3Šonedēļ savu otro starptautisko relīzi piedzīvo Brazīlijas progressive metal korifeju Angra jaunais ieraksts "Temple Of Shadows", kur neizsīkstoša enerģija un muzikāla inteliģence sadzīvo vienā veselumā.{}

ANGRA

 "Temple Of Shadows"

 (SPV)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Šonedēļ savu otro starptautisko relīzi piedzīvo Brazīlijas progressive metal korifeju Angra jaunais ieraksts "Temple Of Shadows", kur neizsīkstoša enerģija un muzikāla inteliģence sadzīvo vienā veselumā.

Angra Angra ir viena no pazīstamākajām Brazīlijas metāliskā roka apvienībām, grupas muzikālā profesionalitāte liek pārvērtēt stereotipus par šo lielvalsti kā vienīgi salsas, bossa nova, pārējās latīņu deju mūzikas un varbūt vēl džeza ierakstu masveidīgu eksportētāju. "Temple Of Shadows" jau izraisījis klausītāju un kritiķu atzinību - Japānā pirmajā nedēļā vien pārdoti 20 000 CD kopiju. Albums ir saturiski konceptuāls, tasstāsta par 11.gadsimta Eiropu, katoliskās baznīcas krustnešu bruņinieku laikiem. 

Muzikāli Angra apvieno heavy metal soloģitāru un ritma ģitāru partijas ar power metal himniskumu un progresīvā roka piedevām. "Temple Of Shadows" ir kā maratonskrējiens sprintera ātrumā - ģitāru rifi mainās neskaitāmas reizes pat vienas kompozīcijas ietvaros, skaņas dinamiku pastiprina arī brīžiem teju vai speed metal bungas. Ļoti pārliecinošs ir solista Eduardo Falaschi vokāls, spējīgs uzturēties gan Bruce Dickinson (Iron Maiden) balss stratosfēriskajos augstumos, kur tikai retajam "nepietrūkst skābekļa", gan dziedāt lēnā, Ayreon tuvā manierē. Līdzīgi kā Manowar, Angra neatsakās no stīgu instrumentu mazliet orķestrālām aranžijām, kā arī pievieno dažus neo classical metal stilistikā ieturētus fona vokālus un Brazīlijas saulainos ritmus. Kopumā lielisks, savā stilā nevainojams ieraksts.

Skaņas paraugs:

 <?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1199{}4{}0{}{}2005-01-14{}22:40:56{}MERCURY REV "The Secret Migration" (9/15){}Pirmais gada nozīmīgais ieraksts un pirmā vilšanās... Mercury Rev atgriežas ar šodienas kontekstā pavisam nepievilcīgu ierakstu - šķiet, vājāko savā diskogrāfijā.{}

<?xml:namespace prefix = o /> MERCURY REV

 "The Secret Migration"

 (V2)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Pirmais gada nozīmīgais ieraksts un pirmā vilšanās... Mercury Rev atgriežas ar šodienas kontekstā pavisam nepievilcīgu ierakstu - šķiet, vājāko savā diskogrāfijā.

Mercury RevŠodien klausoties Mercury Rev miermīlīgajās un harmoniski sapņainajās dziesmās, grūti noticēt, ka reiz grupas ikdiena līdzinājusies haosam - nemitīgi savstarpēji ķīviņi, skandāli, ālēšanās un necieņa pret faniem koncertos, kad dziesmas nereti pārtrauktas pusē, lai... solists varētu padzerties. Pēc grupas līdera Deivida Beikera aiziešanas Mercury Rev izdevās ne tikai savākties, bet arī nezaudēt sasniegtās muzikālās kvalitātes un pat apgūt jaunas. 1998.gada albums ,,Deserter's Songs" palicis vēsturē kā viens no kritikas apjūsmotākajiem tālaika ierakstiem, savukārt iepriekšējās, 2001.gada plates ,,All Is Dream" spilgtākais grāvējs ,,The Dark Is Rising" kļuva par jaunu skaistuma etalonu meinstrīma alternatīvajā popmūzikā.

,,The Secret Migration" ierakstā grupa nerada neko jaunu, tajā pašā laikā izvairās soļot arī ,,All Is Dream" utopiskās apgarotības pēdās (atsauces uz iepriekšējā albumā dominējošo stīgu, klavieru un elektronikas skanējumu šeit ir ļoti nosacītas). Tā vietā Mercury Rev piedzen albumu ar ārkārtīgi tradicionālām ģitārām, pazaudējot savu individualitāti un no savdabīga barokālā dream pop meistariem pārvēršoties par vienu no tūkstošos skaitāmajiem viduvējiem Amerikas indie rock ansambļiem. Tas ir neloģiskākais, ko grupa varēja izdarīt - laikā, kad ikviens sevi cienošs mūziķis cenšas nospīdēt ar oriģinalitāti, Mercury Rev izvēlas saplūst ar pelēko masu. Rezultātā vairs nav ne ,,sapņa", ne atbildes, kāpēc klausīties Mercury Rev, ja šajā žanrā ir The Earlies, The Secret Machines, Modest Mouse, Pinback, Delgados, Joy Zipper un x citu spēcīgāku apvienību.

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1201{}4{}0{}{}2005-01-13{}20:43:40{}HOOD "Outside Closer" (9/15){}Pēc kritikas slavētā "Cold Houses" (2001) Līdsas melanholiķi Hood diemžēl sper uzreiz vairākus soļus atpakaļ ar jauno ierakstu "Outside Closer". Šoreiz sanācis pagarlaicīgs ierindas indie/experimental ieraksts ar nepiepildītām pretenzijām postroka virzienā.{}

HOOD

 "Outside Closer"

 (Domino)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Pēc kritikas slavētā "Cold Houses" (2001) Līdsas melanholiķi Hood diemžēl sper uzreiz vairākus soļus atpakaļ ar jauno ierakstu "Outside Closer". Šoreiz sanācis pagarlaicīgs ierindas indie/experimental ieraksts ar nepiepildītām pretenzijām postroka virzienā.

Iepriekšējais grupas albums bija ievērojams arī ar nākotnes hiphopa izgudrotāju Clouddead piedalīšanos, Hood arī izpelnījās godu tūrēt kopā gan ar Clouddead, gan Mogwai. Paši Hood deklarē, ka ietekmējas no visa, kas mūzikā šķiet interesants, esot lieli The Neptunes, tāpat The Smiths, The Blue Nile fani.

HoodIeraksts sākas itin pārliecinoši ar "The Negatives" nedaudz savdabīgo ritmisko pulsāciju un indie roka akordiem, tomēr dažas turpmākās kompozīcijas emocionālo tonusu nogremdē. "Any Hopeful Thoughts Arrive" diezgan primitīvi spēlējas ar neuzbāzīgiem elektroniskiem klikšķiem un ieciklotu akustiskās ģitāras cilpu, kam nobeigumā pa virsu izplūst stīgu aranžējumi. Diemžēl arī nākamajā skaņdarbā turpinās gandrīz vai tas pats akustiskās ģitāras motīvs, šoreiz komplektā ar iemidzinošu solista vokālu un monotoniem plaukstu piesitieniem.

"Winter' 72" jau ir mazliet interesantāks, šeit samērā veiksmīgi lietots balss specefekts, attālinot to it kā garas metāla caurules otrā galā, muzikālajā pavadījumā parādās postroka ģitāru epizodes, kas veido saderīgu kopskaņas mozaīku ar elektronisko ambienci. "The Lost You" sākas kā neveiksmīgs Four Tet pakaļdarinājums, turpinājums ir labāk izdevies. Pēdējās četras kompozīcijas savukārt ir tās, kas "izvelk" visu albumu, īpaši izceļams ir fināls ar "This Is It, Forever", kurā Hood atraduši tiešām oriģinālu skaņas risinājumu.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1197{}4{}0{}1816{}2005-01-16{}22:09:29{}GOG "Tarja Preta" (10-12/15){}hip hopTā saucamā world music pasaules
globalizācijas procesu rezultātā iegūst arvien lielāku
starptautisku popularitāti un izplatīšanās iespējas. Turpinot
ielūkoties mūzikas ierakstos, kas nākuši no Brazīlijas, šoreiz kāds
vietējās aprindās respektēts hiphopa ansamblis, kas pērn oktobrī
izdevis savu jaunāko, dubulto albumu "Tarja Preta".{}

GOG

 "Tarja Preta"

 (Unimar Music)

(Comprimido 1)

(Comprimido 2)

----------------------------------------------------------------------

Tā saucamā world music pasaules globalizācijas procesu
rezultātā iegūst arvien lielāku starptautisku popularitāti un
izplatīšanās iespējas. Turpinot ielūkoties mūzikas ierakstos, kas
nākuši no Brazīlijas, šoreiz kāds vietējās aprindās
respektēts hiphopa ansamblis, kas pērn oktobrī izdevis savu
jaunāko, dubulto albumu "Tarja Preta".

GOGGOG abreviatūras atšifrējums un kolektīva pamatkodols ir Genival Oliveira Gonçalves, kas uzskatāms par Brazīlijas hip hop
veterānu, darbojoties šajā jomā jau kopš 1983. gada. Gonsalvess
apvienojies ar vēl trim Brazīlijas lielākās metropoles Sanpaulu
reperiem, un "Tarja Preta" ir sestais ieraksts grupas diskogrāfijā.

Grupas skanējums pirmajā CD pārsvarā ir
diezgan tradicionāls, brīžiem mazliet vienmuļš -bungmašīnas
pavadījums, skreči, sintētiskas cilpas... Dzirdamas klasiska
neatkarīgā hip hop a la De La Soul
ietekmes. Krietni aizraujošāks ir otrais CD, kurā reps vairāk
miksēts ar etniskajām atsaucēm un nacionālo kolorītu, arī
hiphopa stilistiskā pirmavota fanka ietekmēm. Šeit dažas
kompozīcijas jau pelnījušas saukties par meistardarbiem - tās
ir apveltītas ar oriģinalitāti un savdabīgu emocionalitāti.

Eksotiskā ieraksta trumpis ir arī neierastā portugāļu
valodā, kad, nesaprotot ne vārda, var tikai minēt, ko brazīļu reperi
aizrautīgi cenšas iestāstīt... Nereti tiek
minētas frāzes ar vārdiem "Brazilia", "Amerika", "Paraguaya",
radot iespaidu par tekstu politiskumu. Ieraksts no muzikālās
pieredzes viedokļa ir vērtīgs materiāls - tas izrauj no ierastās
muzikālās vides, piedāvājot izbaudīt patīkamas kvalitatīva
muzikālā ceļojuma sajūtas divu stundu garumā. 

Skaņas paraugs:

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1202{}4{}0{}{}2005-01-18{}18:49:46{}AND YOU WILL KNOW US BY THE TRAIL OF DEAD "Worlds Apart" (8/15){}Diemžēl tas, ka pēc kritikas slavētiem un lieliskiem albumiem grupas nāk klajā ar viduvējībām, jau kļūst par standartu. Ja And You Will Know... iepriekšējais ieraksts "Source Tags & Codes" (2002 - 13/15) bija pilnskanīgs, mazliet elektronisks rokmūzikas paraugs (iedvesmojot, piemēram The Music un Cooper Temple Clause otrā albuma skanējumu), tad jaunajā "Worlds Apart" grupa kļuvusi vai nu par savas ambiciozitātes, vai tieši otrādi - pārāk nenopietnas attieksmes upuriem.{}

AND YOU WILL KNOW US BY THE TRAIL OF DEAD

 "Worlds Apart"

 (Interscope)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Diemžēl tas, ka pēc kritikas slavētiem un lieliskiem albumiem grupas nāk klajā ar viduvējībām, jau kļūst par standartu. Ja And You Will Know... iepriekšējais ieraksts "Source Tags & Codes" (2002 - 13/15) bija teicams, pilnskanīgs, mazliet elektronisks rokmūzikas paraugs (iedvesmojot, piemēram The Music un Cooper Temple Clause otro albuma skanējumus), tad jaunajā "Worlds Apart" grupa kļuvusi vai nu par savas ambiciozitātes, vai tieši otrādi - pārāk nenopietnas attieksmes upuriem.

And You Will Know By The Trail Of DeadAnd You Will Know... rokmūzikas pasaulē ir īpašs gadījums - grupa no ASV dienvidiem, Teksasas, kas nespēlē americana, southern vai blūzu, bet gan eiropeiskajai izpratnei krietni tuvāku rokmūziku, turklāt uzrāda itin cienījamus rezultātus arī ASV tirgū ("Source Tags & Codes" tika pārdots 107 000 kopiju, pēc Soundscan datiem).

Jaunais ieraksts sākas ar daudzsološu intro, otrās dziesmas sākumā puiši paniekojas ar dažiem Radiohead knifiem, bet diemžēl ar katru turpmāko kompozīciju cerības uz gada pirmo roka superalbumu izplēn. Ierakstā dzirdams britpopa, garāžroka, postpanka un citu ietekmju nekārtīgs kokteilis - galu galā tas sāk atgādināt pagrabu, kur samesti veci krāmi... Grupa gan cenšas šīm lietām piešķirt jaunu spožumu ar dažādiem "eksperimentiem", to skaitā pāris necenzētiem vārdiem, semplu no kādas krievu filmas, nelielu stīgu orķestrāciju vai bītlu stilistikā ieturēto "All White", tomēr tiekšanās pēc šādas eklektikas šķiet lieki pretencioza un pompoza. Otrs variants - "Worlds Apart" ir gluži vienkārši neizdevies joks...

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1206{}4{}0{}{}2005-01-19{}23:35:41{}BRIGHT EYES "Digital Ash In A Digital Urn" (12/15){}songwriterĀrzemju mūzikas presē Bright Eyes (Conor Oberst) jau nodēvēts par Boba Dilana mantinieku. Dziesminieks, kurš teicamus vērtējumus izpelnījies par gandrīz visiem iepriekšējiem garadarbiem, nāk klajā ar diviem jauniem ierakstiem - "I'm Wide Awake It's Morning" un "Digital Ash In A Digital Urn". {}

BRIGHT EYES

 "Digital Ash In The Digital Urn"

 (Sadle Creek)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Ārzemju mūzikas presē Bright Eyes (Conor Oberst) jau nodēvēts par Boba Dilana mantinieku. Dziesminieks, kurš teicamus vērtējumus izpelnījies par gandrīz visiem iepriekšējiem garadarbiem, nāk klajā ar diviem jauniem ierakstiem - "I'm Wide Awake It's Morning" un "Digital Ash In A Digital Urn". 

Bright EyesConor Oberst pie mūzikas apvāršņa parādās jau 13 gadu vecumā - 1993.gadā ar grupu Commander Venus. Grupa ar laiku izjūk, bet tās dalībnieki nodibina leiblu Sadle Creek, uz kā Oberst vēlāk izdod vairākus albumus. No mākslinieka abiem jaunajiem veikumiem "I'm Wide Awake It's Morning" ir labs country-folk paraugs, tomēr interesantāks šķiet "Digital Ash In A Digital Urn", kurā Oberst piedāvā dažādu singer-songwriter stilu maisījumu kopā ar elektroniskiem skaņu efektiem. Albuma ierakstā pieaicināti arī vairāki ievērojami viesmākslinieki, to vidū ģitāristi Jim James no My Morning Jacket un Nick Zinner no Yeah Yeah Yeah's.

Viens no lielākajiem mākslinieka trumpjiem ir unikāla spēja komponēt folka, roka, kantri, pop stilistikā, gandrīz neizmantojot žanru instrumentālo paņēmienu klišejas, bet iecerēto panākot ar melodijas struktūru, uzbūvi. Citiem vārdiem, Obersts spēj izcept omleti arī tad, ja nav olu. Papildus tam mūzika ir izteikti emocionāla un dramatiska, dziedātāja balss nereti ir nospriegota līdz pēdējai robežai kā stīga, kas sāk vibrēt pie mazākās gaisa kustības. Pluss ir arī interesantie teksti.

Virspusēji var Bright Eyes salīdzināt ar Tom McRae, Ed Harcourt, Jesse Malins, tomēr - tikai virspusēji. Arī ieraksta stilistisko piederību precīzi noteikt nevar - Obersts ir radījis pietiekami oriģinālu, savdabīgu un smalku darbu.   

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1211{}4{}0{}{}2005-01-22{}20:29:02{}MAGNOLIA ELECTRIC CO "Trials And Errors" (11/15){}Rokenrola radītājs Bill Haley jaunības gados ceļoja pa Ameriku un lielu daļu muzikālo ietekmju smēlās dienvidu štatos - kantri, ritmblūza, western mūzikā, kas vēlāk arī kļūst par rock'n'roll pamatu. Šodien atgriešanās atpakaļ pie kantri caur rokmūziku, protams, rada jau pavisam citu muzikālo iznākumu (sauktu par country-rock, alternative country).{}

MAGNOLIA ELECTRIC CO

 "Trials And Errors"

 (Secretly Canadian)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Rokenrola radītājs Bill Haley jaunības gados ceļoja pa Ameriku un lielu daļu muzikālo ietekmju smēlās dienvidu štatos - kantri, ritmblūza, western mūzikā, kas vēlāk arī kļūst par rock'n'roll pamatu. Šodien atgriešanās atpakaļ pie kantri caur rokmūziku, protams, rada jau pavisam citu muzikālo iznākumu (sauktu par country-rock, alternative country).

Jason MolinaMagnolia Electric Co ir vieni no šā virziena pārstāvjiem. Patiesībā tas ir mūziķa Jason Molina, kurš pirms tam bija pazīstams kā Songs: Ohia, jaunais projekts, kopā ar trim pavadošajiem instrumentālistiem - bundzinieku Pete Schreiner, basistu un trompetistu Mike Kapinus un ģitāristu, indie punk grupas John Wilkes Booze dalībnieku Jason Groth. "Trials And Errors" ir dzīvais ieraksts, ierakstīts kādā uzstāšanās reizē Beļģijā, Briselē, tomēr satraukumam par ieraksta tehnisko kvalitāti šoreiz nav pamata - albums skan lieliski.

Magnolia Electric Co līdzinieki ir tādas apvienības kā Richmond Fontaine, My Morning Jacket. Grupai gan pietrūkst kāda specifiska muzikālā credo, skanējums ir diezgan tradicionāls, tomēr to atsver profesionalitāte, solista izjustais dziedājums, aizrautība, ar kādu šie četri vīri dara savu darbu. Turklāt ieraksts ir ieturēts vienotā, patīkamā noskaņā, aizvedot mūžīgos klejojumos uz Amerikas dienvidu lauku plašumiem.  

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

{}13{}||1212{}4{}0{}{}2005-01-21{}23:27:24{}ATHLETE "Tourist" (9/15){}brit popDienvidlondoniešu mūziķu kvarteta 2000.gadā dibinātais projekts Athlete pierāda dzīvotspēju un nāk klajā jau ar otro albumu, kurš lielās līnijās it kā cenšas sekot debijas veikuma pēdās, tomēr nez kāpēc nonāk pavisam citur - britu pēdējo gadu tradicionālā poproka ne to labāko piemēru virzienā, kopumā no "Vehicles&Animals" kvalitatīvi ievērojami atpaliekot.{}

ATHLETE

 "Tourist"

 (Parlophone)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Dienvidlondoniešu mūziķu kvarteta 2000.gadā dibinātais projekts Athlete pierāda dzīvotspēju un nāk klajā jau ar otro albumu, kurš lielās līnijās it kā cenšas sekot debijas veikuma pēdās, tomēr nez kāpēc nonāk pavisam citur - britu pēdējo gadu tradicionālā poproka ne to labāko piemēru virzienā, kopumā no "Vehicles&Animals" kvalitatīvi ievērojami atpaliekot.

AthleteKad pirms nepilniem diviem gadiem nāca klajā "Vehicles&Animals", tā samērā īpatnējais, pretrunīgi vērtējamais skanējums sākumā samulsināja ne vienu vien parasti skaidras un noteiktas attieksmes paudēju, tomēr beigās izrādījās diezgan iemīļots klausāmmateriāls, arī šo rindu autoram. Grupa piesaistīja ar būtībā nedzirdētu indie roka skaņas koncepciju, pievēršot uzmanību gan interesantai dziesmu uzbūvei, gan skaņu paletei, vietām pievienojot arī lētu sintezatoru tembrus, utt.   

Jaunajā albumā viss šķiet jau krietni tradicionālāks (vai vienkārši esam pieradināti?), traucē mūziķu pārliekā aizraušanās ar britpopa klišejām, kuras šoreiz grupas individuālajam šarmam sitas cauri krietni spēcīgāk nekā pirmajā albumā, klavieru akordi reizēm sāk "ost" teju vai pēc Eltona Džona, arī stīgu partijas par īpaši nedzirdētām nenosauksi... Kopumā tikai dažas lietas albumā (viena no tām - Džoela Pota īpašais vokāls) Athlete jauno veikumu neļauj sajaukt ar, piemēram, Starsailor vai Embrace pēdējiem, vājajiem darbiem. Par spīti visam, šiem puišiem joprojām neizskaidrojamā kārtā piemīt zināma spēja valdzināt, kaut vai šoreiz tikai ar pāris oriģinālām idejām, pāris lipīgām melodijām un arī tikai ar vienu īstu hitu ("Modern Mafia") visa albuma garumā... Un vēl apbrīnojamāka spēja nekaitināt - ar kopumā diezgan proletārisko un reizēm pat infantilo skanējumu.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1213{}4{}0{}1864{}2005-01-28{}22:01:51{}Metāliskās rokmūzikas jaunāko ierakstu apskats{}Piedāvājot dziļāku ieskatu notiekošajā atsevišķās mūzikas
subkultūrās, ko ikdienas CD apskatos nav iespējams aptvert, Mikseris.LV
šogad vairāk plāno pievērsties tematiskiem, uz konkrētiem žanriem
orientētiem recenziju sakopojumiem. Sezonu atklāj metāliskās rokmūzikas
jaunāko kompaktdisku apskats. Divi no aplūkotajiem ierakstiem gan vēl
ir 2004.gada mantojums, tomēr noteikti uzmanības vērts.{}

Piedāvājot dziļāku ieskatu notiekošajā atsevišķās mūzikas
subkultūrās, ko ikdienas CD apskatos nav
iespējams aptvert, Mikseris.LV šogad vairāk plāno
pievērsties tematiskiem, uz konkrētiem žanriem
orientētiem recenziju sakopojumiem. Sezonu
atklāj metāliskās rokmūzikas
jaunāko kompaktdisku apskats. Divi no aplūkotajiem
ierakstiem gan vēl ir 2004.gada mantojums,
tomēr noteikti uzmanības vērts.

DARK TRANQUILLITY "Character" (Century Media)

 

Skandināvijas metālmūzikas skola ir pazīstama visā pasaulē, un zviedri Dark Tranquility
jau ieskaitāmi šīs skolas senioru kategorijā - grupa dibināta
1989.gadā, šobrīd nāk klajā ar savu septīto plati "Character".

Dark Tranquility spēlē klasisku, labu death & black & heavy,
jūtama gados izstrādājusies pieredze, filigrāna precizitāte un spēks
gan vokālā, gan ģitārrifos. Vienīgais, grupai var pārmest zināmu
komercaprēķinu - dziesmas ir žanram netipiski īsas, iekļaujoties 4-5
minūšu robežās un neriskējot ar liekiem eksperimentāliem sānsoļiem.
Tomēr katrā ziņā daudz ieteicamāk klausīties Dark Tranquility, nekā In Flames un tamlīdzīgus veidojumus.

GOD DETHRONED "The Lair of The White Worm" (Metal Blade)

 

God Dethroned ir blakus apskatīto Dark Tranquillity
holandiešu līdzinieki. Arī viņu mūzika balstās uz tiem
pašiem trim virzieniem, grupa dibināta tikai divus gadus
vēlāk - 1991., un pat apskatāmo ierakstu kārtas numuri sakrīt - arī
"The Lair Of The White Worm" ir septītais God Dethroned rēķinā.

Atšķirība tikai tā, ka God Dethroned skanējums
ir vēl lielāks kompromiss ar tirgus morāli, dziesmas ir popsīgas
un klaji komerciālas, spēlējot uz žanra šabloniem. Kā komercprodukts
albums tomēr ir solīdi nostrādāts, arī melodiskums, protams, ir tikai
pluss.

KORPIKLAANI "Voice Of Wilderness" (Napalm)

 

Somu apvienība Korpiklaani tieši ar
šādu nosaukumu debitējusi salīdzinoši nesen, 2003.gadā laižot klajā
albumu "Spirit Of The Forest", tomēr pieredze mūziķiem ir lielāka -
pirms tam darbojoties zem vārda Shaman. Nupat nācis klajā grupas jaunais ieraksts.

Grupa spēlē Somijai raksturīgu folkmetālu, mazliet atgādinot Finntroll vai Ensiferum.
Dominē vieglas, ar vijolēm, akordeoniem, epizodiski arī vargāniem,
dūdām, stabulēm, koklēm un perkusijām atšķaidītas
ģitārskaņas, reizēm iejaucot ko tuvu polkas ritmiem. Šis tas
interesants ierakstā ir atrodams, solists brīžiem cenšas atdarināt ko
līdzīgu šamaņu saucieniem, tomēr arī dziedot vokāls ir īpatnēji šķībs
un nepārliecinošs, tas katrā ziņā neveicina iespaidu par
profesionalitāti. Savukārt atkal uzkrītošais dziesmu īsums un spiešana
uz melodiku liecina, ka arī Korpiklaani nevaram dēvēt par tā saucamo "true metal". Ieraksta lielākā vērtība - valoda un somiskais šarms.

MOONSORROW "Verisaakeet" (Spinefarm)

 

Arī pagāni Moonsorrow pārstāv
Somijas metālisko skatuvi. Apvienība dibināta pirms desmit gadiem,
kolektīva pēdējos ierakstus izdod pazīstamā skaņu ierakstu kompānija
Spinef(k)arm (Nightwish, Silentium, Children Of Bodom u.c.).

Grupa ir radījusi gandrīz izcilu black&folk metal ierakstu ar piecām
kompozīcijām, no kurām tikai pēdējā ir īsāka par 14
minūtēm. Disks slēpj neskaitāmas nianses, mākslinieki,
nespekulējot ar dziesmu iespaidīgajiem gabarītiem, piedāvā strauju
muzikālo motīvu dinamiku. 

Dziesmas parasti iesākas ar duālu akustisko ģitāru saspēli, kam
piebalso stabule, harmonikas un citi tautas mūzikas instrumenti,
kā arī šis tas no Mātes Dabas audio
kolekcijas. Turpinājums jau ir iespējami izsmalcināts black metal, paralēles var vilkt ar mūsu pašu Skyforger, Moonsorrow veiksmīgi pievieno arī Blood Divine raksturīgus fona vokālus. Albumu noslēdzošā "Kaiki" atgādina folkloras kopu Vilki,
tiesa, epilogs ar ūpju balsīm, meža skaņām un izdegošo
ugunskuru ir tomēr pārāk garš (apm. 6 minūtes), ieslīgstot nelielā
vienmuļībā. Taču tas ir gandrīz vienīgais "Verisaekeet" mīnuss -
kopš Tourniquet ieraksta "Where Moth & Rust Destroy" (2003) nekas tik spēcīgs metālmūzikas žanrā nebija dzirdēts...

GRAVEWORM "(N) Utopia" (Nuclear Blast)

 

Graveworm pēdējos gados kļuvusi
par vienu no Itālijas plašās metālscēnas vadošajām apvienībām.
Mūziķi izdod albumus ar augstu intensitāti - "(N) Utopia" kopš
1997.gada ir jau sestais grupas diskogrāfijā.

Diezgan spēcīgs un pārliecinoši nostrādāts ieraksts. Lieliskas
vokālu saspēles, iederīgi sintezatoru iespraudumi, melodijas, kas
dziesmas padara par hitiem vārda labākajā nozīmē, pat kāds neliels
eksperiments - gandrīz pilnībā elektriskā "Deep Inside". Izdevies
veiksmīgs gotiskā metāla noskaņu un black metal enerģētiskā potenciāla apvienojums. Albumu noslēdzošā "MCMXII" ir sevišķi izceļama.

MASTERPLAN "Aeronautics" (AFM)

 

2002.gadā dibinātās vācu grupas Masterplan "zvaigžņotais" sastāvs (ģitārists un bundzinieks no Helloween, basists no Iron Saviour) radījis savu otro garadarbu.

Šobrīd metālmūzikas kritikas apskatos vērojams gandrīz vai eksplozīvs slavinošu atsauksmju birums šim power&heavy
paraugam. Lai arī instrumentāli ieraksts ir nostrādāts teicami, diemžēl
tā pirmajā pusē mūziķi pārsvarā izvēlējušies izpausties popmelodiju
struktūrās. Profesionāli glancēts lipīgums apmēram Edguy
garā klausītajam garantēts, taču nekas vairāk... Albumu
izglābj otra puse, īpaši pēdējās kompozīcijas, kur virsroku jau ņem
artistiskums.

PRIMORDIAL "The Gathering Wilderness" (Metal Blade)

 

Īrijas veterāni Primordial savā jaunajā darbā spēlē diezgan tīru black metal, īpaši nešķaidot to ar piemaisījumiem, vienīgi atsevišķās vietās samazinot ātrumus līdz doom robežai (noslēdzošā kompozīcija jau izskan gandrīz kā no Apotheosis
repertuāra). Ierakstam nevar pārmest komerciālus centienus, tomēr
varētu vēlēties augstāku profesionālo līmeni skaņas apstrādē,
traucē gan nedabiski spalgās bungas, gan slāpētais ģitāru skanējums.

 

 

KREATOR "Enemy Of God" (Steamhammer/SPV)

 

Vieni no thrash visu laiku lielākajām autoritātēm. Pastāvot kopš 1982.gada, Kreator
atstājuši neizdzēšamas pēdas stila attīstībā un cienītāju pulkus abpus
Atlantijas okeānam. "Enemy Of God" ir klasisks, rūdīts thrash & speed paraugs ar nelielām heavy
atkāpēm. Ieraksts gandarī ar tradicionālām vērtībām
- izstrādātiem ģitāru soliņiem, neprognozējamām ritmu pārmijām,
komplicētām dziesmu uzbūves konstrukcijām, toties neko principiāli
jaunu nepiedāvā.

 

 

HAGGARD "Eppur Si Muove" (Drakkar Records; 2004)

 

Vācu daudzskaitlīgais, gandrīz vai par metal orķestri nodēvējamais kolektīvs Haggard,
pastāvot no 1991.gada pamazām iekarojis nopietnu auditorijas atzinību.
Grupa savā skanējumā jauc viduslaiku mūzikas un vairāku metālvirzienu
iezīmes, izmantojot plašu instrumentu klāstu - vijole, oboja, čells,
flauta, klarnete utt.

"Eppur Si Muove" metal un viduslaiku klasiskā mūzika jau
nostājušās līdzsvarā, abu tik dažādo laikmetu noskaņas sadzīvo
kopā kā cimds ar roku. Sievietes soprāns un vīrieša death vokāls, izstrādāti ģitāru rifi un stīgu partijas - tas viss nemitīgi mijiedarbojas, radot prātā aptuvenu Therion un Blackmore's Night apvienojuma vīziju.

WINTERSUN "Wintersun" (Nuclear Blast; 2004)

 

Wintersun ir bijušā Ensiferum solista, multiinstrumentālista Jari Maenpaa un Rotten Sound bundzinieka Kai Hahto kopīgs projekts. Neskatoties uz netipisko dueta formātu, grupa spēlē pilnskanīgu mūziku. 

Mūziķu debijas   plate "Wintersun" ir kā metāliskās
rokmūzikas enciklopēdija - ierakstā dzirdams neticami plašs
virzienu klāsts. No heavy, power, progressive un folk līdz symphonic black un   death 
-  tiešām   apbrīnas vērta eklektika.  Diezgan
mezglainais skanējuma audums un pārdomātā kompozicionālā
uzbūve pieprasa neatslābstošu uzmanību, bet episkās
melodijas apveltī ar emocionālu saviļņojumu. Viens no
spēcīgākajiem žanra ierakstiem pēdējā laikā. 

{}13{}||1219{}4{}0{}{}2005-01-28{}01:20:44{}SPOCK'S BEARD "Octane" (7/15){}Spock's Beard ir viena no progresīvā roka 90.gadu vadošajām apvienībām, līdzīgi kā 80.gadu  varoņi Marillion, Asia, Dream Theater u.c. Muzikāli grupa pārstāv virziena "popizēto" paaudzi, integrējot savā skanējumā vairāk poproka elementu. Pēc grupas solista un idejiskā diktatora Neal Morse aiziešanas Spock's Beard kolektīvs nāk klajā jau ar otro albumu, kur pirmās 7 kompozīcijas iecerētas kā zināmā mērā konceptuāls dziesmu cikls "A Flash Before My Eyes".{}

 SPOCK'S BEARD

 "Octane"

 (Inside Out)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Spock's Beard ir viena no progresīvā roka 90.gadu vadošajām apvienībām, līdzīgi kā 80.gadu  varoņi Marillion, Asia, Dream Theater u.c. Muzikāli grupa pārstāv virziena "popizēto" paaudzi, integrējot savā skanējumā vairāk poproka elementu. Pēc grupas solista un idejiskā diktatora Neal Morse aiziešanas Spock's Beard kolektīvs nāk klajā jau ar otro albumu, kur pirmās 7 kompozīcijas iecerētas kā zināmā mērā konceptuāls dziesmu cikls "A Flash Before My Eyes".

Diemžēl jaunais ieraksts ir pārāk pretrunīgs, nesakarīgs muzikālo stilu savārstījums. Pamatā tas piedāvā vidējas raudzes neo prog, ko papildina vairāk nekā dīvaina popmūzikas mikstūra (nu metal, country, pop rock utt). Jābūt apveltītam ar īpaši stipriem nerviem, lai spētu izbaudīt plati, kur Genesis vai Pink Floyd estētikai relatīvi tuvi muzikālie paņēmieni nemitīgi mijas ar Phil Collins solodarbu, Gary Jules, Lostprophets (utml.), pat tādu grupu kā Busted izteiksmes līdzekļiem... 

Šķiet, Spock's Beard ir iegāzuši centieni radīt universālu skaņu materiālu, ko akceptētu iespējami plašāks klausītāju loks. Mūziķi centušies pierādīt, ka spēj novērtēt mūsdienu muzikālās vēsmas, efekts sanācis līdzvērtīgs tam, ja Rīgas ielās pēkšņi parādītos kāds solīds pensijas vecuma kungs, tērpies platās biksēs, ar smagnēju, zeltītu ķēdi ap kaklu... Grupas vokālists Nick D'Virgilio kādā intervijā izteicies, ka "Octane" kaut ko sev atrast varot ikviens. Ja kaut kas ir adresēts visiem, tad patiesībā nav pieņemams nevienam.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1220{}4{}0{}{}2005-01-31{}19:38:39{}PAT METHENY GROUP "The Way Up" (13/15){}jazz mp3Viens no mūsdienu ietekmīgākajiem džeza ģitāristiem, jau 30 gadu karjeras pieredzes bagāžu uzkrājušais Pat Metheny laidis klajā jaunu sava kolektīva Pat Metheny Group ierakstu, kurš pārsteidz ar krāsainu, niansētu muzikalitāti, negaidītiem pagriezieniem un lielisku producentu sniegumu.{}

PAT METHENY GROUP

 "The Way Up"

 (Nonesuch)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Viens no mūsdienu ietekmīgākajiem džeza ģitāristiem, jau 30 gadu karjeras pieredzes bagāžu uzkrājušais Pat Metheny laidis klajā jaunu sava kolektīva Pat Metheny Group ierakstu, kurš pārsteidz ar krāsainu, niansētu muzikalitāti, negaidītiem pagriezieniem un lielisku producentu sniegumu. 

Pat MethenyPat Metheny karjeru sācis slavenajā Gary Burton's Quartet, savulaik sadarbojies pat ar Steve Reich un citiem mūzikas pasaules varenajiem. Mākslinieka grupā darbojas izcils instrumentālistu ansamblis. Īpaši valdzina pianista Lyle Mays spēle, trompetista Cuong Vu brīžiem neiedomājamās virāžas, bundzinieka/perkusionistu atmosfēriskais fons, un, protams, paša Metheny varējums uz akustiskās, elektriskās un slide ģitārām.      

Free džeza esence - šādi varētu raksturot Pat Metheny Group jaunāko darbu. "The Way Up" ir tehniski superkvalitatīvs, izdomas bagāts ieraksts, kurš starp avangardiskām improvizācijām brīžiem pieskaras arī easy listening etiķetei. Tomēr tas šoreiz nav pārmetums, jo albums kopumā ir muzikāli un saturiski piepildīts, noslīpēts, aizraujošs un augstā līmenī izpildīts ceļojums modernā džeza instrumentālās fantāzijas labirintos, īpaši uzsverot klavieru, ģitāru, harmoniku un trompetes skaņu tekstūras.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1221{}4{}0{}{}2005-01-30{}23:10:27{}BLACK MOUNTAIN "Black Mountain" (12/15){}rock mp3Vēl vieni mūsdienu hipiju (muzikālā ziņā autentiskāku nekā Kings Of Leon) pārstāvji Black Mountain Mikseris.LV skatījumā kļuvuši par pirmajiem spožajiem 2005.gada mūzikas jaunatklājumiem. Sākumā rodas pārliecība, ka grupas mājvieta ir Ņujorka - tik ļoti pierasts, ka tieši no turienes nāk teju viss mūsdienu rokmūzikas avangards. Tomēr izrādās, ka šoreiz "vainīga" bijusi Vankūveras rokscēna...{}

BLACK MOUNTAIN

 "Black Mountain"

 (Jagjaguwar)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Vēl vieni mūsdienu hipiju (muzikālā ziņā autentiskāku nekā Kings Of Leon) pārstāvji Black Mountain Mikseris.LV skatījumā kļuvuši par vieniem no pirmajiem spožajiem 2005.gada mūzikas jaunatklājumiem. Sākumā rodas pārliecība, ka grupas mājvieta ir Ņujorka - tik ļoti pierasts, ka tieši no turienes nāk teju viss mūsdienu rokmūzikas avangards. Tomēr izrādās, ka šoreiz "vainīga" bijusi Vankūveras rokscēna...

Black MountainsGrupa formāli ir tikai gadu veca, tās dibinātājs ir Stephen McBean, kurš reizē ir arī Pink Mountaintops līderis. Faktiski gan Black Mountain, gan Pink Mountaintops pastāv jau ilgāk, grupu iepriekšējie nosaukumi bija attiecīgi One Easy Skag un Jerk With A Bomb, pēdējie izdevuši arī divus albumus. Ar šo projektu skanējumu man gan nav bijis tas gods iepazīties.

Ieraksta burvībai nav iespējams pretoties, tas burtiski pakļauj. Pirmkārt, Black Mountain pārsteidz ar eklektismu. Ievadkompozīcijā saksofona skaņas atgādina gluži vai kādu ska apvienību, turpinājumā asociācijas jau vedina pērnā gada pārsteiguma autoru TV On The Radio virzienā (tālab arī domas par Ņujorku). Tomēr drīz kļūst skaidrs galvenais Black Mountain vadmotīvs, kas ir 60./70.gadu mijas hārdroks, eksperimentālais acid roks un blūzroks, albumā ir daudz atsauces uz The Doors, The Animals raksturīgajām ģitāru, elektrisko ērģeļu un bungu skaņām, Velvet Underground, u.c.    

Īpaši gribētu izcelt psihodēlisko "No Hits", kur saksofons uzņem jau John Zorn cienīgus apgriezienus, tai sekojošo "Heart Of Snow", kur galvenās vokālās daļas iznesēja kļūst grupas soliste Amber Webber, demonstrējot ko līdzīgu amerikāņu avangarda folkdziedātājām Laura Veirs, Chan Marshall. Teicamas ir arī visas pārējās dziesmas, diemžēl tā arī nespēju atcerēties, no kura ārkārtīgi pazīstama gabala aizgūts "No Satisfaction" melodiskais āķis, varbūt šo recenziju lasa kāds ar labāku atmiņu?

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1231{}4{}0{}{}2005-02-09{}24:59:59{}EMILIANA TORRINI "Fisherman's Woman" (10/15){}Itāļu/islandiešu dziedātāja Emiliana Torrini plašāku atpazīstamību ieguva pēc piedalīšanās Pol Oakenfold 2002.gada ierakstā "Bunkka" ar vokālu brīnišķīgajā "Hold Your Hand". Dziedātāja momentāni tika salīdzināta ar Bjorku, kas nebija nepareizi, jo balss līdzība ir samērā izteikta. Torrini iepriekšējais ieraksts "Love In The Time Of Science" (2000) atspoguļo vēl plašāku ietekmju spektru - kādā kompozīcijā māksliniece stipri atgādina Catatonia's Cerys Matthews, citur - Tori Amos, utt., bet muzikāli svārstās starp t.s. alternatīvo poproku un trip hop.{}

EMILIANA TORRINI

 "Fisherman's Woman"

 (Rough Trade)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Itāļu/islandiešu dziedātāja Emiliana Torrini plašāku atpazīstamību ieguva pēc piedalīšanās Pol Oakenfold 2002.gada ierakstā "Bunkka" ar vokālu brīnišķīgajā "Hold Your Hand". Dziedātāja momentāni tika salīdzināta ar Bjorku, kas nebija nepareizi, jo balss līdzība ir samērā izteikta. Torrini iepriekšējais ieraksts "Love In The Time Of Science" (2000) atspoguļo vēl plašāku ietekmju spektru - kādā kompozīcijā māksliniece stipri atgādina Catatonia's Cerys Matthews, citur - Tori Amos, utt., bet muzikāli svārstās starp t.s. alternatīvo poproku un trip hop.

Emiliana TorriniJaunais disks, ko producējis britu skaņas pētnieks un underground deju mūzikas aktīvists Mr Dan, ir solis pavisam citā virzienā, atsakoties no elektronikas, un, šķiet, izmisīgi bēgot no Bjorkas ēnas. Albums ir pilnībā akustisks, Torrini šoreiz ierakstījusi Eiropas atbildi Ziemeļamerikas folkdziesminieču kustībai.     

Ieraksts ir tikpat pilns sievišķības, kā tā vizuālais noformējums. Torrini sentimentāli, skumīgi un ar tādu kā senatnes piegaršu dzied par dzīvi, romantiskām attiecībām, arī muzikālās dekorācijas ir izteikti maigas, graciozas, pa brīžam atskanot kādam klavieru akordam vai ksilofona tinkšķim. Lielākais ieraksta mīnuss ir pārspīlētais minimālisms, atsevišķās dziesmās Torrini iztiek tikai ar akustiskās ģitāras akompanementu. Diemžēl arī melodijas māksliniecei padevušās nevienādi veiksmīgas, galvastiesu pārākas ir pēdējās divas kompozīcijas "Thinking Out Loud" un "Serenade". Kopumā šo intimitātes apdvesto singer/songwriter paraugu arī varētu pieņemt, ja nezinātu, ka šodien attiecīgās mūzikas aprindās līdzīgu darbu netrūkst, un katrā ziņā "Fisherman's Woman" sarakstā nebūtu pirmā izvēle.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1227{}4{}0{}1901{}2005-02-08{}24:59:59{}Hip Hop mūzikas jaunāko ierakstu apskats{}Hiphops nenoliedzami kļuvis par mūsdienu vadošo mūzikas
stilu no biznesa, globālās popularitātes viedokļa. Radies kā Amerikas
lielpilsētu geto melnādaino sociālās izpausmes veids, tagad reps ieņem
stabilu un pārliecinošu vietu mūzikas industrijas mašinērijā, tas
kļuvis par preci, ko var pārdot praktiski visur - ASV, Lielbritānijā,
Brazīlijā vai Latvijā...Līdzās tirgus izbāzeņiem ļoti plaša hip hop kustība pastāv arī independent
aprindās, kas ik pa laiciņam pārsteidz ar kādu varenu šedevru. Šajā
apskatā nedaudz gan par vienas, gan otras frontes pārstāvjiem.{}

Hiphops nenoliedzami
kļuvis par mūsdienu vadošo mūzikas stilu no biznesa, globālās
popularitātes viedokļa. Radies kā Amerikas lielpilsētu geto melnādaino
sociālās izpausmes veids, tagad reps ieņem stabilu un pārliecinošu
vietu mūzikas industrijas mašinērijā, tas kļuvis par preci, ko var
pārdot praktiski visur - ASV, Lielbritānijā, Brazīlijā vai
Latvijā...Līdzās tirgus izbāzeņiem ļoti plaša hip hop kustība pastāv arī independent
aprindās, kas ik pa laiciņam pārsteidz ar kādu varenu šedevru. Šajā
apskatā nedaudz gan par vienas, gan otras frontes pārstāvjiem.

ROOTS MANUVA "Awfully Deep" (Big Dada)

 

Viens no britu repmūzikas pēdējo gadu autoritatīvākajiem un kritikas atzītākajiem autoriem Roots Manuva (Rodney Smith)
piedāvā savu jauno, ceturto ierakstu "Awfully Deep". Šeit
mākslinieks kombinē melodisku rečitatīvu, 
viltīgus elektroniskus dancehall bītus, izbēg no kliedzošiem komercijas piesitieniem, un, līdzīgi Kanye West piedāvā gan teicamus hitus, gan oriģinālas idejas. Interesanti, ka kompozīcijā "Rebel Heart" atspoguļojusies pēdējā The Streets albuma ietekme, sekmējot tādu kā apgriezto saiti - tieši Roots Manuva tiek uzskatīts par vienu no Mike Skinner iedvesmas avotiem. "Chin High" rada īsti urbanizētas, industriālas vides noskaņu. Kopumā Roots Manuva hip hop skanējums aizvien ir pietiekami savdabīgs un profesionāli nostrādāts, lai būtu pievilcīgs.

BUCK 65 "This Right Here Buck 65" (V2)

 

Reperis un reizē dziesminieks? Ja pirms Buck 65
diska noklausīšanās šādu kombināciju nespējat priekšā
stādīties, tad pēc tam tas vairs nesagādās ne mazākās grūtības. Kanādas
neatkarīgā hiphopa ikona nāk klajā ar savu jau septīto LP.

Pirmās muzikālās un emocionālās asociācijas veidojas ar Dj Signify pērnā gada ierakstu "Sleep No More", šī ir jauka atkalsatikšanās ar Buck 65 (Richard Terfry)
deklamācijai raksturīgo noslēpumaino, mazliet biedējošo un paranormālo
akcentu. Vairākas idejas repera arsenālā ir pat ļoti
atzīstamas un inovatīvas, mākslinieks izmantojis daudz hiphopam
neraksturīgu, drīzāk Amerikas folk un kantri tuvu instrumentu -
bandžo, slide, akustiskās ģitāras, pat ko līdzīgu ksilofonam un
vēl virkni nenosakāmas izcelsmes skaņu. Ieraksts organiski sakausē
hiphopu ar indie roku, folku, alternatīvo kantri, blūzu laižot
pasaulē citur nedzirdētus, monstrozus mūzikas hibrīdus.  

THE GAME "The Documentary" (Aftermath)

 

Amerikas
mūzikas industrijai ik pa laikam nepieciešamas svaigas asinis
ar gangsterisma māniju slimojošajā repa supervaroņu pasaulē - The Game (Jayceon Taylor)
ir "karstākais" pienesums. Jau "Westside Story" ieved tipiska
Amerikas top-hopa skanējuma gaisotnē ar škidrām klavierēm, kas pulsē
vienā bītā visu kompozīcijas gaitu. Nākamais gabals gan ir krietni
pārliecinošāks, kopumā diskam ir
diezgan viļņveidīgs producēšanas kvalitātes reljefs, tomēr
lietas būtību tas nemaina: industrijas radīts produkts (t.s. "music for
people" pretstatā "music by people") nekad nevirza mūzikas
attīstību, tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi pārstrādā tirgū
dominējošos brendus un saturiski ir caurspīdīgs un sekls.

BUSDRIVER "Fear Of A Black Tangent" (Mush)

 

Zem Busdriver vārda maskējas viens cilvēks - Losandželosā dzimušais 

Regan Farquhar. Ar hip hop
kultūru būdams cieši saistīts jau bērnībā (repera tēvs rakstījis
scenāriju vienai no pirmajām hiphopa filmām "Krush Groove"), viņš
9 gadu vecumā sāk sacerēt tekstus, vēlāk sapazīstas ar dažādām
neatkarīgā hiphopa autoritātēm. "Fear Of Black Tangent" ir Busdriver trešais ieraksts, kam piesaistīts ļoti respektējams producentu kolektīvs - Daedelus, Prefuse 73, Danger Mouse un citi.

Tekstuāli
reperis pieskaras rasisma problēmai, ne mazāk šaržu
tiek veltīts arī popmūzikas biznesam. Muzikāli nodēvējams par
hiphopa akrobātu (ne velti nes prestižo MC titulu) - ar patiešām
atzīstamu veiklību un plastiskumu tiek sapludināti
visdažādākie ritmi, sempli (nereti operējot ar 20.gadsimta
pirmās puses muzikālo stilistiku), ko lieliski papildina vokāla
virtuozitāte, kas mazliet atgādina Clouddead.
Lieliski piestrādāts arī pie skanējuma tehniskās puses - panākts
savdabīgs efekts, šķiet, vājinot zemās frekvences.
Galarezultātā izveidots teicams un niansēts ieraksts - katrā
ziņā, to klausoties, vienlaicīgi pievērst uzmanību gan mūzikai, gan
lirikai nemaz nav iespējams.

HANDSOME BY MODELING SCHOOL "White People" (Atlantic; 2004)

 

Divi ekstraklases producenti - Prince Paul (strādājis ar De La Soul, Big Daddy Kane, Stetsasonic) un Dan Nakamura jeb Dan The Automator (Gorillaz, Kool Keith
u.c.) kopīgi ar šādu nosaukumu laida klajā jau 1999.gada
darbu "So... How's Your Girl?", kas guva lieliskas mūzikas profesionāļu
atsauksmes. Jaunais dueta darbs vēriena ziņā sit pušu pat James Lavelle (UNKLE) projektus - palūkojoties uz albuma viesmākslinieku sarakstu, gar acīm raibs sametas. Spriediet paši, daži no tiem - RZA, De La Soul, El-P, pat Alex Kapranos (Franz Ferdinand) un Cat Power...
Tiesa, pats materiāls ne tuvu nav tik iepriecinošs, lai gan pieklājīgs.
Producentiem izdevies pasniegt muzikāli izturētu un vienotu darbu,
tomēr nekādus nedzirdētus brīnumus hiphopa gardēžiem no tā
nesagaidīt.

ONE BE LO "S.O.N.O.G.R.A.M." (Fat Beats)

 

One Be Lo hip hop pasaulē pazīstams arī kā One Man Army. Īstajā vārdā Nashid Suleiman, reperis nāk no Detroitas urbānās vides, par savām ietekmēm atzīst Ice Cube, KRS-One. 8.februārī klajā nākošajā platē "S.O.N.O.G.R.A.M." One Be Lo
apcer dažādu sociālo tematiku, runājot arī par masu mediju ietekmi un,
protams, geto dzīves aspektiem. Manuprāt, grūti atrast
garlaicīgāku un vienmuļāku hiphopa darbu no muzikālā viedokļa. One Be Lo
vairāk nekā stundu burtiski "vārās savā sulā", gandrīz katru
kompozīciju būvējot no viena, monotona bīta un tradicionāla
bungmašīnas ritma. Arī Suleiman balss tembrs ir nogurdinoši vienveidīgs un apnicīgs.

SAGE FRANCIS "A Healthy Distrust" (Epitaph)

 

MC Sage Francis (Non-Prophets, Art Official Intelligence) jaunajā ierakstā līdzdarbojušies Danger Mouse, Will Oldham jeb Bonnie Prince Billy, Alias (no Anticon), Daddy Kev. Reperis ir labi zināms underground aprindās, sākotnēji vairojis savu atzīšanu ar uzvarām vairākos lielos un prestižos Amerikas freestyle festivālos. Mākslinieka
jaunais, pēc skaita jau kāds piektais, ieraksts ir
reālistiski drūms, perfekta hiphopa vokāla, lielisku ritmu un
sarežģītu tekstu paraugdemonstrējums. Mazliet pietrūkst
kreativitātes šoka terapijas efekta, tomēr citādi albumam
nav, ko pārmest. It īpaši, ja noslēdzošā kompozīcija negaidīti
atsauc prātā kādu ļoti patīkamu muzikālu atmiņu - Jason Downs & Milk "White Boys With A Feather".

PETE ROCK "The Surviving Elements: From Soul Survivor II" (BBE)

 

Pete Rock ir respektēts hiphopa producents un dīdžejs, uz muzikālās skatuves darbojoties jau kopš 90.gadu sākuma. Viņa
jaunais veikums tiek klasificēts kā hiphops, lai arī
plate ir instrumentālas elektroniskās mūzikas paraugs. Šī
albuma tapšanā izmantoti skaņu ielāpi, kas pārpalikuši no
mākslinieka pērngad klajā laistā, kritikas slavētā CD "Soul
Survivors 2" ierakstu sesijām. Vietām sanācis kaut kas vidējs starp Dj Shadow un Four Tet ritmiem, tomēr nesasniedzot ne viena, ne otra muzikālo izsmalcinātību. Kopumā labs noskaņu albums.

BENZINO "Arch Nemesis" (Zno Records)

 

Hiphopa pasaule ir pieredzējusi dažādus afēristus un "puskoka lēcējus", taču, šķiet, Benzino šajā ziņā ir nepārspējams. Izmantojot draudzības saites ar kādu "The Source" darbinieku, Benzino
pamanās kļūt par žurnāla līdzīpašnieku un 2001.gadā izmanto to kā
ruporu sava debijas albuma "The Benzino Project" popularizēšanai.
Neraugoties uz to, ieraksts tirgū izgāžas, pārdodot vien 75 000
kopiju. Pēc "The Source" afēras gaismā nākšanas un sekojošās izmešanas
no Motown, caurkritušais reperis mēģina iegūt popularitāti uz Eminema
slavas rēķina, ar masu mediju starpniecību veltot
Mezersam izteikumus un pat vairākus speciālus singlus ar
rasistisku un cita veida apvainojumu saturu. Cīņa turpinās vēl
šodien, par Eminema tiesas procesiem ar "The Source" būs
dzirdējuši daudzi. 

Zinot šo kontekstu, Benzino
jauno ierakstu grūti uztvert nopietni, arī muzikāli plate
nepiedāvā argumentus, kāpēc to vispār būtu vērts censties darīt.
Ja The Game ierakstā "ausis pabaro" vismaz
pārliecinoši aranžējumi (dažbrīd), tad Benzino, lai arī balss materiāls
puisim nebūt nav slikts, klaji atstrādā šablonus, galu galā
neradot spēcīgu albumu pat no popmūzikas viedokļa. Kopumā - garlaicīgi
un lēti...

MR. COMPLEX "Twisted Mister" (Raptivism; 2004)

 

Mr. Complex pazīstams kā viens no Ņujorkas underground hip hop
vides moguliem kopš 90.gadu vidus. Paralēli repošanai mākslinieks
nodarbojas ar filmu veidošanu un scenāriju rakstīšanu tām, kā
arī ir mūzikas leibla īpašnieks. Muzikāli Mr. Complex daiļrade piesaista ar hiphopam šodienai ne pārāk tradicionālu pavadījumu, šeit atrod vietu acid jazz, ambient techno, electro, downbeat
un citu stilu akcenti. Tāda kā sava veida atgriešanās pie dažu
90.gadu klubu elektronikas trendu 80.gadu saknēm.
Nepārslogoti ar skaņu un ārkārtīgi interesanti, to papildina Mr. Complex rūdītais "emsī" vokāls. Ierakstā piesaistīti arī neskaitāmi viesmākslinieki - Latoyia King, Pharoahe Monch, Dilated Peoples, Vast Aire, Biz Markie u.c. Kopumā tiešām atzīmēšanas vērts darbs, kaut iznācis jau pērnajā vasarā.     

 

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1236{}4{}0{}{}2005-02-12{}23:47:43{}E.S.T. "Viaticum" (12/15){}

E.S.T. atšifrējums ir Esbjorn Svensson Trio, zviedru pianista Esbjorn Svensson pirms vairāk kā 10 gadiem izveidots džeza trio, kas šodien Eiropā (īpaši Vācijā un Francijā) atzīts neskaitāmos augstākā ranga festivālos, balvu pasniegšanas ceremonijās, kritiķu recenzijās. Sākās tas viss daudz prozaiskāk - Svensson bērnībā nodarbojās ar klavierspēli, jo gluži vienkārši mājās tas bijis vienīgais pieejamais instruments...

{}

E.S.T.

 "Viaticum"

 (ACT)

 

 

----------------------------------------------------------------------

E.S.T. atšifrējums ir Esbjorn Svensson Trio, zviedru pianista Esbjorn Svensson pirms vairāk kā 10 gadiem izveidots džeza trio, kas šodien Eiropā (īpaši Vācijā un Francijā) atzīts neskaitāmos augstākā ranga festivālos, balvu pasniegšanas ceremonijās, kritiķu recenzijās.

Esbjorn Svensson TrioSākās tas viss daudz prozaiskāk - Svensson bērnībā nodarbojās ar klavierspēli, jo gluži vienkārši mājās tas bijis vienīgais pieejamais instruments... Vēlāk mūziķis izkopj savu prasmi studijās Stokholmas universitātē un nodibina grupu, kas šodien tiek pieskaitīta džeza pasaules elites elitei. "Viaticum" ir septītais studijas ieraksts E.S.T. diskogrāfijā.

Jau startā bundzinieka Magnus Ostrom cilpas un daļēji arī paša Svensson pianista spēles piegājiens atsauc atmiņā Bad Plus, tikai šeit viss skan sakārtotāk, mierīgāk. Turpinājumā ierakstā piebiedrojas arī Keith Jarrett raksturīgie, fascinējošie attālinātie fona vokāli, ja tos tā var nosaukt. Ceturtajā skaņdarbā "The Unstable Table And The Infamous Fable" parādās arī post rock ģitāras improvizācija, raisot nelielas asociācijas Tortoise virzienā. Savukārt "In The Tail Of Her Eye" nobeiguma daļā pārsteidz ar diezgan iespaidīgām perkusijām. Līdzās albuma eksperimentālajai pusei "Viaticum" ir lielisks, klavieru arpedžijām pārbagāts post bop paraugs.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1235{}4{}0{}{}2005-02-11{}23:15:44{}AMON TOBIN "Chaos Theory: Splinter Cell 3 Soundtrack" (11/15){}

electronicaParasti mēdzu atturēties pat no kino OST, kur nu vēl videospēļu pavadījumu mūzikas ierakstu klausīšanās un recenzēšanas, tomēr šis ir atšķirīgs gadījums. Elektroniķa Amon Tobin jaunākais darbs uztverams kā līdzvērtīgs muzikāls veselums arī neatkarīgi no triviālā radīšanas nolūka. Turklāt Tobin vārds runā pats par sevi.

{}

AMON TOBIN

 "Chaos Theory: Splinter Cell 3 Soundtrack"

 (Ninja Tune)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Parasti mēdzu atturēties pat no kino OST, kur nu vēl videospēļu pavadījumu mūzikas ierakstu klausīšanās un recenzēšanas, tomēr šis ir atšķirīgs gadījums. Elektroniķa Amon Tobin jaunākais darbs uztverams kā līdzvērtīgs muzikāls veselums arī neatkarīgi no triviālā radīšanas nolūka. Turklāt Tobin vārds runā pats par sevi.

Amon TobinAmon Tobin ir diezgan savdabīga figūra uz elektroniskās mūzikas skatuves. Mākslinieks ir dzimis Brazīlijā, bet 80.gadu vidū pārceļas uz dzīvi Lielbritānijā. Sākot nopietni darboties elektroniskās mūzikas jomā, Tobin izdodas ieinteresēt prestižo Ninja Tune un 90.gadu nogalē iznāk vairāki kritikas augstu vērtēti meistara darbi. Muzikālā ziņā īpaši izceļama ir artista spēja eklektiski operēt ar visdažādākajiem deju vai electronica novirzieniem, to vidū drum'n'bass, trip hop, techno, break beat, dub utt. 

Arī "Chaos Theory" ir gana raibs un aizraujošs skaņu, stilu un ietekmju maisījums. Disks iesākas ar "The Lighthouse", kur cauri vīd kāds The Prodigy ziedu laiku rifs. Nākamā kompozīcija "The Ruthless", it kā loģiski turpinot naratīvu, atgādina kaut ko no The Chemical Brothers apcirkņiem. Protams, visizteiktākās noslieces vērojamas IDM/techno dižgaru Squarepusher, Aphex Twin virzienā, konkrētais Tobin darbs gan ir vieglāk uztverams, tomēr par gluži popsīgu to arī nenosaukt. Ieraksta īpašā vērtība ir panāktais efekts, ka vismaz trešdaļa no bagātīgās skaņu paletes ir dzīvo instrumentu radīta. Kopumā plate ir laba alternatīva tiem, kas mazliet garlaikojās, piemēram, pēdējā Lemon Jelly albuma klausīšanās laikā, kaut mākslinieciski un radoši nekur sevišķi augstāk "Chaos Theory" jau neuzlec.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1246{}4{}1{}2149{}2005-06-19{}02:44:46{}Elektroniskās mūzikas ierakstu apskats{}Elektroniskās mūzikas ierakstu apskatā: NIN, Fischerspooner, Four Tet, AGF/Delay, 13&God, Alog, Bird Show un Vitalic.{}

FISCHERSPOONER ,,Odyssey"   10/15

Līdz ar
visu pārējo 80. gadu mūzikas atnākšanu modē, renesansi piedzīvo arī
electro deju pops, un 1998. gadā Ņujorkā (diez kāpēc tas nepārsteidz?)
dibinātais duets Fischerspooner pirms dažiem gadiem bija vieni no
pirmajiem šīs tendences globāliem veicinātājiem. Fischerspooner
necenšas miksēt pagātni ar iespējamo nākotni un arī ,,Odyssey" perfekti
iederētos 80. gadu sintpopa muzikālajā ainavā - ieraksta piederību
mūsdienām nodod vienīgi kārtējā pretkara aģitācija. Labs, melodisks
sintezatoru, bungmašīnu un vokoderu paraugdemonstrējums, kas iepretim
Stereo Total vai LCD Soundsystem šāgada meistardarbiem tomēr nobāl.

NINE INCH NAILS "With Teeth"  9/15

Ja vairs nezini, ar ko aizpildīt jaunu ideju trūkumu
mūzikas skanējumā, tad tik biežāk uzbliez pa ģitāru stīgām -
acīmredzot, pēc šāda principa Trents Reznors, dzīva 90. gadu
industriālās mūzikas leģenda, vadījies sava jaunā lolojuma "With Teeth"
tapšanā. Atšķirībā no kādreizējiem šedevriem, kā "The Downward Spiral"
vai daļēji arī "Fragile", jaunais NIN ieraksts vairs nepretendē uz
depresīvas psihodēlijas pilniem, smalkiem un aizraujošiem elektronisku
skaņu mudžekļu pagrabiem, drīzāk uz sevi izsmēluša talanta centieniem
noturēties mūzikas apritē.

FOUR TET - Everything Ecstatic    14/15

Ja kāds ir mēģinājis padarboties ar mūzikas
datorprogrammām, tad zina, cik patiesībā liela un sarežģīta māksla ir
radīt elektroniskās mūzikas skaņdarbus (es runāju par skaņdarbiem,
nevis lētām skaņu spēlītēm). Four Tet ir viens no pasaules
ģeniālākajiem (nebaidos šī vārda) elektroniķiem, kurš izsmalcinātus,
niansētus digitālus brīnumus jau atkal rada ar tādu vieglumu, ka atliek
tikai nopūsties un secināt: tas ir īpašs talants! Kjierana Hebdena
ceturtais soloveikums ,,Everything Ecstatic" ,,ož" pēc viņa izcilākā
ieraksta, kas, kā parasti, sniedz gan relaksējošu noskaņu, gan
intelektuālu baudu!

BIRD SHOW "Green Inferno"   12/15

Bird Show (Bena Vidas) soloalbums "Green Inferno"
diezgan stipri atgādina vienu no pagājušā gada labākajiem ierakstiem -
Eyvind Kang disku "Virginal Co-ordinates". Arī šeit apkopotas dažādu
pasaules tautu, ar uzsvaru uz Āfriku, Pakistānu un Japānu, etniskās
mūzikas ietekmes, apvienojot tās ar elektronikas, postroka un
minimālisma stilistiku. Krāšņām tonālām pārejām bagāts, eksperimentāls,
uzmanīgu klausīšanos prasošs ieraksts, kurš tomēr par zināma līmeņa
griestiem augstāk neuzlec.

 

ALOG ,,Miniatures"  13/15

Alog ir elektroniskās mūzikas duets, kur viens no
dalībniekiem rada skaņas digitāli - ar laptop datoru, savukārt otrs -
ar analogo sintezatoru palīdzību. Rezultātā sanāk interesants
ievārījums, kur sastapsiet visdažādākās gan muzikālas, gan nemuzikālas
izcelsmes skaņas (akordeonu, rakstāmmašīnu, flautu, sienas pulksteni,
helikopteru utt.). Brīžiem tas stipri atgādina Mum izteiksmes valodu,
taču tikpat jūtamas ir arī līdzības ar Four Tet skaņu režģi, tiesa,
atšķirībā no Four Tet, Alog mūzikai gandrīz nepiemīt melodiskums.
Albums būtu pelnījis 12, ja nebijis tā noslēdzošais gabals ,,Building
Instruments", kas, manuprāt, ierakstāms elektroniskās mūzikas zelta
grāmatā.

AGF/DELAY ,,Explode Baby"   12/15

Vienā no pēdējā laika neparastākajiem elektroniskās
mūzikas ierakstiem apvienojušies pazīstamais soms Vladislavs Dīlejs un
vācu vokāliste ar akronīmu AGF. Iedomājieties uz ambienta fona apmēram
30 - 50 sitienu minūtē lēnus ritmus dažādās absolūti anarhistiskās
variācijās, kam pa virsu monotona sievietes balss brīvplūsmā deklamē
tekstus, kas stāv kaut kur pa vidu sadzīves un globālām problēmām
(piemēram, par modes pilsētu Milānu vai politisku birokrātiju vīzu
jautājumā). Brīžiem soliste atļaujas arī mazliet padungot. Par spīti
dīvainajai pieejai, ieraksts neskan uzbāzīgi un intīmi, bet ietur
pieklājīgu distanci starp sevi un klausītāju.

VITALIC ,,OK Cowboy"  10/15

Dīdžeja Mylo pagājušā gada izlēciens ar albumu
,,Destroy Rock'n'roll" nav palicis bez sekām. Vitalic ir kāds franču
elektroniskās mūzikas meistars Paskāls Arbēzs, kurš savā debijas albumā
līdzīgi minētajam Mylo organiski sapludinājis dažādus trendus, lai
rezultātā izveidotu plūstošu un dinamisku dejojamas mūzikas ierakstu.
Te neiztiek bez Francijas elektro skatuvei raksturīgā šarma (Air, Daft
Punk, Phoenix u.c. tradīcijas), kaut kas atsit arī itāli Gigi
D'Agostino un electro clash pārstāvi Felix Da Housecat, bet
bonuspunktus albums nopelna par samērā daudzajiem oriģinālajiem skaņu
efektiem.

13 & GOD "13 & God"   13/15

Postmodernā hiphopa pārstāvji Themselves un
elektronikas grandi Notwist apvienojoties radījuši kosmisku muzikālu
sapni, kuru klausoties nepamet pārlaicīga sajūta, ka atrodies
starpgalaktiskā ceļojumā. Clouddead līdzīgi vokālie paņēmieni, lēnas
klavieres, stīgas un birums īpatnēju skaņu efektu kopā rada unikālu
kombināciju. Tikai neprasiet, pie kāda mūzikas stila šo klasificēt!

{}13{}||1242{}4{}0{}{}2005-02-17{}23:22:42{}ARENA "Pepper's Ghost" (11/15){}prog rock Vīlies jaunajos Spock's Beard, RPWL un Greenhouze ierakstos, jau gandrīz sāku zaudēt ticību mūsdienu prog rock spēkam, un arī Arena nesen (1.februārī) klajā nākušajai jubilejas (desmitajai) platei iesākumā pievērsos ar zināmu skepsi un nolemtības sajūtu. Tomēr - kas meklē, tas atrod, un "Pepper's Ghost" ir pavisam jauks, kaut arī ne mazākajā mērā novatorisks vai oriģināls stila paraugs.{}

ARENA

 "Pepper's Ghost"

 (Inside Out Music)

 

 

--------------------------------------------------

 

Vīlies jaunajos Spock's Beard, RPWL un Greenhouze ierakstos, jau gandrīz sāku zaudēt ticību mūsdienu prog rock spēkam, un arī Arena nesen (1.februārī) klajā nākušajai jubilejas (desmitajai) platei iesākumā pievērsos ar zināmu skepsi un nolemtības sajūtu. Tomēr - kas meklē, tas atrod, un "Pepper's Ghost" ir pavisam jauks, kaut arī ne mazākajā mērā novatorisks vai oriģināls stila paraugs.

ArenaArena sākotnēji radusies kā Marillion bundzinieka Mick Pointer un Pendragon taustiņnieka Clive Nolan blakus projekts, tas notika jau tālajā 1994.gadā. Jaunais disks, kā jau prog rock kanoni to paredz, ir konceptuāls veikums, tas stāsta par viktoriānisma laikmeta gaisotni. Nolan vēlējies realizēt ideju par karikatūru pasauli, kurā ikviens grupas dalībnieks ir komisks varonis.  

Albuma muzikālais rokraksts tuvojas Ayreon, īpaši tas jūtams solista 

Rob Sowden vokālā un heavy metal soloģitārās, ko izmanto arī Arena. Paralēles var vilkt arī ar IQ un citām līdzīgām grupām. Ierakstā ir lieliski iespēlētas stīgas un aizmugures kora vokāli, taču pats, pats galvenais - šeit dzirdamas vairākas gluži vienkārši nevainojamas melodijas. Kā pirmais atmiņā iesēžas pozitīvā nozīmē lipīgais "The Eyes Of Lara Moon" motīvs, pēcāk arī citi skaņdarbi. Līdz pieminēto Ayreon kvalitātēm un, vēl mazāk - ideju lidojumam - Arena tikt gan "nespīd", tomēr"Pepper's Ghost" ir noteikti ieteicams stila cienītājiem.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

 

 

{}13{}||1251{}4{}0{}1970{}2005-02-25{}23:34:11{}SOL INVICTUS "The Devil's Steed" (12/15){}neo folkMūzikas apskatniekiem allaž rodas grūtības ar Sol Invictus klasificēšanu - vismaz tāds iespaids rodas, pārlūkojot ārzemju presi, kur grupas vārds tiek saistīts katrreiz ar citu stilistisko apzīmējumu. Mulsināt šī pusmistiskā vīra Tony Wakeford muzikālais projekts prot lieliski, un tā jau ir puse no uzvaras.{}

SOL INVICTUS

 "The Devils Steed"

 (Tursa)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Mūzikas apskatniekiem allaž rodas grūtības ar Sol Invictus klasificēšanu - vismaz tāds iespaids rodas, pārlūkojot ārzemju presi, kur grupas vārds tiek saistīts katrreiz ar citu stilistisko apzīmējumu. Mulsināt šī pusmistiskā vīra Tony Wakeford muzikālais projekts prot lieliski, un tā jau ir puse no uzvaras.

Šķiet, neo folk ir patiesībai tuvākais Sol Invictus muzikālais raksturojums. Wakeford muzicēt sācis pankgrupā Crisis, vēlāk karjeru turpinājis eksperimentālā roka kolektīvā Death In June. Sol Invictus tiek dibināts 1987.gadā, kopš tā laika jau iznācis krietns daudzums formācijas darbu un tā ieguvusi pietiekami spēcīgu reputāciju underground aprindās.

Sol InvictusSol Invictus jaunais ieraksts ar grupu līdz šim nepazīstamam klausītājam garantē pietiekami ekscentrisku muzikālo piedzīvojumu, kura adresāti ir galvenokārt gotiskās kultūras cienītāji. Tony Wakeford dziedāšanas maniere šeit dažās kompozīcijās atgādina kaut ko no skotu etnisko balāžu tradīcijas, savādi šķībais vokāls saplūst ar pavadījuma ostinato pulsācijām, radot brīžiem itin paradoksālu rezultātu. Paralēles (samērā nosacītas) var vilkt ar franču rituālistiem Rosa Crvx, citos brīžos (kad ieskanas majestātiskie tauru pūtieni) atmiņā nāk arī Die Verbannten Kinder Evas.

Kopumā ieraksts neieslīgst pārliekā apātijā, kā grupas iepriekšējais, uzmācīgu mušu atgādinošais veikums "Trees In Winter", lai gan lielāku izdomu un kompozicionālās attīstības daudzveidību brīžiem varētu vēlēties arī šeit. Salīdzinājumā ar Sol Invictus agrīnākiem darbiem, konkrēti - "In The Rain" (1995), kas ar vienu kāju stāvēja popmūzikas laukā, progress neatkarīga mākslinieciskuma virzienā tomēr ievērojams. Pie tam nobeigums ar "Silver Swan" izdevies gandrīz perfekts.

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1248{}4{}0{}{}2005-02-22{}23:59:25{}BRUNO MADERNA "Quadrivium. Aura. Biogramma" (15/15){}Ja esat neviltots Johnny Greenwood ekselentā solodarba "Bodysong" (2003) cienītājs, tad ar diezgan drošu pārliecību var apgalvot, ka pratīsit novērtēt arī šādas mūzikas ietekmes avotus. Par vienu no tādiem, manuprāt, uzskatāms pagaidām gada spilgtākais klajā nākušais ieraksts, 20.gadsimta avangarda akadēmiskās mūzikas komponista Bruno Maderna trīs darbu (sacerēti 1969. un 1972.gadā) apkopojums "Quadrivium. Aura. Biogramma".{}

BRUNO MADERNA

 "Quadrivium. Aura. Biogramma"

 (Deutsche Grammophon)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Ja esat neviltots Johnny Greenwood ekselentā solodarba "Bodysong" (2003) cienītājs, tad ar diezgan drošu pārliecību var apgalvot, ka pratīsit novērtēt arī šādas mūzikas ietekmes avotus. Par vienu no tādiem, manuprāt, uzskatāms pagaidām gada spilgtākais klajā nākušais ieraksts, 20.gadsimta avangarda akadēmiskās mūzikas komponista Bruno Maderna trīs darbu (sacerēti 1969. un 1972.gadā) apkopojums "Quadrivium. Aura. Biogramma".

Bruno Maderna tiek uzskatīts par vienu no Eiropas izcilākajiem pēckara eksperimentālā modernisma virziena piekritējiem, komponists daudz darbojies elektroniskās mūzikas jomā, paralēli bijis arī diriģents. Maderna pieskaitāms pie Arnold Schoenberg inspirētās avangarda kustības (Pierre Boulez, Karlheinz Stockhauzen, Luciano Berio u.c.), kurai raksturīgi eksperimenti ar 12 toņu skaņu rindu, atonalitāte, citiem vārdiem sakot - absolūta melodijas, tradicionālo harmoniju upurēšana jaunu muzikālo apvāršņu sasniegšanas vārdā. Tā ir mūzika, par kuru tik naidīgi intervijā "Mūzikas Saulei" nemitīgi izteicās slavenais Steve Reich, tajā pašā laikā atzīstot, ka "es cienu šo cilvēku inteliģenci, kas tādu raksta, bet to nav iespējams klausīties".

Bruno MadernaPirmajās "Quadrivium. Aura. Biogramma" atskaņošanas reizēs ieraksts tiešām šķiet nepanesams, saraustītie, nepārtraukti mainīgie muzikālie motīvi nerada vienotu, loģisku kopainu, drīzāk atgādina haotiski izmētātas stikla lauskas. Tomēr meklējošam un pacietīgam klausītājam darbs sāk atklāties, tiklīdz izdodas galvā nojaukt jebkurus mūzikas stereotipiskās kompozicionālās uzbūves priekšstatus un iejusties Maderna neprognozējamajā un ģeniālajā domas lidojumā, ko, protams, pavada izcili profesionāls izpildījums.

"Quadrivium" ("krustceles") sākas ar vairākām minimālisma garā ieturētām, klusuma pauzēm piesātinātām šķīvju, bungu, timpānu, perkusiju, ksilofonu, zvanu (un neskaitāmu citu sitaminstrumentu) impresijām, pakāpeniski arvien vairāk piebalsojot arī pūšaminstrumentu un stīgu grupām. Konceptuāli ļoti interesanta ir astotā, "Quadrivium" noslēdzošā epizode "End", kur deviņas minūtes skan it kā "iesaldēta" vijoļu "siena", kura ik pa mirklim šķietami pakāpjas uz augšu, fonā ļaujot pārmaiņus "atvadīties" gandrīz visiem darbā iepriekš izmantotajiem sitamajiem. "Aura" un "Biogramma" akcents likts uz izsmalcinātām stīgu un pūšamo orķestrācijām, nereti šokējot ar pēkšņu, spalgu ekspresivitāti.

Nobeigumā, vēlreiz citējot Steve Reich: "viņi ir ļoti labi komponisti, bet viņi dzīvo tumšā, mazā stūrī, un viņiem būs tumša, maza publika", jāpiekrīt, ka diez vai atradīsies daudz klausītāju, kas vēlēsies baudīt "Quadrivium.Aura.Biogramma" vairāk par pirmo reizi, toties tie, kuri to izlēmuši darīt, jau zina, kas viņus sagaida - fantastiski niansēta brīnumu pasaule, īsta muzikālā galaktika, kurā vēlēšanās maldīties, mēģinot atklāt iespējami vairāk apslēpto dārgumu, pēc tam būs vēl desmitiem reižu.          

 Skaņas paraugs:

Albuma fragmentus 20 minūšu kopgarumā iespējams noklausīties šeit:

Amazon.com

  

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

{}13{}||1247{}4{}0{}1951{}2005-02-19{}23:12:57{}DOVES "Some Cities" (12/15){}Britu rokmūzikā 2005.gada lielie notikumi sākas ar Mančestras lepnā karoga turētāju Doves jauno ierakstu "Some Cities", kam šogad sola sekot arī Coldplay, Oasis, Elbow, varbūt pat Radiohead jaunie albumi. Doves savu vārdu ir attaisnojuši, un, atšķirībā no Mercury Rev, And You Will Know..., Athlete un neskaitāmiem citiem šā gada bēdīgajiem piemēriem, vilšanās vietā melomāniem pasnieguši vēl vienu lielisku, melanholiski psihodēliska roka esenci.{}

DOVES

 "Some Cities"

 (Capitol)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Britu rokmūzikā 2005.gada lielie notikumi sākas ar Mančestras lepnā karoga turētāju Doves jauno ierakstu "Some Cities", kam šogad sola sekot arī Coldplay, Oasis, Elbow, varbūt pat Radiohead jaunie albumi. Doves savu vārdu ir attaisnojuši, un, atšķirībā no Mercury Rev, And You Will Know..., Athlete un neskaitāmiem citiem šā gada bēdīgajiem piemēriem, vilšanās vietā melomāniem pasnieguši vēl vienu lielisku, melanholiski psihodēliska roka esenci.

Doves sastāvs - dziedātājs ar plašo vokālu Džimijs Gudvins un abi dvīņubrāļi Viljamsi savulaik sāka kā deju mūzikas grupa Sub Sub, elektronikas piešprice mūziķu daiļradē saglabājusies joprojām, bet, protams, tagad jau tā ir rokmūzika. Doves iepriekšējais albums "The Last Broadcast", vērtējams kā ne tikai viens no 2002.gada, bet arī visa līdzšinējā 21.gadsimta spēcīgākajiem žanra ierakstiem, nostiprināja grupas vietu rokmūzikas elites olimpā. Trīs gadus gaidīto jauno plati "Some Cities" producējis adekvāta ranga meistars - Blur "Think Tank" un teju izcilā Elbow albuma "Cast Of Thousands" producents Ben Hillier.

Jaunajā albumā atsevišķos, īsos mirkļos (vairāk sākuma daļā) iezogas šaubu ēna - vai tikai mūziķi nesāk veiksmīgi veģetēt uz sasniegtās neapšaubāmi pamatīgās mākslinieciskās bāzes rēķina? Brīžiem akordi un bungu zīmējums sāk šķist pārāk paredzams, tomēr izskan vēl pāris kompozīcijas, un kļūst skaidrs, ka tas vienkārši ir Doves raksturīgais izteiksmes veids, par ko viņi pelnījuši tikai uzslavas, ne aizrādījumus. Protams, taisnība būs tiem, kas sacīs, ka nekas jauns, salīdzinot ar "The Last Broadcast", te nav dzirdams, turklāt mazliet vājāks ir arī melodiskais materiāls, tomēr fināla slēdziens izriet no neapstrīdamām Doves vērtībām, kas nav pazaudētas. Piesātināts instrumentāli, vokāli un emocionāli, ar vairākkārt savdabīgi būvētiem piedziedājumiem, ar tikai šai grupai raksturīgo, neatkārtojamo noskaņu un teicamo albuma finišu, "Some Cities" ir spējīgs aizkustināt. Ne tik ļoti kā grupas uzticīgākos fanus, kuri interneta saitos visi kā viens liek albumam 10 balles, un ne tik ļoti, kā iepriekšējais "Last Broadcast" (13/15), tomēr pietiekami pārliecinoši.  

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1260{}4{}0{}2001{}2005-03-03{}23:16:16{}THE SILVER MT. ZION ORCHESTRA & TRA-LA-LA BAND "Horses In The Sky" (13/15){}post rockViens no gada potenciāli svarīgākajiem ierakstiem eksperimentālajā rokmūzikā ir Kanādas projekta Silver Mt Zion jaunais albums, kas pavisam drīz tiks izdots gan Eiropā, gan Amerikā. Šo mirkli noteikti gaidījuši tūkstošiem postroka cienītāju visā pasaulē, galu galā grupas iepriekšējie darbi jau ierakstīti mūzikas vēsturē zelta burtiem.{}

THE SILVER MT. ZION

 "Horses In The Sky"

 (Constellation)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Viens no gada potenciāli svarīgākajiem ierakstiem eksperimentālajā rokmūzikā ir Kanādas projekta Silver Mt Zion jaunais albums, kas pavisam drīz tiks izdots gan Eiropā, gan Amerikā. Šo mirkli noteikti gaidījuši tūkstošiem postroka cienītāju visā pasaulē, galu galā grupas iepriekšējie darbi jau ierakstīti mūzikas vēsturē zelta burtiem.

The Silver Mount Zion Memorial Orchestra & Tra-La-La-Band savu garo nosaukuma versiju radīja (kopš dibināšanas 1999.gadā grupa saucās vienkārši A Silver Mount Zion), kad 2000. gadā tika dubultots apvienības sastāvs. Trīs sākotnējiem (citas Kanādas postroka ikonas Godspeed You! Black Emperor sastāvā esošajiem) dalībniekiem tika pieaicināti vēl trīs. Tagad ar divām ģitārām, divām vijolēm, čellu, kontrabasu un klavierēm bruņojumā, Silver Mt Zion bija gatavi doties uzbrukumā daudziem mūzikas stereotipiem, viedokli par klasisko mūziku kā vienīgo augsto mākslu ieskaitot.

Silver Mt ZionDebijas ierakstā "He Has Left Us Alone 

But Shafts of Light Sometimes Grace the Corners of Our Rooms" grupa izmanto pārsvarā stīgas un klavieres kombinācijās ar neuzbāzīgiem fona efektiem, radot apbrīnojamus skaņu opusus. Otrajā - "Born Into Trouble As The Sparks Fly Upward" albumā Silver Mt Zion skanējums ir mazliet pietuvojies tradicionālam postrokam (plašāks raksturīgais ģitāru lietojums, kulmināciju uzbūve utt), joprojām salīdzinoši maz tika izmantots, manuprāt, fascinējošais Eifrim vokāls. Grupas iepriekšējais ieraksts "This Is Our Punk Rock..." parādīja samērā zīmīgu Silver Mt Zion muzikālās direkcijas pagriezienu, ko mūzikas kritika atteicās līdz galam akceptēt - vairāki prestiži mediji albumu vērtēja zemāk kā pirmos ierakstus, tikai apmēram ap 7/10 robežās. Šeit mūziķi vairāk sāka strādāt ar balsīm, kori, klāt nāca pat daži etnomūzikas akcenti. Tajā pašā laikā postroka iezīmes nezuda, līdz ar to šo plati var uzskatīt par (iespējams, vienu no pagaidām pēdējiem) novatorisma elementu stila kustībā.

"Horses In The Sky" būtībā turpina "This Is Our Punk Rock" uzņemto kursu. Iepriekšējā albuma cienītāju šeit atkal sagaida Eifrim vokāla izmisušās, pastardienu sludinošās intonācijas, balsu polifonija (līdzās mazliet "šķībai" dziedāšanai) un gari, vairākdaļīgi skaņdarbi. Idejiski un melodiski grupa joprojām ir aizraujoša.

Pirmā kompozīcija "God Bless Our Dead Marines" iesākas ar mīņājošos basu un Eifrim pusdziedošo deklamāciju ("angels in the electric chairs..."), pēc tam pāriet gluži kādai tautiskai dejai raksturīgā vijoļu un plaukstu ritmikā, bet noslēdzas ar veiksmīgu daudzbalsības piemēru. Albuma izcilākais, aranžējumā niansētākais un dramaturģiski izstrādātākais skaņdarbs ir noslēdzošais "Ring Them Bells (Freedom Has Come and Gone)", jāatzīmē arī "Teddy Roosevelts Guns", kur Eifrim apdzied dzimteni Kanādu un "Mountains Made Of Steam". Kopējo ainavu mazliet pazemina plates tituldziesma un "Hang On To Each Other", kur harmonijas šķiet pārāk caurspīdīgas un vienkāršas.

Kopumā ar katru nākamo klausīšanās reizi sākotnējais iespaids, ka ar "Horses In The Sky" kaut kas īsti kārtībā nav, ka zināma daļa no Silver Mt Zion muzikālā grandiozuma un monumentalitātes ir kaut kur izsējusies, pakāpeniski mazinās. Iespējams, ka vienkārši pārāk daudz gaidu no šīs grupas, un tas iesākumā traucē konstatēt varbūtējo objektīvo realitāti - jaunā plate nebūt neatpaliek no iepriekšējā, gandrīz ģeniālā "This Is Our Punk Rock..." (14/15). Jebkurā gadījumā Silver Mt Zion saglabā vietu pasaules pašu izcilāko muzikālo apvienību vidū.     

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

            

{}13{}||1262{}4{}0{}{}2005-03-07{}23:59:46{}BLUT AUS NORD "Thematic Emanation Of Archetypal Multiplicity" (10/15){}industrialBlut Aus Nord ir 1993. gadā Francijā radies projekts, kuras līderis Vindsval intervijās deklarējis, ka vēlas atrast jaunu pieeju black metal mūzikai. Grupas oficiālā debija "Ultima Thulee" nāk klajā 1995. gadā, kopš tā iznākuši vēl vairāki Blut Aus Nord darbi, pēdējais - 2003. gada "The Work Which Transforms God". Jaunais ieraksts sastāv tikai no piecām kompozīcijām.{}

BLUT AUS NORD

 "Thematic Emanation Of Archetypal Multiplicity"

 (Candlelight)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Blut Aus Nord ir 1993. gadā Francijā radies projekts, kuras līderis Vindsval intervijās deklarējis, ka vēlas atrast jaunu pieeju black metal mūzikai. Grupas oficiālā debija "Ultima Thulee" nāk klajā 1995. gadā, kopš tā iznākuši vēl vairāki Blut Aus Nord darbi, pēdējais - 2003. gada "The Work Which Transforms God". Jaunais ieraksts sastāv tikai no piecām kompozīcijām.

Blut Aus Nord skanējuma maniere izteikti atgādina Burzum (par Mayhem dalībnieka Oystein Aarseth slepkavību notiesātā Varg Vikernes viena cilvēka projekts) industrial/dark ambient
tekstūras, īpaši sākot ar albuma (EP) trešo kompozīciju "Level - 2
(Nothing Is Not)". Pirmajos divos skaņdarbos valda smagnējas
metālisku ģitārrifu dvesmas, kas lēni pulsē kopā ar dobjiem
sitamajiem. Papildus minētajam grupa paspēlējas ar dažiem
austrumu motīviem, vienā mirklī pat dzirdams kas līdzīgs Tuvas šamaņu
virstoņu dziedāšanai. Kopumā meditatīvs un vidēji interesants
ieraksts, kura lielākā vērtība ir noskaņa (tiesa, Burzum pazinējus arī tā nepārsteigs). Iepretim tādu meistaru kā Trent Reznor (NIN) vai Einsturzende Neubauten skaņu mezglojumiem Blut Aus Nord tomēr nākas kapitulēt.

Skaņas paraugs:

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1265{}4{}0{}{}2005-03-09{}21:56:40{}KAISER CHIEFS "Employment" (9/15){}BBC organizētā mūzikas ekspertu aptauja katra gada sākumā "apbrīnojami" nekļūdīgi prognozē gada lielākos mūzikas tirgus atklājumus. No iznākuma "prognozētājas" šī autoritatīvā aptauja drīzāk pārvērtusies iznākuma veicinātājā. Grupām, ko BBC eksperti definējuši kā gada cerības, gluži loģiski, ir nodrošināta īpaša mediju uzmanība, kas beigās ar bumeranga efektu atnāk atpakaļ tirgus ciparu izteiksmē. Manuprāt, ievietojot BBC aptaujas datus aizzīmogotā aploksnē, ko atvērtu tikai gada beigās, rezultāti būtu pavisam citi.{}

KAISER CHIEFS

 "Employment"

 (Universal)

 

 

---------------------------------------------------------------------

BBC organizētā mūzikas ekspertu aptauja katra gada sākumā "apbrīnojami" nekļūdīgi prognozē gada lielākos mūzikas tirgus atklājumus. No iznākuma "prognozētājas" šī autoritatīvā aptauja drīzāk pārvērtusies iznākuma veicinātājā. Grupām, ko BBC eksperti definējuši kā gada cerības, gluži loģiski, ir nodrošināta īpaša mediju uzmanība, kas beigās ar bumeranga efektu atnāk atpakaļ tirgus ciparu izteiksmē. Manuprāt, ievietojot BBC aptaujas datus aizzīmogotā aploksnē, ko atvērtu tikai gada beigās, rezultāti būtu pavisam citi.

Kaiser Chiefs ir vēl viens piemērs tikko minētajam. Pēc tam, kad visur, kur iespējams, tikusi izbazūnēta simpātiskā Bloc Party debijas plate, kas BBC sarakstā bija otrā, kārta pienākusi piektajam numuram - Kaiser Chiefs. Grupai, kas nāk no Līdsas, dibināta... eh, kurš gan to pēdējās dienās nav n-padsmit vietās jau lasījis?        

Kaiser ChiefsŠis albums daļu auditorijas atkal iegūs ar nostalģisko bāzi - neapšaubāmi, Kaiser Chiefs atsit 90. gadu pirmās puses Blur ierakstus un liek atcerēties efektīgās ainas no filmas "Live Forever" ar britu karodziņiem, kas dzen prom amerikāņu karodziņus. Tomēr ierakstā nav atrodams neviens "Parklife", "Girls&Boys", "Common People" un citiem labākajiem šīs muzikālās kustības zelta laiku grāvējiem līdzvērtīgs veikums, un no šādas perspektīvas "Employment" uzskatāms par diezgan viduvēju pakaļdarinājumu. Zemē metama plate nav, instrumentācijas brīžiem ir itin solīdas (lai arī klišejiskas pēc velna), tomēr galvenais klupšanas akmens ir patiesi satriecošu melodiju trūkums. Lai gan jūtams, ka tieši uz to (roka enerģija+melodija) grupa izmisīgi cenšas pretendēt... "Born To Be A Dancer", "Oh My God" un "What Did I Ever Give You" varētu būt nelieli pozitīvi izņēmumi. 

Britpopa reanimēšanas mēginājumi pēdējos gados pieredzēti kuplā skaitā (Idlewild, Haven, Ordinary Boys, utt.), šajā gadījumā kaut kas pievienojies  arī no modīgajām postpanka tendencēm. Panākumi masās Kaiser Chiefs noteikti neizpaliks, un gandrīz vai ar 50 % pārliecību var prognozēt, ka grupa saņems arī Mercury balvu, kuras piešķiršanas viens no galvenajiem kritērijiem, kā to secinājis Stērlingas universitātes profesors Simon Frith savā analītiskajā rakstā "Does British music still matter?", ir tieši muzikāli nacionālpatriotiskais. Taču man pat nav jāgrib būt patriotam, lai šī diska vietā labāk izvēlētos paklausīties mūsu pašu Pienvedēja Piedzīvojumus...

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

  

{}13{}||1266{}4{}0{}{}2005-03-11{}23:16:08{}KONONO No 1 "Congotronics" (12/15){}world Ikviens, kurš kaut minimāli kādreiz ir ieinteresējies par etnomūziku, būs dzirdējis par afrikāņu slavenajām sarežģīto ritmu struktūrām. Patiešām - šajā ziņā "melnā kontinenta" iedzīvotājiem pasaulē nav konkurentu. Bez tam zināms taču arī, ka teju visi mūsdienu nozīmīgākie žanri, sākot ar blūzu un beidzot ar rokmūziku visās tās dažādajās izpausmēs, vēsturisko mājvietu rod tieši afrikāņu (afroamerikāņu) kultūrā...{}

KONONO NO 1

 "Congotronics"

 (Crammed)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Ikviens, kurš kaut minimāli kādreiz ir ieinteresējies par etnomūziku, būs dzirdējis par afrikāņu slavenajām sarežģīto ritmu struktūrām. Patiešām - šajā ziņā "melnā kontinenta" iedzīvotājiem pasaulē nav konkurentu. Bez tam zināms taču arī, ka teju visi mūsdienu nozīmīgākie žanri, sākot ar blūzu un beidzot ar rokmūziku visās tās dažādajās izpausmēs, vēsturisko mājvietu rod tieši afrikāņu (afroamerikāņu) kultūrā...

Konono No 1Konono No 1 ir Kongo galvaspilsētā Kinšasā bāzēts afrikāņu deju mūzikas kolektīvs, kas pastāv jau 25 gadus. Savā jaunākajā darbā "Congotronics" mūziķi izmanto plašu klāstu raksturīgo reģiona mūzikas instrumentu - te dzirdamas trīs veidu (solo, pavadošā un basa) mbiras (citi nosaukumi - likembe, marimba, sansa, tā dēvētās īkšķa klavieres), megafons, dažādi perkusiju un bungu veidi. Papildus tam ienāk arī dažs labs moderns elektronikas akcents. Ierakstu studijā apstrādājis Vincent Kenis, kas tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem producentiem šajā reģionā.  

Jau ievadkomozīcijā "Lufuala Ndonga" Āfrikai raksturīgā responsorā dziedāšana (solists iesāk-koris atbild) apvienojas ar tribāliem ritmiem, kuri savā daudzšķautņainībā un krāsainībā kompozīcijas gaitā kļūst aizvien varenāki. Visa albuma gaitā ritmi mainās ar ļoti augstu dinamisko intensitāti, klausītājs tikko pagūst aptvert vienu motīvu, kā jau sākas nākamais. Tiem piemīt arī garš cikliskais periods - reizēm viena ritmiskā apļa noskriešana ilgst pusotras, divu minūšu garumā.  

Klausoties ierakstu, turklāt nevis tikai to dzirdot, bet arī ieklausoties, jau kādā trešajā kompozīcijā ir iespējams šķietami organiski iejusties šajā mums it kā tik svešādajā ritmizēti muzikālajā domāšanā. Lai arī "Congotronics" nav pārāk autentisks afrikāņu tautas mūzikas ieraksts, acu priekšā pati no sevis uzburas aina, kad, tveicīgas dienas pievakarē, saulei kā milzīgai sarkanai ripai grimstot aiz apvāršņa, džungļu biezokņa malā, pēdējos spēkus atdodot un reizē vienam no otra uzsūcot, šo maksimāli piesātināto ritmu un balsu pavadījumā transa apziņas stāvoklī lēkā kāds, no mūsu kultūras viedokļa - mežoņu bars. 

Bet interesanti, kas gan notiktu, ja kāds pārdrošs dīdžejs iedomātos šo uzspēlēt kādā vietējā diskotēkā, teiksim, klubā "La Rocca"? Šķiet, trīsstāvīgu "mātesvārdu" lavīna pār dīdžeja galvu šajā gadījumā būtu uzskatāma par patiešām izcili veiksmīgu iznākumu...

Skaņas paraugs:

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

      

{}13{}||1270{}4{}0{}{}2005-03-16{}23:38:50{}APOCALYPTICA "Apocalyptica" (10/15){}Slavenais somu ,,čellmetāla" ansamblis Apocalyptica nekad nav slēpuši, ka par saviem galvenajiem muzikālajiem iedvesmotājiem uzskata heavy metal leģendas Metallica. Apocalyptica
jaunais albums, no vienas puses, norāda uz sekošanu pēdējā, ažiotāžu un
pretrunīgus vērtējumus izraisījušā Metallica ieraksta ,,St. Anger"
pēdās. Tomēr tā ir tikai viena no Apocalyptica jaunajām sejām, kuras mūziķi platē maina kā karnevāla maskas. {}

APOCALYPTICA

 "Apocalyptica"

 (Vertigo)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Slavenais somu ,,čellmetāla" ansamblis Apocalyptica nekad nav slēpuši, ka par saviem galvenajiem muzikālajiem iedvesmotājiem uzskata heavy metal leģendas Metallica. Apocalyptica jaunais albums, no vienas puses, norāda uz sekošanu pēdējā, ažiotāžu un pretrunīgus vērtējumus izraisījušā Metallica
ieraksta ,,St. Anger" pēdās (īpaši šis brutālais piegājiens jūtams
kompozīcijās ,,Distraction", ,,Fisheye", kur skaņa ir praktiski identiska
,,St. Anger").

Tomēr tā ir tikai viena no Apocalyptica
jaunajām sejām, kuras mūziķi platē maina kā karnevāla maskas. Piemēram,
šeit ir kompozīcijas, kurās atskan divi Somijas populārāko un reizē
neciešamāko vokālu īpašnieki - Ville Valo (HIM) un Lauri Ylonen (Rasmus). Vēl interesantāk kļūst, kad dažos gabalos rodas asociācijas Nightwish, Within Temptation virzienā, ,,Betrayal/Forgiveness", kur piepalīdzējis Slayer bungu vīrs Dave Lombardo, ir gluži vai death metal paraugs, savukārt ,,Ruska" acumirklīgi atsit Coldplay
grāvēju ,,Clocks". Kronis visam un apliecinājums grupas radošajai
atjautībai ir noslēdzošais ,,Deathzone", ko var uzskatīt par postroka (a
la Mogwai) interpretu (hidden trekā klausītāju sagaida vēl kāds pārsteigums - franču (!) valoda Die Happy solistes Marta Jandova izpildījumā).

Secinājums - Apocalyptica
mēginājuši aptvert ļoti dažādas tendences, kas Somijas un Eiropas
rokmūzikā cirkulē, un ietamborēt to savā jaunajā darbā, lai konstatētu,
kā tas izklausās ar čella garšvielām. No ,,kišmiša ar rozīnēm, sinepēm
un skābo gurķi" draudiem izdevies veiksmīgi izvairīties, albums ir
interesants, uzjautrinošs, dažviet instrumentālās izspēles to pat ļauj
uztvert arī samērā nopietni.

VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1277{}4{}0{}{}2005-03-20{}01:50:35{}BURIED INSIDE "Chronoclast" (12/15){}{}

BURIED INSIDE

 "Chronoclast"

 (Relapse)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Ieraksts visiem metālroka gardēžiem. Kanādas grupa savā otrajā albumā sniedz iespaidīgu enerģijas triecienu, neaizmirstot par inteliģentu pieeju. "Chronoclast" sākas postrokam tuvā manierē ar "Introduction", tad pāriet uz black/death metal un hardcore. Ieraksts ir 40 minūšu garš, konceptuāls, muzikāli nepārtraukts plūdums, kas atgādina kaut ko pa vidam starp Isis un Dillinger Escape Plan.

 

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1278{}4{}0{}{}2005-03-20{}23:55:13{}MOBY "Hotel" (10/15){}{}

MOBY

 "Hotel"

 (V2)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Mobija jaunais albums asinskārākajiem mūzikas kritiķiem visā pasaulē šobrīd ir īsti pateicīgs "plosāmais" objekts. Mākslinieka pašpaļāvība ir apbrīnojama - labi zinot, ka viņam sen nevienam nekas vairs nav jāpierāda, Mobijs beidzot atļāvies ierakstīt arī absolūtu popmūzikas albumu, kurā cukura ir tik daudz, ka ar to varētu ielas bruģēt.

Līdzīgi kā Normens Kuks (Fatboy Slim) savā "Palookaville", tikai krietni lielākās devās, Ričards M. Hols iesaistījis dzīvos instrumentus - ģitāras, bungas... Te vairs nevar runāt par avangardu vai mākslu, bet par labu popmūziku gan - albumā ir vairākas veiksmīgas kompozīcijas, piemēram, "Raining Again", "Beautiful", "Lift Me Up", "Very", "Slipping Away", "Dream About Me", kuras var noklausīties pat kādas četras reizes. Un vai šāds iznākums tomēr nav labāks par to, ja mēs būtu sagaidījuši ierakstu, kurā kreatīvi izsmelts, noguris mūziķis sīksti cenšas turēties pie savām eksperimentētāja ambīcijām, rezultātā radot kādu vārgu mistrojumu? "Hotel" gadījumā vismaz varam būt droši, ka tas nāk no sirds - Moby piedāvā dabīgu cukuru, nevis diētiskos saldinātājus. Jo vairāk liekulīgajā popa pasaulē šādu ierakstu, jo labāk.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1279{}4{}0{}{}2005-03-20{}23:50:55{}50 CENT "Massacre" (7/15){}{}

50 CENT

 "Massacre"

 (Aftermath)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Divus gadus pēc tam, kad ar superhitu ,,In Da Club" un savas gangstera pagātnes stāstiem tīņu pasauli saviļņoja Kērtiss Džeksons jeb 50 Cent, reperis (kurš līdz singla ,,P.i.M.P." neveiksmei tika jau uzlūkots kā Eminema nomainītājs pasaules populārākā repera tronī) atgriežas ar trešo albumu ,,Massacre".

Amerikas hiphopa producentu ģimenīte ar leģendāro Dr. Dre un Eminemu priekšgalā šeit sastrādājusi dažus samērā pievilcīgus, melodiskus gabalus, citus toties garlaicīgus pakaļdarinājumus vietas aizpildīšanai. Tomēr pat veiksmīgāko kompozīciju sniegtais baudījums vairāk saviļņojuma par ritmisku kājas piesišanu vai galvas pakustināšanu bīta pavadījumā izraisīt nespēj. Tie, kam ar to pietiek, par ,,Outta Control", ,,Candy Shop", ,,Piggy Bank" un vēl dažiem gabaliem droši vien būs stāvā sajūsmā. Vērojot, cik viegli biznesa pasaule šodien manipulē ar cilvēku prātiem (un Amerikas hiphopa industrija šeit ir viens no spilgtākajiem piemēriem), ataust atmiņā kāda bērnības dienās lasītā grāmata "Nezinītis uz Mēness", kur aprakstītajā (kapitālisma) pasaulē ļaudis no domāšanas trūkuma pamazām pārvēršas par aitām...   

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1280{}4{}0{}{}2005-03-22{}23:18:54{}KRONOS QUARTET "Mugam Sayagi" (13/15){}Kronos Quartet jaunākais ieskaņojums veltīts 1947. gadā dzimušās Azerbaidžānas komponistes un pianistes Franghiz Ali Zadeh daiļradei. Ar klavierspēli māksliniece arī pati piedalās ierakstā.{}

KRONOS QUARTET

 "Mugam Sayagi"

 (Nonesuch)

 

 

----------------------------------------------------------

Kronos Quartet jaunākais ieskaņojums veltīts 1947. gadā dzimušās Azerbaidžānas komponistes un pianistes Franghiz Ali Zadeh daiļradei. Ar klavierspēli māksliniece arī pati piedalās ierakstā.

Franghiz Ali Zadeh darbi nemitīgi lēkā starp mazliet atonāliem eksperimentiem un melodiski harmonisko domāšanu, tomēr saglabājot līdzsvara izjūtu. Iespējams, dažbrīd komponistes muzikālajā rokrakstā pavīd arī kādas azerbaidžānu tautas mūzikas valodas attāli radniecīgas pazīmes. Arī mūzikas dinamika ir diezgan nepastāvīga - klausītājam jābūt gatavībā no lēna, iemidzinoša tempa jebkurā mirklī pārslēgties uz daudz intensīvāku. Vairākās vietās ieraksts piedāvā virtuozus gājienus gan stīgu instrumentiem, gan klavierēm, kad šķiet - pianistam jābūt ar trīs rokām, lai to nospēlētu.

Albums sākas ar "Oasis", kura minimālistiskajā ievadā un nobeigumā interesantu akustisku efektu piedod ūdens pilēšana. Zadeh apļveida kompozīciju izmanto arī citos skaņdarbos, piemēram, noslēdzošajā "Mugam Sayagi", kas beidzas ar to pašu čella motīvu, ar ko sākas. "Music For Piano", kur saspēlējas klavieru rupjākie un smalkākie toņi, rada pretstatu asociācijas - sievišķais un vīrišķais, "iņ" un "jan". Plates labākās izpausmes jāmeklē "Mugam Sayagi", "Tactile Time" un "Oasis" vidusdaļās. Kopumā lielisks, mazliet skumjš (bet ne depresīvs) ieraksts.

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

 

{}13{}||1284{}4{}0{}{}2005-03-24{}23:18:41{}QUEENS OF THE STONE AGE "Lullabies To Paralyze" (13/15){}Queens Of The Stone Age mūzikas spēku parasti atzīst pat tie, kas ar smago roku kopumā ir "uz jūs". Grupa atgriežas ar jaunu albumu pēc "Songs For The Deaf" izcilajiem panākumiem. Kolektīva sastāvā vairs nav pamatkodola dalībieka, basista Nick Oliveri, arī ex-Nirvanas bundzinieks un Foo Fighters līderis Dave Grol pie QOTSA bungām vairs nesēž, taču grupas skanējuma kvalitāti tas nav spējis ietekmēt.{}

QUEENS OF THE STONE AGE

 "Lullabies To Paralyze"

 (Interscope)

 

 

----------------------------------------------------------

Queens Of The Stone Age mūzikas spēku parasti atzīst pat tie, kas ar smago roku kopumā ir "uz jūs". Grupa atgriežas ar jaunu albumu pēc "Songs For The Deaf" izcilajiem panākumiem. Kolektīva sastāvā vairs nav pamatkodola dalībieka, basista Nick Oliveri, arī ex-Nirvanas bundzinieks un Foo Fighters līderis Dave Grol pie QOTSA bungām vairs nesēž, taču grupas skanējuma kvalitāti tas nav spējis ietekmēt.

Queens Of The Stone AgeQOTSA nepārsātina mūziku ar ģitārām, bet darbojas ar ieturētu eleganci, šeit allaž ir muzikāli knifi, kas visam kopumā liek izklausīties monumentāli. Atsevišķa pētījuma vērts būtu Josh Homme vokāls, superierocis grupas arsenālā ir arī apokaliptiskās melodijas.

"Lullabies To Paralyze" dažbrīd saklausāmi "Songs For The Deaf" atkārtojumi, piemēram, "Tangled Up In Plaid" ievadošie akordi ir gandrīz patapināti no ģeniālā hita "No One Knows", arī albuma intro ar skaisto, akustisko balādi QOTSA daiļrades kontekstā nav nekas jauns. Tomēr šoreiz grupa nereti dodas vēl dziļāk tumšos, ekscentrisku ideju meklējumos, kas apogeju sasniedz lieliskajā, septiņu minūšu garajā "Someone's In The Wolf" ar nažu trīšanu vidusdaļā, kā arī sekojošajā "The Blood Is Love". "Skin On Skin" Homme izmanto The Strokes un dažām citām grupām raksturīgo balss pārveides tehniku, padarot to spalgu. Kopumā ieraksts ir lieliski nostrādāts hard rock un heavy metal apvienojums ar stoner rock raksturīgajām iezīmēm. Ar katru klausīšanās reizi "šūpļdziesmu" muzikālā varenība ir arvien skaidrāk sadzirdama un tās patiešām sāk paralizēt.   

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

{}13{}||1286{}4{}0{}{}2005-03-23{}23:53:35{}PATRICK WOLF "Wind In The Wires" (12/15){}Patrick Wolf debijas veikums "Lycanthropy" kļuva par Mikseris.LV kritikas pērnā gada 14. mīļāko albumu (2004.gada TOP 100). Nav pagājis ne gads, kad jaunais īru puisis (dzimis 1983.gadā), ir atpakaļ ar otro plati "Wind In The Wires".{}

PATRICK WOLF

 "Wind In The Wires"

 (Tomlab)

 

 

----------------------------------------------------------

Patrick Wolf debijas veikums "Lycanthropy" kļuva par Mikseris.LV kritikas pērnā gada 14. mīļāko albumu (2004.gada TOP 100). Nav pagājis ne gads, kad jaunais īru puisis (dzimis 1983.gadā), ir atpakaļ ar otro plati "Wind In The Wires".

Patrick WolfPēc "Lycanthropy" samērā lielajiem panākumiem mūzikas apskatos (piemēram, NME gada kopsavilkumā albums bija 39. vietā), Wolf esot guvis iedvesmu stāties mūzikas konservatorijā, lai studētu kompozīciju. Šķiet, sekas jaunajā ierakstā tam patiešām ir jūtamas. Kompozicionālā ziņā dziesminieka sniegums kļuvis krietni paredzamāks, tagad tas centīgi seko tradicionālām dziesmas uzbūves vadlīnijām, nepieļaujot brīvdomīgus izlēcienus.

Kaut kur pazudusi liekas arī pirmajā albumā dzirdamā skanējuma nepieradinātība, mūzika ir glītāk "sasukāta", bet ikdienišķāka. Iespējams, tās ir tikai recenzijas autora subjektīvās izjūtas. Un tomēr - arī vokālam škiet it kā uzvilkti iemaukti, katrā ziņā tik brīvi locīt balsi kā "Lycanthropy" mākslinieks vairs neatļaujas. Te būs vietā paša teksts no jaunā albuma: "Like a bird in an aviary Singing to the sky Just singing to be free...".

Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka "Wind In The Wires" ir ļoti baudāms, profesionāli noslīpēts ieraksts ar pietiekami niansētām skaņu epizodēm. Wolf skanējums joprojām ir emocionāli uzrunājošs un mazliet sāpīgs, aizvien lielisks laptop elektronikas (šajā ziņā pat vērojams progress) un folka sintezējums. Galvenais mīnuss - jaunu inovāciju šeit nav, turklāt iepriekšējās ir pazudušas...

<?xml:namespace prefix = o />VĒRTĒJUMU SKALAS VERBĀLAIS KODS:

15/15 - ideāli

14/15 - izcili

13/15 - teicami

12/15 - ļoti labi

11/15 - labi

10/15 - gandrīz labi

9/15 - apmierinoši

8/15 - viduvēji

7/15 - klausīties var (ja nekas cits nav ko darīt)

6/15 - ciešami

5/15 - neapmierinoši

4/15 - slikti

3/15 - ļoti slikti

2/15 - nožēlojami, bet vēl vismaz var pasmieties

1/15 - ausis vīst

vi

to the sky Just singing to be free To be freebird in an aviary
Singing to the sky
Just singing to be fre

{}13{}||1309{}4{}0{}{}2005-04-09{}23:45:14{}JAGA JAZZIST "What We Must" (13/15){}Kopš iepriekšējā, lieliskā un bez izņēmuma apjūsmotā ieraksta ,,The Stix" viņi ir pamatīgi mainījušies. Domāju, ka nebūs daudz pārspīlēts, sakot, ka Jaga Jazzist šeit var atpazīt tikai pēc raksturīgi brīvdomīgās pūšamo instrumentu klaiņošanas skaņas izplatījuma telpā. Ritma sekcija un dinamiskā struktūra ir mainījusies pilnībā, un par džezu šo vairs tiešām nevar saukt. {}

JAGA JAZZIST

 "What We Must"

 (Smalltown Supersound)

 

 

----------------------------------------------------------------------

Kopš iepriekšējā, lieliskā un bez izņēmuma apjūsmotā ieraksta ,,The Stix" viņi ir pamatīgi mainījušies. Domāju, ka nebūs daudz pārspīlēts, sakot, ka Jaga Jazzist šeit var atpazīt tikai pēc raksturīgi brīvdomīgās pūšamo instrumentu klaiņošanas skaņas izplatījuma telpā. Ritma sekcija un dinamiskā struktūra ir mainījusies pilnībā, un par džezu šo vairs tiešām nevar saukt.

Jaga JazzistPaši mūziķi apgalvo, ka jaunā albuma ,,dzīvo", uz progresīvo roku vērsto skanējumu lielā mērā noteicis apvienības ģitārists, liela daļa kompozīciju arī tikušas rakstītas, pirmkārt, viņa ģitārai. Mūziķi esot daudz klausījušies gan mūsdienu grupas The Flaming Lips, Spiritualized utml., gan klasiku - Yes, King Crimson. Lai gan grupa ierakstu nav iecerējusi kā konceptuālu darbu, un arī nosaukuma tulkojums izrādās pavisam prozaisks - proti, tas norāda, ko mūziķi paši šobrīd vēlas spēlēt - nevienam nav liegts mākslas darbu interpretēt pa savam. Manā gadījumā ,,What We Must" harmoniski plūstošais un nereti sapņainais (īpaši šajā ziņā svarīgas ir vokālās ieskices - absolūts jauninājums Jaga Jazzist daiļradē) skanējums asociējas ar cilvēcisko tieksmi pēc visa skaistā, grūti sasniedzamā vai pat nereālā. ,,What We Must" skan kā visu estētisko ilgu esence un emocionālā līmenī liek meklēt paralēles ar atsevišķiem slavenā gruzīnu kino komponista Mihaila Tariverdijeva darbiem, īpaši - mūziku Padomijā aizliegtajai lentei ,,Pēdējais blēdis" (1966) - komediāli skumīgai, psihodēliski utopiskai vīzijai par ideālo sabiedrības iekārtu - komunismu.

Var patikt vai nepatikt Jaga Jazzist pārmaiņas - tas jau ir personīgās izvēles jautājums, taču ikvienam būs jāatzīst, ka muzikāli kolektīvs atkal visu ir ,,nocementējis" gandrīz nevainojami.

{}13{}||1313{}4{}0{}{}2005-04-13{}23:59:10{}DEINE LAKAIEN "April Skies" (13/15){}Pagājušā gada labāko albumu sarakstā desmitajā vietā ievietoju fascinējošo un ekscentrisko Helium Vola darbu "Liod". Helium Vola ir akadēmiski izglītotā vācu avangardista Ernsta Horna (sākotnēji strādājis par diriģentu Minhenē) blakus projekts, kamēr viņa pamatgrupa Deine Lakaien pastāv jau 20 gadus un ir ieguvusi mākslinieciskas kulta apvienības statusu vienlaikus ar diezgan ievērojamiem komerciāliem panākumiem. "April Skies" ir astotais albums grupas rēķinā.{}

DEINE LAKAIEN

 "April Skies"

 (Capitol)

 

 

-----------------------------------------------------------------------

Pagājušā gada labāko albumu sarakstā desmitajā vietā ievietoju fascinējošo un ekscentrisko Helium Vola darbu "Liod". Helium Vola ir akadēmiski izglītotā vācu avangardista Ernsta Horna (sākotnēji strādājis par diriģentu Minhenē) blakus projekts, kamēr viņa pamatgrupa Deine Lakaien pastāv jau 20 gadus un ir ieguvusi mākslinieciskas kulta apvienības statusu vienlaikus ar diezgan ievērojamiem komerciāliem panākumiem. "April Skies" ir astotais albums grupas rēķinā. 

Deine Lakaien nosaukums ņemts no kādas Einsturzende Neubauten kompozīcijas teksta. Horn partneris šeit ir solists Aleksandrs Veljanovs, kura gotiski-dramatiski-ekspresīvais vokāls spējīgs piešķirt īsto noskaņu epohālajiem tekstiem (piem., "Slowly comes my night...Step by step, I understand - It's a question of time").

Dueta visai eklektiskajā mūzikā pārsvarā dominē atsauces uz electro, synth pop - kaut kas no Depeche Mode, kaut kas no Gary Numen. Tomēr nebūtu pareizi reducēt Deine Lakaien skanējumu uz kaut kādiem zināmiem etaloniem, jo Horna muzikālajā talantā spēj dzimt tikai oriģinālas idejas. Savdabīgā sintezatoru marinādē ieturēto skanējumu nereti bagātina stīgas vai ģitāra, neiztrūkstošs elements ir komplicēts ritma flangs, tam visam pa vidu peld enerģētiskais

Veljanova baritons. Deine Lakaien mūzika ir draudzīga jebkuram klausītājam, pateicoties tās izteiktajam melodiskumam un popdziesmas struktūrai ("When You Loose", piemēram, būtu īsts potenciālais top-grāvējs), tomēr vienlaikus šeit ir ieausts neskaitāmi daudz muzikālu smalkumu.  

{}13{}||1317{}4{}0{}{}2005-04-15{}23:00:44{}THE THING "Garage" (10/15){} Jaga Jazzist leibls "Smalltown Supersound" gada sākumā laida klajā modernā džeza trio The Thing trešo ierakstu "Garage". Grupā ietilpst zviedru saksofonists Matt Gustafsson un par vienu no Norvēģijas džeza spēcīgākās ritma sekcijas pārstāvjiem uzskatītais duets Paal Nilsen un Ingebright Haken. {}

THE THING

 "Garage"

 (Smalltown Superjazz)

 

 

----------------------------------------------------------

Jaga Jazzist leibls "Smalltown Supersound" gada sākumā laida klajā modernā džeza trio The Thing trešo ierakstu "Garage". Grupā ietilpst zviedru saksofonists Matt Gustafsson un  par vienu no Norvēģijas džeza spēcīgākās ritma sekcijas pārstāvjiem uzskatītais duets Paal Nilsen un Ingebright Haken.

"Garage" iecerēts kā garāžroka estētikas izpaušana ar frīdžeza valodas palīdzību. Ideja neslikta, tomēr nav arī principiāli jauna - rokmūzika ar džezu visdažādākajos veidos draudzējas jau 40 gadus. Disks sākas ar Yeah Yeah Yeah's koverversiju "Art Star", turpinās ar The White Stripes "Aluminium". Jau pirmajās minūtēs iezīmējas albuma kopējā seja - ausīs griezīga, visos iespējamajos muzikālajos parametros haotiski lēkājoša saksofona spēle plus neizbrienams sitaminstrumentu biezoknis. Nosacītu muzikālo līdzību meklējumos pirmie prātā nāk John Zorn un Trevor Dunn's Trio Convulsant.

Albuma koncepcija nesola augsto mākslu, kas paredzēta elitārām koncertzālēm. Gluži pretēji - klausītājā rodas intimitātes iespaids, ka ieraksts tapis pavecā garāžā, atpūtas pauzēs starp auto remontēšanas darbiem un aliņa dzeršanu pacīkstoties ar kontrabasu, saksofonu un bungām, kā rezultātā sanācis pamatīgi neirotisks un galvassāpes garantējošs darbs ar visai savdabīgu šarmu. Pretenzijas rada pilnasinīgas saspēles trūkums - nereti šķiet, ka mūziķi šeit dzird tikai katrs pats sevi, un, tīksminoties par savu neatkārtojamo spēlētprasmi, aizmirst par Kompozīcijas veidošanu.

{}13{}||1318{}4{}1{}2123{}2005-06-01{}20:53:19{}Dažādu mūzikas ierakstu apskats{}Dažādu ierakstu apskats...{}

GARBAGE "Bleed Like Me"   10/15

Viena no savulaik populārākajām pasaules rokgrupām pirms trim gadiem ierakstīja savu labāko albumu ,,Beautiful Garbage", diemžēl tas kļuva par vienu no tiem ierakstiem, kam nepelnīti nepaveicās - izdošanas laiks sakrita ar 11. septembra melnajiem notikumiem. Neveiksmes grupu turpināja vajāt arī ,,Bleed Like Me" sagatavošanas procesā - ar nopietnām veselības problēmām mocījās gan Bačs Vigs, gan Mensone. Rezultātā esot ,,liels brīnums, ka albumu vispār pabeidzām". No šāda viedokļa ,,Bleed Like Me" ir pat vairāk nekā izdevies. Lai arī grupa ir apzināti attiekusies no smalkās, piesātinātās skaņu produkcijas, kas bija galvenais ,,Beautiful Garbage" trumpis, uzsvaru liekot uz dziesmu kā tādu, tomēr dažas melodijas viņi joprojām spēj sacerēt lieliskas un arī pa instrumentiem uzbliezt kā nākas.

DAFT PUNK ,,Human After All"  10/15

Francijas deju mūzikas firmas zīme Daft Punk atgriežas ar krietni robustāku, ,,taisnāku" skanējumu pēc iepriekšējā, graciozā meistardarba ,,Discovery". Daudzi kritiķi jauno ierakstu jau paspējuši nodēvēt par vājāko grupas karjerā. Tomēr tas iesākas ar diviem lieliskiem gabaliem ,,Human After All" un ,,The Prime Time Of Your Life", kas labi konstruē apziņā muzikāli mehānisku skaņu un vizualizē tehnoloģiskus tēlus. Daft Punk mazliet pavērsušies vācu elektro leģendu Kraftwerk virzienā, par to liecina arī trešās kompozīcijas virsraksts ,,Robot Rock". Lai gan turpmāk atsevišķās vietās skanējuma monotonitāte, producēšanas vakuums un brīžiem pat zināms primitīvisms var aizkaitināt, platē vēl ir pietiekami daudz mirkļu, par kuriem arī aplaudēt.

STEREOPHONICS ,,Language. Sex. Violence. Other?"   9/15

Stereophonics jaunā albuma melodiskais grāvējs ,,Dakota", kas uzreiz atsauc atmiņā lielisko hitu ,,Have A Nice Day", rada ne gluži precīzu pirmo iespaidu par ierakstu kopumā. ,,Language. Sex. Violence. Other?" atklāj Stereophonics centienus ,,smacēt" klausītāju ar biezāku ģitārslāni un reizi par visām reizēm aizbēgt no mūžīgās britpopa birkas. Arī Kellija Džonsa allaž sēcošajā vokālā var saklausīt agrāk nenovērotas izpausmes. Jūtams, ka grupa ļoti vēlējusies un centusies ierakstīt kārtīgu roka paraugplati, zināmā mērā tas arī izdevies (kaut rezultāts ir diegzan garlaicīgs). Manuprāt, mūziķu lielākais potenciāls atklājās iepriekšējā albuma otrā singla ,,Maybe Tomorrow" netipiskajā skanējumā. Žēl, ka nav mēģināts strādāt tālāk šajā virzienā.

AIRBORN AUDIO "Good Fortune"  10/15

Kolektīvs Antipop Consortium bija viena no Amerikas neatkarīgā hiphopa ikonām. Pēc grupas izjukšanas divi no sastāva dalībniekiem - High Priest un M. Sayyid apvienojās zem nosaukuma Airborn Audio ar zināmu pretenziju būt par Antipop Consortium mantiniekiem. "Good Fortune" ir iznācis Ninja Tune izdevniecībā, mūzikas interesentam uzreiz kļūs skaidrs, ka ierakstā būtu jāsastop izteikti elektronisks skanējums. Tā arī ir - albumā dominē itin netipiskas un dīvainas datoru radītas skaņu tekstūras, diemžēl reperi savā muzikālajā valodā ir pārlieki minimālisti - vienlaikus neskan vairāk par diviem, trim motīviem. Līdz ar to ieraksts nesniedz sāta sajūtu.

PREFUSE 73 ,,Surrounded By The Silence"  10/15

Elektronikas eksperimentators Skots Herrens, kas pazīstams arī kā viens no dueta Savath&Savalas, zem Prefuse 73 vārda izdevis ceturto ierakstu. ,,Surrounded By The Silence", kā jau to var sagaidīt, ir pilns dažādiem sintētiskiem trokšņiem un hiphopa elementiem, kuru saplūdē šoreiz nekas īpaši svaigs nerodas. Albums piedāvā pāris veiksmīgus mirkļus, tomēr kopumā tas vairāk atgādina garlaicības mākta producenta profesionālu spēlēšanos elektronikas smilškastē (kaut arī albumā ir iespaidīgs respektējamu viesmākslinieku saraksts - The Books, El-P, Aesop Rock u.c.), nevis nopietni pārdomātu ierakstu. No tamlīdzīga stila pēdējā laika albumiem ieteicamāks būtu Daedelus ,,Exquisite Corpse".

NATALIE IMBRUGLIA "Counting Down The Days"   10/15

Nu jau trīsdesmitgadīgā austrāļu skaistule Natālija Imbruglija savulaik pabijusi pasaules popmūzikas karalienes godā - tas notika 1997. gadā, kad visās iespējamās popmūzikas radiostacijās un mūzikas klausītāju galvās iesēdās perfektais hits ,,Torn". Industrijas statistiķiem noteikti joprojām atmiņā ,,Torn" uzstādītais rekords britu ,,airplay" (atskaņošanas biežums radiostacijās) datos vai pavadītās 14 nedēļas singlu topa virsotnē. Imbruglijas blāvā atgriešanās ar albumu ,,White Lilies Island" 2001. gada beigās uz šī fona jau bija izgāšanās. Jaunajā albumā Imbruglija, līdzīgi kā viņas muzikālā Kanādas līdziniece Alanisa Morisette pērnajā ,,So-called chaos", necenšas izgudrot jaunu divriteni, bet vēsā mierā brauc ar to pašu veco. Daļā no dziesmām jūtama laikam jau nerealizējamā vēlme atkārtot ,,Torn" meistarstiķi. Lai gan dziedātājas balss, pavadošās ģitāras un pārējie instrumenti joprojām ir dzidri un uzmundrinoši kā kafijas krūze agrā rītā, melodiskā ziņā tīri subjektīvi neviena kompozīcija nešķiet īpaši aizkustinoša, katrā ziņā ,,Torn" par etalonu prātā noteikti nevajadzētu turēt - var sanākt pasmagi vilties. Imbruglijas ,,intelektuālais" izlēciens šajā ierakstā ir finālkompozīcija ,,Honeycombe Child", kas muzikālajā zīmējumā nedaudz sasaucas ar simpātiskā Siobhanas Donegijas debijas albuma ,,Revolution In Me" rokrakstu. 

THE MARS VOLTA ,,Frances The Mute"   12/15

The Mars Volta jaunais ieraksts pirmajā brīdī atgādina vienu lielu biezputru. Progresīvais roks sajaukts ar hardcore stilistiku, muzikālie motīvi mainās teju katrā minūtē. Drīz aktīvu dalību piesaka arī elektronika un eksperimenti intensīvi turpinās (kas labi), cieņu izraisa epizodiska gluži vai Džimija Hendriksa cienīga ģitāru virtuozitāte, savukārt kaitina vokāla līdzība ar Alien Ant Farm. Nomierinādams sevi ar domu, ka Mars Volta solists jau nav pie tā vainīgs, turpinu arvien straujāk griezties grupas diriģētajā karuselī. ,,LVia Lviaquez" starp skaidri nedefinējamu world music hibrīdu (kaut kas uz Sesārijas Evoras pusi) pavīd arī Pink Floyd ietekmes, un tad atkal laiks deformētām balsīm, skrāpējoši čirkstošai elektronikai un tādai kā vilku gaudošanai, kas mēģina iedzīt klausītāju šizofrēnijas nepārredzamajos biezokņos. Pēc kārtīga roka mirkļa seko lieliskas trompešu performances, kas atsauc atmiņā Radiohead sensacionālo ,,Kid A"... utt, utjpr. Beigu beigās ir mazliet grūti saprast, cik nopietni šo muzikāli anarhistisko ārprātu uztvert. Tomēr, ja izkāpjot no karuseļa, galva joprojām stipri reibst, tas nozīmē, ka brauciens bijis patiesi aizraujošs!

TWEET ,,It's Me Again"   10/15

Tvītas, aiz kuras muguras stāv tādi urbānās mūzikas industrijā ietekmīgi vārdi kā Misija Eliota un Timbaland, zvaigžņu stunda bija pirms trim gadiem, kad topus okupēja hits ,,Oops! (Oh My)". Dziedātājas jaunais albums ir R&B štancēšanas mašinērijai samērā neparasts darbs. Tas aizrit mierīgā, klusinātā gaisotnē un ir bagāts ar interesantiem producēšanas knifiem. Skanējums brīžiem balstīts uz semplu bītu tehniku un visā albuma gaitā to pavada vecas plates čirkstoņa. Šeit parādās gan teicami soul dziedājumi, gan neuzbāzīgas, smalkas klavieres un citi muzikāli argumenti, kas nostiprina pārliecību, ka Tvīta ir viens no jaukākajiem piedāvājumiem mūsdienu R&B lauciņā.

 

 

{}13{}||1339{}4{}0{}{}2005-04-26{}21:49:26{}BRITISH SEA POWER "Open Season" (8/15){}Līdzko rokmūzikas pasaules krastiem uzbrūk kārtējais modes kliedziena vilnis, vienmēr nākas atskārst, ka idejiski tas visu laiku tepat līdzās vien pastāvējis - tikai nekad nevar zināt, kuri pazemes grūdieni no tūkstošiem citu atstās globālas sekas. {}Līdzko rokmūzikas pasaules krastiem uzbrūk kārtējais modes kliedziena vilnis, vienmēr nākas atskārst, ka idejiski tas visu laiku tepat līdzās vien pastāvējis - tikai nekad nevar zināt, kuri pazemes grūdieni no tūkstošiem citu atstās globālas sekas. Braitonas grupa British Sea Power droši var pretendēt uz vieniem no postpanka un britpopa kokteiļa, ko tagad tik skaļi pārstāv, piemēram, Kaiser Chiefs, praviešu titulu. Šī formula nedaudz atklājās jau viņu 2003. gada debijas albumā "The Decline Of British Sea Power", taču šoreiz grupa ir steigusies izmantot komerciāli labvēlīgo situāciju un jaunajā diskā minētā koncepcija noregulēta uz pilniem apgriezieniem. Līdz ar to mērķtiecīgi iztīrītas gan savdabīgās panka iezīmes, gan postroka vaibsti, mūzika ieguvusi maigāku, viendabīgāku un daudz neinteresantāku raksturu. Atšķirībā no Kaiser Chiefs, British Sea Power vēsturiskā prioritāte britu rokā ir Pulp, savukārt postpanka lauciņā grupa nerok nekur dziļāk par saviem šodienas n-tajiem līdziniekiem. Ja esat dzirdējis kanādiešus Arcade Fire un The Dears (starp citu, pēc viszinošo BBC aptaujas ekspertu domām, arī šai grupai šogad kaut kad būtu jāizšauj), tad "Open Seasons" rezultāts ir kaut kas pa vidu abiem minētajiem, tikai piecreiz vājāks. BSP ir pievīluši savus līdzšinējos cienītājus, tomēr nesalīdzināmi sliktāk ir tas, ka viņi nodevuši arī personīgos muzikālos ideālus.{}13{}||1341{}4{}0{}2098{}2005-04-27{}01:31:02{}MORCHEEBA "Antidote" (13/15){}Morcheeba daiļrade allaž bijusi balstīta uz dažādu žanru prasmīgu maisīšanu garšīgos kokteiļos, neizskaidrojamā kārtā visam pāri saglabājot uz hiphopa un triphopa robežas balansējošu ritmisko pulsāciju. Tomēr šoreiz viņi ir vēl...{}Morcheeba daiļrade allaž bijusi balstīta uz dažādu žanru prasmīgu maisīšanu garšīgos kokteiļos, neizskaidrojamā kārtā visam pāri saglabājot uz hiphopa un triphopa robežas balansējošu ritmisko pulsāciju. Tomēr šoreiz viņi ir vēl eklektiskāki, organiskāki un profesionālāki nekā jebkad iepriekš, tuvāk par visiem citiem nokļūstot līdz absolūtam stilu sintēzes mākslas piepildījumam. Vēl pavisam nedaudz - un sakausējuma sastāvdaļas vairs nebūtu atsevišķi izdalāmas, bet uzskatāmas par vienotu, principiāli jaunu veselumu.
Albumu ievadošais ,,Wonders Never Cease" ieturēts klasiskā ,,Big Calm" manierē - melodisks un grūvīgs ģitārcilpu apļojums, kas turpinās tādā pašā garā ar ,,Ten Men". Trešajā kompozīcijā ,,Everybody Loves A Loser" Morcheeba jaunās solistes vokāls atsevišķās vietās atgādina Ms. Dynamite skarbās intonācijas, savukārt nobeigumā apakšā cirkulējošajos ģitārrifos dzirdamas nepārprotamas prog rock norādes aptuveni Adrian Belew virzienā. Pēc Spyro Gyra caribbean daiļradei tuvās ,,Living Hell" albuma smaguma centrs pāriet uz džeza, blūza, folka un kantri (,,Lighten Up" izklausās pēc elitarizētas Šenaijas Tveinas versijas), bet dziesmu nobeigumos - arī īsiem avangarda elektronikas elementiem. Papildus visiem minētajiem un neminētajiem pārsteigumiem, samtaini fascinējošās Edvardsas balss nomainītājas Deizijas Martijas vokāls tomēr skan daudzveidīgāk par savu priekšgājēju, turklāt ikviena ,,Antidote" kompozīcija ir potenciāls superhits. Neticami, bet - labākais Morcheeba albums!
{}13{}||