VALDIS ATĀLS "Piektā debess puse (1./2.daļa)"
Valda Atāla albumu triloģijas "Piektā debess puse" pirmo un otro daļu es nevaru atdalīt, un, godīgi sakot, neredzu arī īpašu jēgu, kālab to darīt. Lai gan abu albumu ierakstos ir piedalījušies un tos aranžējuši pavisam citi cilvēki, noteicošais acīmredzot ir paša Atāla muzikālais rokraksts. Tāpēc šoreiz tāds kā dubultalbuma apraksts (attēlā redzamais ir 2.daļas vāciņš).
Apskatāmie albumi iznākuši jau krietni sen - 1996.gadā, taču manā ierakstu kolekcijā tie nav zaudējuši savu aktualitāti vēl šodien. Atāls ir unikāla personība Latvijas mūzikā, un viņa daiļradei, vismaz vietējā mērogā paralēles nav atrodamas. Viņa mūzikas oriģinalitāte slēpjas multiinstrumentālismā - "piekto debess pušu" un arī pārējo Atāla albumu ierakstos papildus akustiskajai ģitārai, bungām, basam un taustiņinstrumentiem izmantoti instrumenti, kas pārstāv tik atšķirīgus mūzikas virzienus kā folks un akadēmiskā mūzika - perkusijas, dūkas, stabules, dobra, flauta, alts, čells un saksafons. Līdz ar to rodas pamatotas grūtības ar Atāla mūzikas klasifikāciju. It kā to varētu dēvēt par akustisko folku, lai gan rasola iespaidu vēl vairāk pastiprina tādas dziesmas kā "Man nevajag nekā no jums", kuras ierakstā pielietotā elektriskā ģitāra un bekvokāls, kas šķiet gluži vai samplēts no OPUS PRO garadarbiem, stipri pietuvina to rokmūzikai, "Māsa rūsa"(un vēl dažas dziesmas), kas "velk" teju vai country virzienā vai "Mans mūžs", kas savukārt "uzsit" pat džeza noskaņas. Beigās nonāku pie secinājuma, ka Atāla mūzika dēvējama par eksperimentālu folku, kurā nereti tiek iejaukti arī citu mūzikas stilu elementi.
Ja runājam par "Piekto debess pusi" no citiem aspektiem, tad jāsaka, ka tā, pirmkārt, ir mūzika, kurā ir jāiedziļinās, klausīšanās laikā veltot tai visu uzmanību, nevis izmantojot to kā fonu kaut kam citam. Teksti ir pietiekami filozofiski, bet skanējums - pietiekami smalks, lai albumā rodamo muzikālo baudu ļoti vienkārši "aizlaistu gar ausīm". Melodiju ziņā gan, manuprāt, ir novērojama visai krasa Atāla dziesmu noslāņošanās - blakus dažām gluži vienkārši ģeniālām un dažām vidēji labām melodijām atrodami arī samērā neizteiksmīgi sacerējumi. Pie albuma mīnusiem jāpieskaita arī brīžiem nedaudz vienveidīgā akustiskās ģitāras spēle, kas periodiski nocitē pati sevi. Kopumā spožākās dziesmas šajos abos albumos (noteicošais kritērijs šoreiz tomēr būs melodija) ir "No acīm", "Mājupceļš", "Pazaudētā paaudze", "Miglas pūce" un "Es esmu mīlējis". Lai gan jau ļoti ilgu laiku klusējis, vienīgi pērn izdodot Olgas iedziedātu sev netipiskas, modernizētas pop/deju mūzikas albumu, Valdis Atāls ir un paliek viens no maniem iecienītākajiem latviešu mūziķiem.
ATZĪME: 8